ARTŪRS ĶIRPS – DZĪVĪBAS PĒTNIEKS.

Jūn 27, 2021 | 



Interviju sagatavoja: Sanita Lontone – Machyna

Pēdējā laika notikumi ne vienam vien ir likuši pārskatīt savu dzīvi un vērtības tajā. Bieži ikdienas steigā piemirstam, kas tad pa īstam ir svarīgi, neaizdomājamies par to, kas esam un vai tas, ko darām ir mūsu aicinājums. Bet tad, kad domas par šiem jautājumiem tomēr apciemo, sākam sevis meklējumus kaut kur tur – ārējā pasaulē, cilvēkos un notikumos. Galu galā saprotam, ka, ja mūsos ir miers, nekāda vētra ārpusē nespēj ietekmēt. Par to arī šī saruna ar Artūru – par atgriešanos pie sevis un to, cik svarīgi ir klausīties sirds balsī un sajūtās, jo tad, kad pa īstam sekojam aicinājumam, mūsu priekšā atveras durvis, tur, kur kādreiz bijusi siena. Artūram ir vesela virkne ar izglītības iegūtiem dokumentiem. 2016. gadā viņš ir ieguvis bakalaura grādu veselības aprūpē un fizioterapeita kvalifikāciju ar specializāciju sporta jomā. Tam seko dažādi semināri un mācības pie ārstiem, kur viņš ir apguvis visceriālo terapiju, psihodinamiku, pēcdzemdību terapiju, rekonekcijas terapiju, manuālo terapiju. Daudz ieguvis no Mareka Osovska, kur daudz praktizējis fizioterapiju profesionālajā sportā. Artūrs ir arī Latvijas izlases šorttreka fizioterapeits. Visu šo izglītības virkni viņš sauc par instrumentiem ar kuriem viņš strādā un palīdz cilvēkiem.

Pēc sarunas varu pateikt, ka Artūrs fascinē ar savu spēju just un redzēt apkārtējo pasauli īpaši dziļā un smalkā līmenī. Veseluma terapeits, dzīvības pētnieks un gaišjūtīgs cilvēks. Pēc manām domām viņš ir jaunas formācijas cilvēks, kā tilts starp divām pasaulēm, kurš ne vienmēr tiek saprasts tagad, bet es ceru, ka pienāks laiks, kad būs arvien vairāk tādu cilvēku, kas cenšas izprast likumsakarības starp cilvēka fizisko ķermeni un dvēseli.

Kas ir Artūrs un vai Artūrs publiskajā telpā ir tas pats cilvēks, kas viņš ir paliekot vienatnē ar savām domām, jūtām, skatījumu uz šo pasauli?

Tas joprojām ir tāds sevis atklāšanas stāvoklis. Es noteikti redzu, ka man ir ļoti gudrs, spēcīgs, izturīgs, pateicīgs, elastīgs fiziskais ķermenis. To es esmu izkopis līdz ļoti smalkam inteliģences līmenim.
MAN AR MANU ĶERMENI IR “NOSLĒGTA VIENOŠANĀS”, KA ES TAM NEKAD NEKAITĒŠU UN DOŠU VISLABĀKO VIENMĒR, IEKLAUSĪŠOS, SAJUTĪŠU, KAS IR VAJADZĪGS UN NEKAD NEAPŠAUBĪŠU TĀS DABISKO INTELIĢENCI.

Un tad ir tā iekšējā pasaule: Es pats, kas jūt, redz un dzird. Es sevi saucu par gaišjūtīgu cilvēku. Iekšā ir ļoti daudz smalkā, trauslā un es dotajā brīdī mācos sev atļaut kļūt atkal ievainojamam, jo caur to smalko ievainojamību mēs veram vaļā savu plašumu un viedumu. Mūsu plašums un jauda ir attiecīgi proporcionāli mūsu smalkumam. Diemžēl to smalkumu bieži aizslēdzam ciet caur dažādām sāpīgām pieredzēm, kas liedz mums dzīvot autentisku, skaistu un dzīvesprieka pilnu dzīvi.



Artūrs redz, dzird un jūt šo pasauli ar visām savām maņām, ar visu savu ķermeni un iekšējo pasauli. Šis ir laiks, kad es eju apzināti uz to, lai mans „Es” sociumā būtu tas pats, kas „Es”, esot vienatnē ar sevi, ka esmu savienots. Līdz šim tās ir bijušas ļoti dažādas pasaules. Reti kurš zina, kas es esmu un kā es jūtos, jo man pašam tas ir katru dienu atklājums, pietrūkst vārdu to izstāstīt un pamatot. Tie dziļumi ir reizēm ļoti biedējoši, bet reizē arī aicinoši izpētīt.

Tā ārējā sociālā maska ir izveidota mums visiem, lai mēs izdzīvotu un pieredzētu, lai mēs veidotu tēlu, karjeru, titulus. Taču lielākajai daļai šodien, arī man, tas ir kļuvis par nastu. Nav nekā smagāka, kā izlikties par to, kas Tu neesi. Tas prasa ļoti daudz enerģijas – būt sociumā, tādam, kā tevi grib redzēt, dzirdēt citi – pieņemtam un atzītam. Aizvien vairāk saprotu to, ja es uz āru būšu vairāk tāds, kāds esmu iekšēji, es kļūšu brīvāks, plašāks, mierīgāks, bet vērtētāks, kritizētāks un nepieņemtāks, bet tas ir tā vērts.

Bieži vien , ja cilvēku sāk augstā līmenī ievainot, pazemināt, tad būtu jāsašaurinās, jākļūst atkal ērtam. Man šis laiks ir par to, ka es ērts vairs negribu būt nevienam, es gribu būt patiess pats pret sevi. Šis ir patiesuma, brīva vārda izpausmes laiks, kur cilvēks tiek aicināts noņemt visas maskas, līdz šim zināmo un pieņemto kā normu un sākt iet savu ceļu. Man šķiet es arvien vairāk spēju iznest savu jūtu un smalkuma pasauli uz āru, kas daudziem varbūt liekas “baigi ezotēriski”, bet patiesība tas ir tas, pēc kā liela daļa cilvēku ilgojas… pēc smalkuma, patiesuma, tuvības, sajūtām un intimitātes.
ES SPĒJU PATEIKT ARĪ NE TO FORŠĀKO, VARU BŪT ASS UN TIEŠS, VARBŪT KĀDU TAS VAR IEVAINOT, BET TĀ VIETA, KO UZPLĒŠU, IR LIELISKA BEDRĪTE, LAI IESTĀDĪTU SĒKLIŅU, KUR AR LAIKU VAR IZAUGT SKAISTS ZIEDS UN AR LAIKU IZVEIDOTIES DĀRZS. TE IR BŪTISKI, VAI MĒS REDZAM ŠO IEVAINOJUMU. KĀ VĒRTĪBU UN SPĒJAM IZMANOT TO LIETDERĪGI.

Šis ir mans transformācijas laiks. Ne velti es tagad dzīvoju viens, mazā vasarnīcā, askēzē, kur es lēnām iepazīstu sevi. Šis ir vērtēšanas laiks un esmu sapratis, ka mana vienīgā vērtēšana ir tikai pašam par sevi, cik labi, komfortabli jūtos pats sev un ka neviens cits viedoklis no malas neietekmēs manas izvēles izpausmes veidus šajā pasaulē.

Kā ir ar cilvēkiem, kuri sevis izzināšanas ceļā atklāj to, ka viņos vairāk mīt tumšais nekā gaišais?

Nav tādā tumšā un gaišā.. viss ir viens..diena-nakts, ieelpa – izelpa… viss, ko esam piedzīvojuši laika līnijās – tie esam mēs, es to saucu par pilno spektru.
POZITĪVĀS DOMĀŠANAS KULTS PĒDĒJOS SIMTS GADOS IR SAČAKARĒJIS CILVĒKUS.

Itkā visi jau vēlas to veselību un garīgumu, bet tas sevi atklāj un iemieso brīdī, kad atzīstam sevī visu. Daudzi baidās justies depresīvi, pateikt STOP, dusmoties, kliegt, bļaut un izreaģēt uz āru savas emocijas. Tas viss ir mūsos, mēs visi esam bijuši slepkavas tādā vai citādā veidā un to noliegt sevī nozīmē apstāties savos iekšējos meklējumos. Mums ir arī kreisā roka, ir stulbi teikt, ka kaut kam ir tikai viena puse. Ja cilvēki baidās no savām tumšajām pusēm, viņi baidās paši no sevis un tieši tur slēpjas tās vērtīgās atslēgas.
NEGATĪVAJĀS, TUMŠAJĀS, DEPRESĪVAJĀS SITUĀCIJĀS UN STĀVOKĻOS SLĒPJAS TAS SMALKUMS, IEVAINOJAMĪBA, TĀS JŪTAS. MAN DEPRESĪVIE STĀVOKĻI IR KĀ INSTRUMENTS, DĒĻ TIEM ES VARU IENIRT SEVĪ VĒL DZIĻĀK.

Bieži vien tas ir reāli sāpīgi. Bet tad es varu ieraudzīt to, ka es kā vīrietis reāli arī raudu, es jūtu, man sāp, es atkal kļūstu par cilvēku, par to mazo bērnu savā viedumā, kurā ir viss spektrs, kurš neko netiesā, nevērtē un vadās pēc saviem impulsiem, lai pieredzētu savu dzīvi autentiski un brīvi.



Mūs savā ziņā „čakarē” no pirmās skolas dienas. Redzot to, kas tagad atklājas un notiek industriālajā veselības un zinātnes jomā, es vispār sāku pārdomāt, kas tad īsti no skolu “ programmām” ir bijis patiess un dots mums, lai mēs būtu veseli, laimīgi un spēcīgi! Tajā pašā laikā skolās ir bijis daudz vērtīgā, kas parasti ir nācis caur fantastiskiem vērtību skolotājiem un te man ir paveicies. Ja cilvēks ir akli sekojis apzināti dotām patērētāju ideoloģijām, tad tur tikai sanāk tāds paklausīgs bioloģiskais produkts – pilsonis patērētājs! Mūs apzināti ved tajā, ka vienmēr ir jābūt pozitīvajam un smaidīgajam tēlam. Paskatamies sociālajos tīklos, kur viss ir tik pozitīvi, bet tajā pašā laikā pie manis atnāk blogere, kura kultivē pozitīvismu, katru dienu hipertrofēti spiež ārā no sevis smaidu, bet manā kabinetā viņa salūzt un izplūst asarās, jo patiesībā viņa ir dikti nelaimīga un katru dienu apspiež savas mazās sāpes. Ja šādi cilvēki vairāk padalītos par savām tumsas dienām, jo vairāk citiem cilvēkiem atvērtos sevis pieņemšana un viņi apjaustu, ka viss ar viņiem forši.

Abas puses ir jāpieņem. Pieņemšana ir atslēga, ko pats joprojām sevī dziedinu. Tā ir daļa no mīlestības. Mīlestība mūsdienās saistās ar drošību, vajadzību apmierināšanu, prasībām, viss man. Atgādina tādas darba attiecības. Bet mīlestības pamatā ir pirmkārt pieņemšana un spēja atlaist un nepieķerties.

Pasaule pēdējā pusotra gada laikā ir izgājusi cauri kam tādam, ko mēs nevarējām iedomāties notiekam. Pastāsti lūdzu, ar kādiem jautājumiem cilvēki vēršas pie Tevis, kas ir aktuāli cilvēkiem šajā periodā, kad esam šajā pārmaiņu laikā?

Pie manis tagad ļoti reti nāk cilvēki, kuriem kaut kas sāp. Vienmēr atgādinu, ka neesmu ārsts un ar ārstēšanu nedodarbojos- nedodu zelta tabletīti, kas visu sakārtos. Tagad vairāk nāk aiz iekšējas vilkmes, impulsa sevi iepazīt, atbildēt pašiem uz saviem jautājumiem, ieraudzīt pašiem sevi caur mani. No tāda smalkākā plāna es teiktu, ka viņu pavadoņi liek ceļu kopā ar manējo, lai es viņos uzrunātu šo dvēselisko aspektu, kurš gaida sevi pieredzēt, izvēloties to ceļu, kas ir radošais piepildījums dzīvesprieka izpausmē. Te ir šī beznosacījuma mijiedarbība, došana, radīšana. Es teiktu 90 procenti cilvēku, atnākot pie manis, pēc pāris minūtēm, sāk raudāt. Es, ieskatoties acīs, uzrunāju šos smalkos ķermeņus, viņi ir pamanīti. Viens no maniem galvenajiem darba likumiem ir neiejaukties dabiskajā procesā, kam cilvēks iet cauri, tieši tā, kā tas ir dabā.
BIEŽI CILVĒKI PAR MĒRĶI IR UZLIKUŠI KARJERU, NAUDU, MĀJU UN TAD PIECDESMIT GADOS SAPROT, KA NEKAD NAV JUTUŠIES PATIESI LAIMĪGI UN PIEPILDĪTI.

Viņiem ir iekšējais aicinājums mainīt savu pasaules redzējumu un būvēt sevi no jauna. Ir reāls izmisums, viņi ir sapratuši, ka kaut kas nav. Šī dzīve nav tikai par ēst, gulēt, strādāt, bet ir kaut kas vēl, viņi saprot, ka viņi ir kaut kas vairāk. Ka ir ne tikai šis fiziskais ķermenis, bet ir arī šī smalkā pasaule. Caur šo terapiju, praksi un sagatavošanos, noņemot stimulantus, es spēju ievest ķermeni un apziņu tādā stāvoklī, kur cilvēks sajūt sava prāta un ķermeņa tīrību, skaidrumu un plašumu, kas ir dabiskais stāvoklis. Bet pamata jautājums vienmēr ir viens – kā būt laimīgam, kā atrast sevī mieru, kā es jūtos, kas man jāmaina? Cilvēkos ir izmisums, bailes, nedrošība un ķermenis kā lampiņas signalizē par visiem iekšējiem konfliktiem. Divas dienas pirms vizītes parasti daudz kas iznāk uz āru, sāpju, pumpu veidā. Varētu domāt, kas Veseluma stāvoklis ir jāmeklē, jādara dažādas prakses, bet tā nav. atliek tikai nomainīt iekšējo un ārējo vidi, atteikties no visām drazām un viss pats atkāpjas.

Cilvēki ir pārstājuši just, jo regulāri „aizbāž” sevi ar stimulantiem. No rīta izdzer kafiju, vakarā miega zāles. Visu laiku gāze ir grīdā un tad bremzē. Citi sēž uz antidepresantiem un dzīvo kā zombiji, ja tad pilnībā ķermenis tiek atdalīts no mums pašiem. Viens no absurdākajiem pieņēmumiem uzturzinātnē ir tas, ka jāēd ir bieži un vajag uzkodas,bet kad cilvēks gremo, viņš nedzīvo dzīvi un kļust nejūtīgs, jāēd būtu retāk, nekā tas tiek propagandēts. Ja cilvēks noņem stimulantus, sakārto vēdera pūšanos un sāk sevī vairāk ieklausīties, tad pilnībā izmainās produktu izvēle un domu kvalitāte. Gremošanas sistēma ir tiešā veidā saistīta ar mūsu smadzeņu darbību.
JA BARDAKS VĒDERĀ, TAD BARDAKS GALVĀ UN OTRĀDI, PAR KO RUNĀ BEIDZOT ARĪ ZINĀTNE.

Tās nāves bailes, kas tagad tiek sētas cilvēkos, aizved cilvēkus pie nejūtības. Kad cilvēks baidās, viņam atslēdzas saprātīga domāšana un cilvēks automātiski kļūst par vadāmu biomasu un pat ir gatavs savu ķermeni upurēt. Kurš ēd, ko viņam dod, saka un dara, ko viņam liek, neuzdodot jautājumus un neaizdomājas, kam tas viss ir vajadzīgs. Saprātīgs cilvēks apšauba un uzdod jautājumus.

Darvins ir teicis, ka ne spēcīgākais vai intelektuālākais cilvēks izdzīvo, bet cilvēks, kurš spēj pielāgoties pārmaiņām. Ko Tu domā par šo apgalvojumu?

Šim laikam ļoti atbilstoša teorija. Es teiktu, precīzi pateikts. Spēja pārslēgties, spēja pielāgoties, spēja mainīt, ieraudzīt risinājumu, neatdodot savu iekšējo brīvību ir izšķiroša.

Cilvēki bieži sajauc – viņiem ir talants un prasme un tam nav nekāda sakara ar instrumentiem, ar kādiem var realizēties dzīvē. Ja cilvēks zina savu prasmi un talantu, tad instrumenti atnāk paši. Cilvēkam ir ļoti žēl nolikt vecos instrumentus un ļaut ienākt jaunajam, uzticēties savam talantam, ko nav iespējams atņemt. Ir tūkstošiem cilvēku, kas tagad ir izmainījuši savu dzīvi, jo ir vajadzējis pielāgoties, bet ir arī tūkstošiem tādu, kuri salūza, bailēs un emocijās izdarīja ātrās izvēles, nespēja tikt pāri, salūza.

Es par šo pasaules stāvokli šobrīd esmu pateicīgs, jo cilvēkiem ir iespēja attīstīt adaptāciju, pielāgošanos, tur slēpjas paplašinājums. Dabā arī viss adaptējas un pielāgojas, bet mēs dzīvojam tādā komfortā visu laiku, ka šī prasme ir pazudusi.

Mūsdienās bieži dzirdu, ka cilvēka vērtību sistēma un uzskati mainās no līdzās esošajiem. Šis ir laiks, kad var būt tāda situācija, kad vistuvākie var kļūt par vistālākajiem un otrādi. Spēja draudzēties un cilvēki ar līdzīgām vērtībām būs kā dārgums.

Duālisma laikmets nav beidzies. Tas beigsies cilvēkos, kuri spēs pieņemt. Bet duālisms sabiedrībā kā sociumā starp indivīdiem – tas kļūs vēl lielāks, vēl spēcīgāks.

Kāda Tavuprāt ir spēcīga cilvēka mentalitāte un kā tas izpaužas ikdienā?

Stipra mentalitāte ir tāda, kura spēj domāt, pieņemt, analizēt patstāvīgi. Asi, skaidri, precīzi, racionāli domāt, sajust un redzēt. Spēja domāt pašiem un apšaubīt to, ko redzam televīzijā – tā ir spēcīgas mentalitātes pazīme. Tāpat kā drosme būt citādākam, atšķirīgam, būt ar savu mugurkaulu un savu viedokli, uzņemties atbildību par saviem lēmumiem, savu dzīvi, par to, ko es daru, runāju, ēdu, kam es pieskaros un kā es pieskaros.

Ir svarīgi saprast, ka daļa mūsu mentalitātes ir mūsos ielikta kā apzināti izveidots ērts produkts. Un tad ir jautājums, kas ir mana mentalitāte? Vai es veidoju savu vērtību, viedokļu, redzējumu mentalitāti, kad esmu spējīgs atdalīties no tās mentalitātes, kas jau ir ielikta manī. Tāpat kā ar tumšo pusi mūsos, arī šī ieliktā, ieaudzinātā mentalitāte mums ir jāpieņem, jo tur ir daudz laba. Kad cilvēks, sāk sevi iepazīt un apzināties, viņam ir jāspēj veidot sava mentalitāte blakus jau esošajai. Tas var būt sāpīgi un te atkal sākas vērtējums un nepieņemšana. Bet cita ceļa pie sevis nav, būs cilvēki, kas sapratīs, bet būs arī tie, kas nosodīs un nepieņems. Arī lietus ik pa laikam līst, kas ir normāla dabas parādība.

Ar ko atšķiras sirdsgudrība no inteliģences? Un vai empātija ir inteliģences pazīme?

Potenciālais intelekts ir zināšanu apjoms, bet kustīgais intelekts ir tas, kā tu to izmanto. Un te ir tā izsķirošā problēma, viens ir, ka tu kaut ko zini, bet nozīme ir tam, ko tu ar to dari.

Mēs esam viens vesels, viens veselums. Prāta un sirds koherence var tikt panākta ar lēnu elpošanu, kad mēs savienojam sirdi ar prātu. Sirds mums dod impulsu, lai sajustu, ko mēs vēlamies un prātam savukārt ir zināšanas par to, kā to panākt. Sirds ir domājoša un sūta signālus ar smadzenēm – dabas fantastiska.

Empātija ir dvēseles pamatizpausme. Jāsaka gan, ka empātiem reizēm ir ļoti grūta dzīve, jo viņi ir uz robežas ar glābēju, viņus bieži izmanto kā resursu un pie viņiem pievelkas upuri. Empātiju vajadzētu uztvert kā instrumentu, kā informācijas lasīšanas mehānismu. Bieži vien empāti kļūst vientuļi un depresīvi, jo viņi nezina, ko ar to darīt. Bieži vien viss, kas šādiem cilvēkiem ir bijis vajadzīgs, ir instrukcija, kā šo gaišjūtību vadīt un sapratne, ka viņu redzētais, justais ir pilnīgi normāli.

Bieži dzirdam, ka bērns ir piedzimis jau inteliģents, ka ir kaut kāda ieliktā inteliģence. Kad mēs spējam sirdī meklēt atbildes, mēs saslēdzamies ar milzīgu informācijas resursu apjomu.
ES VAIRS GRĀMATAS NELASU, JO ES SAPROTU, TIKLĪDZ ES IELAIŽU SEVĪ INFORMĀCIJU, KAS IR KĀDA CITA INTERPRETĀCIJA UN MAN NAV BIJIS SIRDS PIEPRASĪJUMS, ES SEV NODARU PĀRI.

Citādāk ir ar praktisko literatūru, ja jūtu, ka vēlos kaut ko izdarīt, praktiskā literatūra sniedz zināšanas iemaņām. Daudzi, kuri izlasījuši visu iespējamo garīgo literatūu, tagad ir depresijā, jo viņi ir ielaiduši sevī rakstītāja redzējuma potenciālu, ko viņi nav realizējuši. Vērtība visam, kam pieskaramies vai uzrakstam ir tajā, kā mēs jutāmies tajā brīdī, kad to darījām vai rakstījām. Ja paņemšu parastu lauka akmeni un paturēšu savās rokās ar mīlestības sajūtu, tad šis akmens kļūst par mīlestības akmeni un tas, kas to turēs, to sajutīs. Tā ir ar visu.

Valda uzskats, ka cilvēks var būt pa īstam laimīgs tikai dzīvojot sociumā un tie, kas norobežojas, tā pa īstam nav laimīgi. Vai Tu tam piekrīti? Vai ir atšķirība starp „būt vienam” un „būt vientuļam”?

Te varam uzdot jautājumu, kas tad ir laime un kas ir laimīgs cilvēks gan attiecībās, gan pats ar sevi. Mūsu laimes un prieka avots ir mūsos pašos, neatkarīgi no neviena cita. Es ieteiktu katram cilvēkam šodien ieiet vientulības askēzē un uzdot jautājumu, „kā es jūtos” vai „kā man trūkst”. Tad var saprast, no kā esam atkarīgi. Var izrādīties, ka, jā, trūkst otra cilvēka atbalsta, drošības, tad var nonākt pie slēdziena, ka savā veidā parazitējam uz otra cilvēka un var saprast, ka īstenībā tā nav īsti mīlestība, tas ir tāds izstrādes posms pašam sev ar otru cilvēku, jautājums, vai es to esmu pamanījis. Kad cilvēks nonāk pats ar sevi, ierauga to un spēj atrast sevī laimi, prieku un piepildījumu, tas ir citādāk.

Bet Viena no dzīves jēgām un piepildījuma daļām ir attiecības. Dvēseles piedzimšanas veids ir tikai caur attiecībām. Attiecības ar sevi, ar savu ķermeni, ar dievišķo sevī, ar otru cilvēku, ar bērniem, ar dabu, ar visu. Caur šīm attiecībām mēs pamanām sevi.
TAJĀ PAŠĀ LAIKĀ TĀ IR MĀKSLA AIZIET SAVĀ VIENTULĪBĀ UN ASKĒZĒ, TAD, KAD ESAM VIENI, MĒS SEVI IEPAZĪSTAM.

Ir ļoti daudz cilvēku, kas nespēj būs vieni paši, kuriem ir grūti, savā ziņā viņi ir narkomāni. Cilvēki bieži ir starp citiem cilvēkiem, bet jūtas vientuļi, tā ir problēma. Bieži vien mums apkārt ir cilvēki ar citādākām vērtībām un uzskatiem. Bet kaut kāda atbildības un vainas sajūta neļauj pārraut attiecības, jo „tie taču ir draugi no bērnības”. Viņi vienkārši eksistē blakus un lēnām mirst savā attīstībā, sen jau vairs nemāk komunicēt savā starpā, jo ir tik atšķirīgi. Ir jāpalaiž, jāpieņem un jāpārslēdzas – bez nosodījuma un vainas sajūtas. Tas pats jautājums par adaptāciju. Tajā pašā laikā cilvēks var būt viens dabā un nejusties vientuļš.
BŪT VIENAM IR VESELĪGI, BET BŪT VIENTUĻAM, TAS IR CEĻŠ SLIMĪBĀM.

Džims Kerijs ir teicis, ka viņš vēlētos, kaut ikviens cilvēks piedzīvotu pasaules mēroga slavu un materiālo bagātību, lai saprastu, ka ne tur ir rodama laime un piepildījums. Kas Tavuprāt ir laime?

Ļoti labs apgalvojums. Es to redzu savā dzīvē, kad atnāk piecdesmit gadīgs cilvēks, viņam ir māja, trīs mašīnas, sieva, viss, bet viņš nekad nav bijis laimīgs un piepildīts. Tas ir ļoti skumji, vīrietis sēž un raud. Viņš nekad nav dzīvojis savu dzīvi sev, bet gan dzīvojis uzlikto sociuma vektoru būt veiksmīgam, titulētam, atmaksātam un bagātam, bet tas nekad nav viņu piepildījis. Bieži šādiem cilvēkiem ir bijis jau otrais insults, kas arī ir zīme, ka nav mīlestības pret sevi. Tāpēc es vienmēr novēlētu pēc iespējas ātrāk saprast to, kas cilvēku piepilda. Lai nepaiet mūžs, dzenoties pēc kaut kā, kas nav tavs. Cilvēkam materiālajā pasaulē ir alka, tad piesātinājums, tad pārsātinājums un tad ir riebums. Un tad cilvēks meklē nākamo un nākamo lietu pie kā pieķerties un vienmēr ir par maz. Un cilvēks dzīvo stresā, dzenoties pēc kaut kā. Sociālā vide un mediji mums ievieš domas, ka ir jābūt atzītam un veiksmīgam. Bet kas tad ir veiksmīgs cilvēks? Ja pajautātu bērnam, par ko viņš vēlās kļūt, atbildei vajadzētu būtu: „par laimīgu cilvēku”. Laimīgs cilvēks ir tas, kurš dara to, kas viņam patīk, kurš neskaita dienas, negaida sestdienu, svētdienu, lai piedzertos, atslēgtos un pirmdien atkal dotos principā trimdā. Kad svētdien jau sāk sāpēt galva un pirmdien izdzer trīs krūzes kafijas, jo ķermenis reāli negrib iet uz darbu. Laimīgs cilvēks dara sirds darbu, kurš vienmēr atnesīs arī vairāk naudas, nekā tas darbs, kur viņam ir konkrētā alga.



Un otrs aspekts – ka mēs esam kopā ar to cilvēku, kas mūs pieņem tādu, kādi esam. Cilvēki sastopas un viņiem ir gaidas un ilūzijas, kādas būs attiecības un tad viņi vēlās atbilst otra gaidām un ilūzijām, bet ja tā nav, tad sāpe un vilšanās. Var būt tā, ka otrā cilvēkā gribas izmainīt netīro zeķu mešanu uz grīdas, tādus paradumus, nevis prasīt, lai otrs transformējas, lai mums ir labi kopā. Attiecībās ir minimums jānodzīvo gads kopā, lai varētu pateikt, vai cilvēki vēlas palikt kopā vai tomēr nē. Divpadsmit mēnešos ir divpadsmit šķautnes un mēs varam iepazīt cilvēku pilnīgi visā spektrā ar nosacījumu, ka tajā laikā mums ir jābūt tādiem, kādi pa īstam esam, patiesi, godīgi, atklāti. Tad tur var uzziedēt kaut kas ļoti fundamentāls.

Mūsu sabiedrībā bieži varam dzirdēt to, cik nozīmīga ir ģimene. Vai cilvēki, kas izlemj par labu citādākam dzīves modelim un plāno dzīvi bez bērniem, vieni, Tavuprāt var būt laimīgi un pa īstam piepildīti?

Es noteikti ticu, ka ir cilvēki, kas nākuši šeit, kuriem nav jāpieredz ģimenes dzīve. Jebkurā gadījumā ģimene, kā valstiska un juridiska struktūra vēl nenozīmē, ka tur ir ģimeniskums un spēja draudzēties. Es katrā mātē redzu savu māti, katrā bērnā savu bērnu.
MANĀ IZPRATNĒ ĢIMENE UN ĢIMENISKUMS IR DIVU VESELUMU
MIJIEDARBĪBA, KUR TREŠAIS NĀK CAUR MĪLESTĪBU, NEVIS SIEVIETE GRIB BĒRNU, JO TAS, IESPĒJAMS, IZMAINĪS VIŅAS DZĪVI VAI PALĪDZĒS NOTURĒT VĪRU.

Protams, ne visās ģimenēs tā ir, esmu pamanījis arī, ka ir citādāk. Es nenosodu tos cilvēkus, kuri nerada pēcnācējus. Šis aspekts ir ļoti individuāls, katram savs, brīva izvēle.

Bieži cilvēki grib bērniņu, bet viņiem nesanāk, daba nedod, tad viņi taisa mākslīgo apaugļošanu un mēģina ar varu dabūt šo bērnu lejā, tajos gadījumos pie šiem vecākiem var atnākt karmiskās mācības. Tajā pašā laikā vīrietis, kam pateikts, ka bērnu nevar būt, satiek jaunu sievieti un pavisam drīz tiek pie bērniņa. Cik daba ir ģeniāla!

Bet par sevi varu pateikt, man ir dēls Austris un es esmu neizsakāmi pateicīgs par to. Viņš ir mans skolotājs.

Ja mūsu smadzenes ir ieprogrammētas uz pašsaglabāšanos, kā tas nākas, ka tik bieži esam tendēti piekopt tos neveselīgos ieradumus un esam naskāki pieturēties pie tiem?

Te bieži ir saistība ar emocionālo stāvokli. Pārtikas produktu izvēle ir precīzi pakārtota mūsu emocijām un otrādi – emocijas pakārtotas pārtikas produktiem. Visu laiku ir nemitīga komunikācija. Diemžēl 80tajos gados sākās low fat, high sugar un sēklu eļļu ēra, kas ir veidojusi to, kā slimo un par ko sūdzas cilvēki. Lielākā daļa veselības problēmu sākas tieši no šī aspekta. Liela daļa no mākslīgajiem produktiem ir veidoti tā, lai mēs kļūtu atkarīgi. Mēs esam dzīvas būtnes, kuras meklē gandarījumu un laimes hormonu. Principā tas nāk caur gandarījumu, kad mēs darāam kaut ko, kas mums sagādā prieku – tad arī cilvēkam nevajag substances no malas. Tā kā cilvēki šodien ir depresīvi un stresā, meklēj stimulantus no malas. Lielākā daļa no produktiem ir savā ziņā narkotiskās vielas – kazemorfīns – kazeīnu saturošie, glutemorfīns – glutēnu saturošie, cukurs – cukuru saturošie produkti, kā arī alkohols, cigaretes. Pavērojot reklāmas, varam redzēt, ka tabaka un alkohols ir top produkti. Ražotājs ļoti precīzi zina, ko un kā darīt, lai pelnītu.

Ko mēs ēdam, ļoti daudz nosaka tas, kas dzīvo mūsos iekšā. Un tas savukārt nosaka, ko mēs domājam. Mēs dzīvojam simbiozē un mums vienmēr ir iekšā dzīvojušas „būtnītes”, tas ir normāli, jautājums, kādos apmēros tas aiziet. Tāpat ar mūsu imunitāti un vīrusiem, mūsos iekšā un apkārt ir tūkstošiem vīrusu un mēs vienmēr esam sadzīvojuši un mijiedarbojušies – adaptējušies.

Man nesen bija interesanta pieredze ar serpent mucus plug, tas ir interesants veidojums mūsu zarnu traktā. Es domāju, ka man tādas nav. Ik gadu uztaisu mazu detoksu un izdomāju uztaisīt eksperimentu par to, vai arī manī kas tāds ir. Tā kā pēdējo desmit gadu laikā es ēdu ļoti veselīgi, biju pārliecināts, ka ar manī visam jābūt forši. Izlasīju informāciju par šo serpent un izlēmu izmēģināt. Pēc nedēļas iznāca ārā gumijveidīga 1.5 m “truba”. Tas veidojas mums jau bērnībā no produktiem, kurus nespējam sagremot līdz galam un nosaka, ko mēs domājam, jūtam, daram un ēdam- tāds kā zarnu mājdzīvnieks, kurš prasa ēst katru dienu. Tas ir salipis ar zarnu sieniņām un šis veidojums vienmēr paēd pirmais un to, kas paliek, atdod ķermenim, tāpēc cilvēkiem ļoti daudz kas neuzsūcās. Pēc šīs pieredzes jūtu, kā ir pamainījies jutīgums un prāta skaidrība.

Kas būtu pamatprincipi, ko Tu ieteiktu visiem darīt, lai uzlabotu dzīves kvalitāti un atrastu veidu kā komunicēt ar sevi, atgrieztos pie sevis?
Atrast savu radošo izpausmi, talantu, prasmi, kas nozīmē, ka uz darbu var doties ar prieku. Kļūt par brīvu cilvēku, kurš dara to, kas viņam patīk un kurš nav atkarīgs no neviena cita.

BŪT KOPĀ AR CILVĒKIEM, KAS IR FORŠI, HARMONISKI, AR LĪDZĪGĀM VĒRTĪBĀM, UZSKATIEM, AR KURIEM KOPĀ IR VIEGLI UN VĒRTĪGI, PĒC KURU SATIKŠANAS NAV ENERĢIJAS IZSĪKUMS UN KURUS GRIBAS SATIKT ATKAL, AR KURIEM KOPĀ VAR PAT NERUNĀT, VIENKĀRŠI DARĪT FORŠAS LIETAS.
Izvākties no pilsētas, doties laukos un dabā. Sākt meklēt lauku īpašumus.
Ēst to, ko mums tiešām vajag, dabisku pārtiku, izvēlēties to apzināti. Neēst ātri, daudz, vēlu. Arī attieksmei, ar kādu mēs ēdam ir nozīme.
Būt labsirdīgiem, pieņemošiem. Tās ir mīlestības izpausmes.
Domāt, ar kādu enerģiju mēs darām lietas, kā mēs gatavojam, kā pieskaramies, vai spējam dot, neprasot pretī, bez nosacījuma.
Pieņemt visus, jo katram ir sava realitāte un savi uzskati un tas ir pilnīgi ok.
Spēja pateikt STOP un novilkt veselīgas robežas.
Izslēgt televīzijas programmu.

Avots: http://mia.lv/arturs-kirps-dzivibas-petnieks/

Piedzīvo pats sevi

Dzīve piedāvā tik daudz iespēju, virzienu, izaicinājumu.

Kur doties, ko izvēlēties, kam dot priekšroku, droši vien katrs no mums saskaras ar šiem jautājumiem.

Ārpasaule bieži vien pieprasa to, ka aktīvi ir jāizdara kāda izvēle un jādodas uz konkrētu mērķi.

Katram dzīves posmam ir savi uzdevumi – pabeigt skolu, apprecēties, radīt bērnus, pierādīt sevi profesijā, gūt atzinību utt.

Viss jau tas ir skaisti un vajadzīgi, tikai, ejot cauri šai dzīves mērķu programmai, pats svarīgākais ir pajautāt sev – vai izvēle, ko šobrīd izdaru, ir īsta un patiesa, vai tas, kas šajā mirklī man liekas nozīmīgs, ir tiešām saistīts ar mani, vai tas tomēr ir lēmums, ko izdaru ārējās pasaules spiediena un sabiedrības uzskatu rezultātā.

Daudzas citu cilvēku lietas un priekšstati var tik nemanot pārņemt mūs, ka grūti jau ir atšķirt savas domas no citu viedokļiem. Un tad šis Ceļš, kas ir pati Dzīve, met līkumus uz augšu un uz leju, ir ar kritumiem un kāpumiem, ar izmisumu un neizpratni par to, kāpēc tā ar mani notiek.

Atbilde ir pavisam vienkārša – kaut kur ir pazaudēta saikne ar sevi. Kad esam bērni, pasauli uztveram tieši un skaidri, lietas un notikumi ir īsti un patiesi. Tur ir gan prieks, gan skumjas, gan smiekli, gan asaras. Un tas viss var būt pat vienlaicīgi, jo nav iezadzies šis nošķīruma fenomens – vērtējums. Ar laiku tas ienāk katra cilvēka dzīvē un ja ļaujam tam pārņemt mūs, tad sākam arvien vairāk pazaudēt saikni ar savu tīro un patieso būtību.

Smaidam, kad gribas kliegt, darām to, kam pretojas mūsu sirds, klausāmies viedokļus, kas nemaz mūs neinteresē, esam kopā ar cilvēkiem, kuri mūs neciena, izvēlamies darbu, kas nes peļņu, bet atņem dzīvības spēku un enerģiju...

Ejot pret sevi, sevi samazinām, zaudējam spēku, dzīves prieku un sapratni par to, kāpēc es šeit esmu un ko man vispār darīt ar savu dzīvi. Dzīve līdz ar to var kļūt par neveiksmju rindu, kur viena seko otrai un katrs notikums ieved vēl dziļākā diskomfortā, neziņā un pat depresijā.

Tad arī atnāk šis jautājums, ko man ar to visu tagad darīt?

Visas šīs zīmes ir kā apliecinājums tam, ka ir jāapstājas un jāsāk ielūkoties sevī.

Iespējams, ka būs vajadzīgs ilgāks laiks, lai soli pa solim atgrieztos savā patiesā dvēseles sajūtā. Tas ir Ceļš, kas, kausējot svešu priekšstatu un vērtējumu ledus sieniņas, ved atpakaļ pie tā tīrā, mazā, nevainīgā bērna dzirksts, kas dzīvo katrā cilvēkā un arī tevī.

Varbūt tu vēl šobrīd īsti nesaproti, kāpēc tev to vajag.

Bet tici, ka viņš – šis tīrais un patiesais tu, atkal klauvēsies pie sirds durvīm. Tie būs notikumi, kuri tevi apstādinās un varbūt pat sāpinās. Bet, ja tu spēsi paskatīties dziļāk un ieklausīties vairāk, tad sadzirdēsi skaidru un nevainīgu dziesmu, kas ir tava sirds apziņa. Tā grib piedzīvot šo dzīvi tādu, kāda tā ir iedota tieši tev.

Tev nevajag neko svešu, citu pieredzes un viņu priekšstatus.

Tu piedzīvo pats sevi. Tā ir unikāla iespēja, ko esi saņēmis, atnākot uz Zemi.

Lai tā tīrā dziesma, kas tagad ieskanas tavā sirsniņā, ir kā pavadonis Ceļā pie patiesā sevis.

Uzticies un tev izdosies.

Maija Kadiķe

Viss IR iespējams

 

Katram no mums ir bijuši grūti laiki. Un visi mēs tos esam pārdzīvojuši. Neskatoties uz to, viens cilvēks ar to tiek galā vieglāk, cits – grūtāk. Kur atslēga? Profesore Kerola Morgana uzskata, ka viss slēpjas mūsu attieksmē pret notiekošo.

1. Kas ir, tas ir

Pazīstamais Buddas teiciens skan: “Jūsu ciešanas izsauc jūsu pretošanās tam, kas ir”. Padomājiet par to nākamās minūtes laikā. Tas nozīmē, ka ciešanas iespējamas tikai tad, kad mēs atsakāmies pieņemt notiekošo. Ja vari ko izdarīt, dari. Ja nevari, tad tev ir divi varianti: pieņemt situāciju un atlaist negatīvu vai arī izjusti un ilgi ciest. Ko izvēlies?

2. Problēma kļūst par problēmu tikai tad, kad tu to tā nosauc

Mēs bieži paši kļūstam par saviem lielākajiem ienaidniekiem. Laime patiešām ir atkarīga no mūsu uzskata. Ja kaut ko uzskati par problēmu, tad tavas domas un emocijas pildīsies ar negatīvu. Labāk padomā, kādu mācību vari gūt no šīs situācijas, ko tā tev māca un problēma pārstās būt problēma.

3. Ja vēlies kaut ko izmainīt, sāc ar sevis izmainīšanu

Tava ārējā pasaule ir tavas iekšējās pasaules spogulis. Tu noteikti zini cilvēkus, kuru dzīve ir pilna haosa un stresa. Vai varētu būt tā, ka tas notiek tāpēc, ka viņi atrodas kādā speciāli radītā situācijā? Mums patīk domāt, ka apkārtējie apstākļi maina mūs. Patiesībā tas strādā gluži otrādi: mums jāizmaina sevi, lai izmainītu apstākļus.

4. Nav jēdziena “neveiksme” – ir tikai iespēja kaut ko iemācīties

Ja vēlies būt laimīgs, izslēdz no savas leksikas vārdu “izgāšanās – neveiksme”. Visi lieli un veiksmīgi cilvēki ir daudzas reizes cietuši neveiksmes, pirms kļuvuši veiksmīgi. Šķiet Tomass Edisons bija tas, kurš teica: “Es necietu neveiksmi, izgudrojot spuldzīti. Es vienkārši atradu 99 veidus, kā tā nestrādā.” Iemācies kaut ko jaunu no tā saucamajām “neveiksmēm” – kā izdarīt to labāk nākamajā reizē.

5. Ja nesaņem vēlamo, tātad kaut kas daudz labāks ir ceļā pie tevis

Es zinu, bieži vien ir ļoti grūti tam noticēt. Taču tā ir taisnība. Parasti, kad tu atskaties uz savu dzīvi, saproti, ka visas labākās lietas notika pēc tam, kad kaut kas iepriekš nesanāca. Iespējams, tas labais darbs, kurā tevi nepieņēma būtu attālinājis no ģimenes, kuru tu rezultātā saņēmi. Vienkārši notici, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek.

6. Novērtē momentu “šeit un tagad”

Tas nekad vairs neatkārtosies. Katrā dzīves mirklī ir kaut kas vērtīgs. Neļauj tam paiet garām. Tūlīt tas viss kļūs par atmiņām. Iespējams, kaut kad nākotnē Tu skumsi pat par tiem momentiem, kas šobrīd šķiet nelaimīgi.

7. Atlaid vēlmes

Lielākā daļa cilvēku dzīvo ar “sasietu prātu”. Tas nozīmē, ka viņi pievērš lielu uzmanību savām vēlmēm un, ja nesaņem iecerēto, tad to emocijas ļoti ātri kļūst negatīvas. Tā vietā labāk praktizēt “izolēto prātu”; ja tu kaut ko gribi, pat tad, ja to nesaņemsi, būsi laimīgs. Tavas emocijas šajā stāvoklī paliks pozitīvas vai vismaz neitrālas.

8. Noķer savas bailes un esi pateicīgs tām

Bailes var būt lielisks skolotājs un to pārvarēšana bieži tevi pietuvina uzvarai. Piemēram, kad mācijos koledžā, es ļoti baidījos no publiskas uzstāšanās. Tagad man tas šķiet nedaudz dīvaini, jo tagad es ne tikai ik dienas uzstājos lielu auditoriju priekšā, bet arī apmācu cilvēkus publiski uzstāties. Baiļu pārvarēšanai palīdz tikai ikdienas treniņi – prakse. Bailes ir tikai ilūzija.

9. Ļauj sev sajust prieku

Tici vai netici, bet es zinu ļoti daudz cilvēkus, kuri neļauj sev papriecāties. Viņi pat nezin, kā būt laimīgiem. Daudzi ir tik ļoti atkarīgi no savām problēmām, ka pat nesaprot, kā viņi bez tām varētu dzīvot. Tāpēc pacenties ļaut sev būt laimīgam. Lai arī tas būtu uz īsu brīdi, taču koncentrējies uz prieku, ne uz grūtībām.

10. Nesalīdzini sevi ar citiem

Un, ja tomēr salīdzini, tad tikai ar tiem, kuriem grūtāk kā tev. Esi bez darba? Esi pateicīgs kaut vai par to, ka saņem pabalstu. Vairums pasaules iedzīvotāju dzīvo trūkumā. Neesi līdzīga Andželīnai Džolī? Nu, ko, domāju, maz kurš viņai ir līdzīgs. Un tu noteikti esi daudz pievilcīgāka kā vairums ļaužu. Koncentrējies uz to.

11. Tu neesi upuris

Tu esi tikai un vienīgi savu domu upuris, savu vārdu un darbību upuris. Neviens neko nedara speciāli pret tevi. Tu pats veido personīgo pieredzi. Uzņemies personīgo atbildību un apzinies, ka vari pārvarēt grūtības. Vienkārši sāc mainīt savas domas, stereotipus un darbības. Atsakies no savas upura lomas un kļūsti par uzvarētāju.

12. Viss var mainīties un mainīsies

«Un arī tas pāries» — viens no maniem mīļākajiem teicieniem. Kad esam iestrēguši sliktā situācijā, mums šķiet, ka izejas nav. Šķiet, ka nekad nekas nemainīsies. Zini, ko? Būs pārmaiņas! Nekas nav mūžīgs, izņemot nāvi. Tā kā atsakies no ieraduma domāt, ka tā tas būs vienmēr. Nebūs! Taču tev noteikti būs jādara kaut kas, lai mainītu situāciju – tā pati no sevis nemainīsies. Maini savu attieksmi pret to. Sāc ar to!

13. Viss IR iespējams

Brīnumi notiek katru dienu. Tā ir taisnība. Žēl, ka vienā rakstā nevar uzrakstīt tās brīnumainās lietas, kas notikušas ar mani, maniem paziņām — sākot no izveseļošanās pēc 4. stadijas onkoloģijas līdz negaidītai savas otrās puses satikšanai. Kas tāds notiek visu laiku. Tev vienkārši jānotic, ka tā notiek. Vienreiz noticot, Tu vari uzvarēt!

Autors: Carol Morgan

http://happyphilosophy.ru/

 

Budas smaids

    Pasaulē nav haosa, izņemot to, ko rada prāts. To radījis tavs “es”, tādā nozīmē, ka šī haosa centrā atrodas koncepcija par sevi kā lietu, kas atdalīta no citām lietām. Patiesībā tu neesi lieta un neesi atdalīts. Tu esi bezgalīgs potenciāls, neizsīkstoša iespēja. Tu esi, tādēļ ir iespējams viss. Visums vienkārši ir tavas neierobežotās pārveidošanās spējas daļēja izpausme. ~Nisargadatta Maharadž~

    Katrs cilvēks veido savu personīgo pasaules attēlu; apkārtnes realitāti un notikumus viņš vērtē saistībā ar viņa apziņā un zemapziņā ievietoto programmu kopumu, ko nosaka viņa iepriekšējā pieredze. Raksta turpinājumā tiks piedāvāta stabila pozitīvā emocionālā fona* radīšanas prakse un vingrinājums, ko sauc par Budas smaidu. Pirmajās reizēs to būtu vēlams darīt klusākā vietā, lai neviens netraucētu.

    Pilnībā atslābinām seju, iztēlojoties, ka sejas muskuļi pielīst ar smagumu un siltumu. Zaudējuši saspringumu, tie it kā slīgst lejup slinkā un patīkamā apātijā. Tad uzmanību pilnībā pievēršam lūpu kaktiņiem. Jūtam tikai lūpu kaktiņus. Iztēlojamies, ka lūpas pastiepjas smaidam (tas notiek tikai iztēlē) un pavelk mutes kaktiņus uz ārpusi. Izveidojam ļoti vieglu, gandrīz nemanāmu smaidu. Iztēlojoties, kā lūpas izstiepjas vieglā smaidā, sejas muskuļi tiks piespiesti veikt spontānu darbu un sejā uzradīsies izteiksme, ko dēvē par “prieka vēsmas pūsmiņu”.

    Prieka sajūta un fiziskā piepūle, kas nepieciešama smaida radīšanai, ir savā starpā reflektoriski saistītas. Kad cilvēks piedzīvo pozitīvas emocijas, viņš smaida. Un notiek arī otrādi. Ja cilvēks ir atbrīvots un pilnībā koncentrējies uz lūpu kaktiņu kustībām, kas raksturīgas smaida radīšanai, tad automātiski uz miera un atslābuma fona radīsies klusa, mierīga prieka sajūta. “Prieka vēsmas pūsmiņa” ir sejas izteiksme, kad dzimstošais smaids tomēr neuzrodas, bet mīmika ir izdarījusi savu darbu un ar refleksiem izsaukusi vieglu svētlaimes un iekšēja miera sajūtu.

    Relaksācijas un iekšēja miera stāvoklis ir iesācējiem ļoti svarīgs, jo dzimstošā prieka sajūta ir tik smalka, ka gadījumā, ja izpildes laikā jūs būsiet stipri norūpējies, satraukts vai no jauna pārdzīvosiet sajūtas, kas saistās ar neseniem dzīves notikumiem, jūs vienkārši nespēsiet no kopējā trokšņainā emocionālā fona atšķirt “līdzsvara punktu” – miera un klusā prieka sajūtu. Šis vingrinājums nodēvēts par “Budas smaidu” tādēļ, ka pie pareizas izpildes seja izskatās kā budisma aizsācējam; tai jābūt mierīgai, atslābinātai, bez emocijām: lūpas mazliet, mazliet pavilktas vieglā, gandrīz nemanāmā smaidā.

    Kad esat izsaukuši nepieciešamo emocionālo stāvokli, pacentieties to labi atcerēties. Nākotnē, kad jums nāksies darboties apstākļos, kur kaut kas novērš uzmanību vai esat satraukts, jūs varēsiet to izsaukt, ne tikai atslābinot sejas muskuļus un iztēlojoties lūpu pavilkšanu smaidam, bet arī atceroties un detalizēti reproducējot savu stāvokli un sajūtas brīdī, kad vingrinājuma izpilde izdevās īpaši labi.

    Centieties izpildīt šo vingrinājumu pēc iespējas biežāk – vismaz vienu reizi dienā līdz laikam, kamēr “Budas smaida” stāvoklis jums kļūs ierasts un jūs varēsiet viegli un ātri to izsaukt praktiski jebkuros apstākļos, protams, izņemot spēcīga stresa gadījumus.

    Ja kaut kādu iemeslu dēļ neder Buda, saucam palīgā Leonardo da Vinči Monu Lizu. Ir veikta gleznas digitālā analīze ar mērķi noskaidrot sejas emocijas. Rezultātā tika secināts, ka Monas Lizas smaidā ir 83% prieka. Atceramies šo smaidu… un ar iztēles palīdzību tam ļaujam iegult mutes kaktiņos.

* Stabils pozitīvais emocionālais fons – tas ir līdzsvara punkts. Katram cilvēkam šis punkts ir ar citu emocionālo nokrāsu. Kādam normāls stāvoklis ir miers un savāktība, kāds cits ir vienaldzīgs, vēl kāds – mazliet nospiests un bēdīgs. Iekšējā smaida praksi lieto un piedāvā cilvēki, kuri izvēlas būt klusa un mierīga prieka stāvoklī.

Nobeigumā vēlreiz atgriezīsimies pie sākuma citāta autora – viņš iesaka jebkurā izdevīgā mirklī praktizēt divu vārdu atcerēšanos: ES ESMU. Izsaucu sejā vieglu smaidu, sagaidu klusā prieka izjūtu un atceros: ES ESMU.

Materiāls no https://stari2013.wordpress.com

💖💖💖Neuztraucies par to, kas Tev vēl nav jāzina. Tajā ir Tavs miers un uzticība dzīvei.

Vienkārši klausi savu sirdi un īstajā brīdī Tu uzzināsi to, kas Tev ir jāuzzina. Viss notiek spontāni, pats par sevi, bez jebkādas piepūles.💖💖💖

PĒC LAIMES NAV JĀDZENĀS

Viedais kaķis gulēja uz zāles un gozējās saulē. Te garām aizsteidzās veikls, mazs kaķēns. Viņš skrēja uz riņķi, palēcās un atkal sāka skriet pa apli. 

- Ko tu dari? Kaķis slinki painteresējās.

- Es cenšos noķert asti! - kaķēns bez elpas atbildēja.

- Bet kāpēc? - kaķis iesmējās.

- Man teica, ka aste - ir mana laime. Ja es noķeršu asti, tad noķeršu savu laimi. Tāpēc jau trešo dienu skrienu pēc astes. Bet viņa visu laiku izvairās no manis.

Kaķis pasmaidīja un teica:

- Kad biju jauns, arī man teica, ka mana laime ir manā astē. Daudzas dienas es skrēju aiz astes un mēģināju to satvert. Es neēdu, nedzēru, bet tikai skrēju pēc astes. Es nokritu noguris, piecēlos un atkal mēģināju noķert asti. Kādā brīdī es izmisu. Un vienkārši devos tur, kur acis rādīja. Un vai zini, ko es pēkšņi pamanīju?

- Ko? Kaķēns pārsteigts jautāja.

- Es pamanīju, ka lai kur es dotos, aste man visur seko.

Jums nav jāskrien pēc laimes. Jums ir jāizvēlas savs ceļš, un laime ies jums līdzi.

20.01.2021.

Ja Jūs esat iemācījies neapvainoties, tad tas nozīmē, ka esat iemācījies ieskatīties otra sirdī.

Amu Mom

12 dienas maģijas

 Mazliet  maģijas ikdienā, noticēt brīnumam un, kas zin? nāk piepildījums!

Ir rituāls, kā dzīvot pirmās 12 dienas janvārī....varbūt pamēģiniet? 

1.diena - janvāris.

Atbild par Tavu imidžu, izpauž tavu personību, individualitāti. Viss, kas saistīts ar Tavu raksturu un spējām.

2.diena - februāris.

Saistīts ar Tavu naudas plūsmu un materiālo labklājību. Tavu pašapziņu.

3.diena - marts.

Formē Tavu apkārtni, piesaista jaunus kontaktus, harmonizē Tavas attiecības ar tuviem cilvēkiem.

4.diena - aprīlis.

Stiprina Tavas ģimenes saites. Piesaista Tev dzimtas spēku. Saistīts ar mājām, īpašumiem.

5.diena - maijs.

Radošais potenciāls un iekšējais bērns. Piesaista prieku un laimi, palīdz radošai realizācijai.

6.diena - jūnijs

Tavas attiecības ar darba kolektīvu, ikdienas darbi. Stiprina veselību.

7.diena - jūlijs

Svarīga attiecību stiprināšanai. Stiprina attiecības ar partneriem kā privātajā jomā, tā biznesā. Piesaista vēlamo partneri.

8.diena - augusts.

Atbrīvo no nevajadzīgā, kas traucē iet uz priekšu un attīstīties. Aktivizē Tavas spēkus, arī seksuālo enerģiju.

9.diena - septembris.

Materializē visu, kas saistīts ar mācībām, ceļojumiem uz ārzemēm. Vairo Tavu gudrību.

10.diena - oktobris.

Tava veiksme visās jomās. Karjera, Piesaista bagātību un atzīšanu.

11.diena - novembris.

Atrod Tev līdzīgi domājošos un draugus, uz kuriem var paļauties. Saites ar sabiedrību, domu grupām. Izpilda slepenās vēlēšanās.

12.diena - decembris.

Spēcina saites ar augstākiem spēkiem, ar Dievu. Dod aizsardzību no negatīvām iedarbībām uz visu gadu.

Lai top!

Vēstule no Tava ķermeņa

1. Es izskatos tā, kā tu domā par mani, tāpēc domā par mani, ka es esmu skaists un es būšu tāds.
2. Tad, kad tu domā par slimībām un mēģini tās atrast manī, man nākas pielāgoties tavām domām un es sāku slimot.
3. Kad tu daudz laika velti domām, kuras izsauc tevī sāpīgas emocijas, es arī sāku slimot, tāpēc, ka dārgais dzīves spēks tiek izlietots šīm domām.
4. Kad tu domā domas, kuras izsauc prieku es burtiski atplaukstu un sāku ziedēt.
5. Manas iespējas un mani resursi ir ļoti augsti. Vienkārši pārstāj mani kritizēt. Es esmu spējīgs atjaunoties. Es varu izveseļoties, pat tad, kad ārsti ir uzstādījuši neizārstējamu diagnozi.
6. Es esmu tā iekārtots, ka varu funkcionēt ļoti ilgi. Kāpēc tu jau 35-40 gados, vai pat ātrāk, sāc domāt par novecošanu? Tu padari mani vecāku ar savām domām.
7. Kad tu gatavojies kaut ko apēst, nebūtu par skādi kādreiz pajautāt man vai man tas ir vispār vajadzīgs? Ja tu iemācīsies sadzirdēt mani, es tev vienmēr atbildēšu. Un tas mums abiem nāks tikai par labu. Tu lieto ēdienu autopilotā vai arī esi salasījies kaut kādas gudras grāmatas.
8. Es vēlos pieskarties SKAISTUMAM, tāpēc nebāz manī iekšā visādas tabletes, silikonu, botoksu, akrilu, gēlus. Es varu būt skaists arī bez visa tā. Es ar lielāko prieku ieņemšu to formu, kuru tu no manis izveidosi, dodot man dažādus vingrinājumus.
9. Man ļoti patīk pastaigāties svaigā gaisā. Peldēt. Skriet. Dejot. Patīk masāžas. Sekss. Nodarbošanās, kuras tev sniedz prieku.
10. Es tev uzticos, un ja tu apēdi gabaliņu tortes un domā, ka paliksi resnāks, es tikai realizēšu tavas domas un sākšu palikt resnāks.
11. Es tevi ļoti mīlu un man ļoti gribās dzirdēt pateicības vārdus no tevis. Kaut vai dažreiz..
Pat ja tu to neizdarīsi..es vienalga tevi mīlēšu ar beznosacījuma mīlestību.
Es, tavs ķermenis, tavs Visums un arī tu esi daļiņa no varenā Visuma.
Es pateicos tev, ka tu mani uzklausīji.
Pateicos Tev, jo es eksistēju tāpēc, ka tu to vēlies un es esmu tāds, kādu tu vēlies mani redzēt. Palīdzēsim viens otram !

– Tavs ķermenis –

atrasts neta dzīlēs

Viss mainās un tā tam būs būt

                    

Visu veco, kam kalpošanas laiku ir beidzies, nomaina jaunais. Šobrīd uz Zemes vecās enerģijas nomaina jaunās enerģijas. Un tas ir normāls cikls uz Zemes.

Šobrīd redzam, kā vecais negribīgi cīnās par palikšanu un ļoti nevēlas atstāt šo planētu..

Kas ir viss vecais? 

Tā ir Zemes enerģijas lauks un tā ir enerģija uz Zemes, kurās atradās, dzīvoja cilvēks. 

Šī laikam attiecīgā enerģija izpaudās caur cilvēku apziņu - domām, reakciju, rīcību. 

Katram laikam, ciklam, gadsimtam ir savi uzdevumi un mērķi. 

Cilvēki, kuri zināja, kā dzīvot, pastāvēt, uzvarēt un būt veiksmīgiem vecajās enerģijās, šobrīd ir apjukuši, jo nav spējīgi orientēties jaunajās enerģijās, kur viss notiek ne pēc ierastiem, apgūtiem, iemācītiem un dažkārt, manipulējamiem principiem. Tas rada apjukumu, tas rada atklātas un slēptas revolūcijas, cīņas, sadursmes. 

Ja pavēro tuvāk, cīnās spoguļtēli..

Mans vēstījums?

Pārstāj dzīvot ciešanu un cīņas pozīcijā, pārstāj dzīvot ar upurisko apziņu. Pārstāj domāt, ka dūres un skaļi vārdi ir vispār cīņa. Tas atspoguļo bailes, tas atspoguļo nespēju pielāgoties jaunai enerģijai, kura plūst uz Zemi, tas atspoguļo velmi noturēt, kontrolēt, saglabāt un noturēt varu. Tas vispār nav par cilvēku..par Gara spēku, ticību, prasmi redzēt plaši.

Cīnās tas, kurš šobrīd uz visu notiekošo raugās šauri..

Jā, cilvēki ir apjukuši. Zini, cik ļoti? Tik, cik tālu visu šo laiku ir bijuši paši no sevis. Tik, cik daudz ir dzīvojuši ārējo sasniegumu gūstā un absolūti piemirsuši par citādām vērtībām, kas ir patiesi cilvēka balsti. Tik, cik cilvēks nespēj vairāk justies saprotami, mierīgi, labi, ja iepriekšējā sistēma sagrūst un nav sistēma, kura pati sevi tur.

Un tādas ir bijušas pilnīgi visas krīzes - pārmaiņu laiki.

Ja iepriekš mēs runājām par to, ka cilvēka veiksmīgumu un turību atspoguļoja viņa enerģijas līmenis, tad tagad viss var vienā dienā apgriezties kājām gaisā. Tas, kurš iepriekš jutās turīgs, var vienu dien zaudēt visu sarūpēto vai ieraudzīt, cik bezvērtīgs kļūst viss, kas iepriekš lika mesties cīņās un atdot visu savu laiku, uzmanību, veselību un enerģiju. 

Savukārt, tas, kura enerģētiskais līmenis atbilst jaunām vibrācijām uz Zemes, var pēkšņi saņemt un izbaudīt ilgi gaidītos augļus. Jo šobrīd labklājībā dzīvos tie, kuru iekšējā enerģētika atbildīs enerģijai, kura iemājo uz Zemi. 

Viss mainās un tā tam būs būt. Jo lielākas un grandiozākas izmaiņas, jo sīvāka cīņa par palikšanu “tumsiņai” un ciešāks satvēriens tiem, kam grūti pieņemt to, ka viss vienmēr ir bijis un būs pakļauts mainīgumam. 

Elastīgums un prasme dzīvot ne tikai savam personīgajam labumam, velme mainīties līdzi laikam, spēja dzīvot caur cilvēka augstākām iekšējām vērtībām, spēja pielāgoties jaunām enerģijām uz Zemes, gatavība pieņemt, ne cīnīties - tie ir šī brīža instrumenti, kas ved uz personīgo mieru. 

Šobrīd redzam, kā tumsa agonijā ķeras pie cilvēka enerģijas..caur pastāvīgu iebiedēšanu. Un tas strādā brīnišķīgi gan caur vizuālu bildi, gan informatīvo lauku. Bet pazaudēsies jau tikai tas, kurš sevi vēl nemaz nebija atradis. Tas, kurš atkarīgs no tā, kurp viņu ved..

Ja Tu nezini sevi, Tu nemaz neesi Tu. 

Un tāda, diemžēl, ir liela daļa cilvēku. Tamdēļ tā būs viegli sabiedējama, nomanipulējama, piespiežama utt.cilvēku daļa, kas visu atbildību pārliks uz tiem, kas viņis vadās. 

Atceries, arī tad, ja Tu visu savu enerģiju virzīsi sava miera saglabāšanai, cīņa starp gaismu un tumsu norisināsies. Tā tas notiek un notiks cikliski uz Zemes. Ar vai bez Tavas līdzdalības, Visums dzīvo pēc sava plāna.

Visumā gaismas un tumsas nomaiņas notiek pastāvīgi. Un vecais ne vienmēr mierpilni atkāpjas. Bet tas tomēr vienmēr notiek. Agrāk vai vēlāk. Un notiks arī šoreiz.

Sagaidi savu rītausmu veroties uz lietām plašāk. 

Tam, kam laiks doties, atkāpsies un uzausīs gaisma.

Palīdzi sev, turot sevi mierpilnā vidē, laukā, starp sev līdzīgi domājošiem. Un rīts uzausīs.

Om Shanti

Kādas acis skatās uz Tevi?

Šajā laikā, kad jānēsā ikdienā maskas, ir dota iespēja ieskatīties acīs! Ieskaties....

Ir ļoti svarīgi - kādas acis skatās uz Tevi ... Tavā dzīves telpā - kādas acis skatās uz Tevi?

Nosodošas? Gaidošas? Neuzticīgas? Nicinošas? Nemierīgas? Vienaldzīgas? Viltīgas? Apvainojušās? Skumjas? Priecīgas? Mīlošas?

Tas ir labākais tests, lai saprastu, kas Tev ir blakus un kas esi Tu viņiem...

Un vēl šī ir iespēja saprast - kas sāp Tevī un pajautāt sev - kāpēc tieši šādas acis raugās uz mani?

Un ar kādām acīm skaties Tu uz tiem, kas ir blakus? Esi pievērsis uzmanību? Pamēģini ...

Pat tad, ja kaut kas noiet greizi, kad kāds ir kaut ko sačakarējis un Tu esi dusmīgs vai noraizējies, vai Tavas acis ir piepildītas ar mīlestību?

Jo tas arī ir jūsu iekšējā stāvokļa rādītājs ...

Vārdi var slēpt patieso nozīmi, bet acis nē. Un tas attiecas ne tikai uz vienreizēju atgadījumu, bet iet runa par to, cik daudz Tava telpa ir piepildīta ar mīlestību?

Un tikai Tavos spēkos ir piepildīties, piepildīt un mīlēt ...

Atrasts i-netā

Tulkojums mans.

Zini, ar ko, manuprāt, viss sākas.. tā ilgi gaidītā..dažreiz pārāk ilgotā...gadiem Dievam un Visumam izlūgtā vai ..jau neticības miglā ietītā LAIMĪBA? 

Ar to mirkli, kad Tu apsēdies un pats sev paziņo: es novēlu sev laimīgai/laimīgam būt! 

Es ticu sev un savam spēkam. 

Es ticu, ka ir sapņi, kuriem ir jāpiepildās un ir sapņi, kuri man kalpos kā virzītājspēks uz pavisam ko citu, ceļā padarot mani par spēcīgāku un izturīgāku personību. Tāpēc es sevi vairāk neielieku savu sapņu gūstā un nepieprasu no Visuma garantijas to piepildei.

Es novēlu Tev-sev mīlestību pieņemt. Viegli. Jo reizēm es esmu iemesls kāda cita laimībai. Tas silda otra sirdi un manu arī. Pieņemot un pasakoties, es palīdzu otram mīlestībā būt.

Un laime ir būt par sevi pašu ar.

Es novēlu sev prast pieņemt uzmanību, rūpes un mīlestības pilnās acis, kuras skatīsies manā virzienā. Apskāvienus. Ziedus. Visa veida uzmanību, kura iepriecinās dāvinātāju.

Es vairāk nekautrējos pieņemt, jo..es zinu, ka tas ir Visums, kurš pauž uzmanību uz mani caur citu cilvēku rokām, acīm, darbiem, vārdiem, notikumiem.. 

Es novēlu sev atslābt ..vismaz par tik, par cik tas atņem ticību un liek atkāpties no daudzām iecerēm. 

Es novēlu sev nejaukt savas patiesās uzvaras ar vēlmi pašapliecināties citu priekšā. 

Es novēlu sev nepārmestu savu ātrumu pa dzīvi ejot un iet tik ātri, kā man pašam/pašai patīk. 

Es novēlu sev vērot un klausīties Visuma sūtītas zīmēs, lai tām sekojot ticību sev, saviem saviem sapņiem un lēmumiem vairotu.

Es novēlu sev pamanīt un redzēt skaisto. Tā nezaudējot kopējo bildi, bet enerģiju atdodot vairāk pozitīvām lietām, kā brīnīties un sūkstīties par netaisnību pasaulē.

Es novēlu sev pārtraukt dzīvot upura lomā un lepoties ar prasmi uzņemties atbildību par saviem lēmumiem, nebaidoties no citu cilvēku atšķirīgo priekšstatu par to, kā man būtu pareizāk. 

Es novēlu sev dzīvot priecājoties par savu būšanu un nejust kaunu no sevis apzināšanos. Izjust pateicību un katru rītu pateikties par laimi - būt piedzīvojumā uz zemes.

Es novēlu sev just..un ar vien izjustāk, skaidrāk, pilnīgāk.

Es novēlu sev kļūt par vislabāko draugu, - mīlot, cienot un respektējot savas vajadzības.

Vienmēr saudzēt un izturēties mīļi, lepoties, apbrīnot, likt vienmēr piecelties no kritieniem un iedvesmot nepadoties. Iepriecināt. Uzslavēt. 

Būt tādam draugam, kuram pasakos par šo dzīvelīgo dzirksti sevī..

Es sev novēlu sākt ceļojumu kopā ar sevi, ne ārpus sevis.

Lai turpmāk mans ceļojums nav sagadîšanās atbalss, bet es esmu stūrmanis un reizē tas, kurš atvērts Visuma pārsteigumiem ..

Es vairāk negaidu. Es apstājos. Es tikko pieņemu drosmīgu lēmumu - es novēlu sev laimi negaidīt, par to necīnīties un neizlūgt. Es izlēmu caur sevi laimi radīt...

Om Shanti

Tibetiešu dzīves gudrības

1. Patīk- pasaki.
2. Nepatīk- pasaki.
3. Ilgojies pēc kāda- uzraksti.
4. Nesaproti- pajautā.
5. Gribi satikties- uzaicini.
6. Vēlies kaut ko- palūdz.
7. Nekad nestrīdies.
8. Gribi būt saprasts- izskaidro.
9. Ja esi vainīgs, uzreiz atzīsties un nemeklē attaisnojumus.
10. Vienmēr atceries, katram ir sava patiesība, un bieži vien tā var nesakrist ar tavējo.
11. Tiecies ar cilvēkiem, kuri tevi labi iespaido.
12. Galvenais dzīvē ir mīlestība, pārējais viss ir tikai fons.
13. Cilvēka problēmas atrodas tikai viņa galvā.
14. Apkārtējā pasaule nav ne laba, ne slikta, viņai vienalga vai tu esi vai neesi.
15. Pacenties katrā notikumā gūt prieku.
16.Vienmēr atceries - visu ir jāpabeidz šajā dzīvē.
17.Atceries, ka tev nevienam nekas nav jāpierāda.
18.Atceries, ka citiem tev nekas nav jāpierāda.
19.Nežēlo laiku un naudu, lai iepazītu pasauli.
20. Ar cilvēku sev blakus, kā arī ar bērniem, vienmēr esi pacietīgs.
21. Ja tev ir slikts noskaņojums, padomā - kad tu nomirsi, tev tā vairs nebūs.
22. Zini - šodiena ir pati labākā diena!

Pateicība

PATEICĪBA
PATEICĪBA
PATEICĪBA...
Lūk, kas atver sirdi
Taču, lai pateiktos, pateicība ir jāizjūt...ir jābūt redzīgā sirds acīm. Ir jāprot fokusēties uz visu, kā brīnišķigu Dieva dāvanu.
Mēs esam iemācijusies visu uzlūkot kā:
•normali
•tā tam ir jābūt
•man pienākas
•citādāk nemaz ne ar būt
•ir ok
•es sagaidu
•viss ir slikti
•es pieprasu utt.
Pavērojam savu ikdienas domāšanu. Cik daudz mēs ieraugam dienas laikā par ko pateikties.
Pamodāmies - normāli..ir ģimene,
mīļotie cilvēki blakus - normāli, vēl tās brokastis visiem jātaisa...
ir auto - normāli, kredīts jāmaksā...
ir darbs - normāli, gribētos naudu nestrādājot ...
ir abģērbs, kas patīk - normāli....normāli, normāli
Vārds “normāli” ir kāds?
Remdens, visaptverošs, neko īsti neizsakošs, tāds kā..- nav slikti. Tāds, kas neliek domāt tālāk. Neliek iedziļināties.
Un šī vārda valkātāju nevar saprast...kāpēc tiem citiem visādi brīnumi dzīvē notiek?
Bet kādam vārds “normāli” nemaz neeksistē. Viņam viss ir slikti, ļauni, nesakārtoti. Viņa fokuss ir tikai uz destruktīvo - sliktām ziņām, biedējošu informāciju, kur kas un kāpēc saslimis, gājis bojā, cietis utt.
Kas atšķir šos cilvēkus?
Mēs dzīvojam visi vienu dzīvi, uz vienas planētas Zeme, elpojam vienu un to pašu gaisu un, galu galā, visai šai cilvēku esības spēlei ir viens režisors - Dievs.
...Tad kāpēc mēs katrs dzīvojam savā pasaulē, kurā vienam viss ir “normāli”(nekādi), vienam viss ir tik slikti, bet otrs no pateicības staigā platā smaidā un sirds gavilēs?
Varbūt tamdēļ, ka cilvēks ir apveltīts ar brīvo gribu un mēs katrs pats uzregulējam savu “asumu” kamerai, caur kuru uz pasauli lūkojamies? Varbūt tā ir tikai mūsu katra paša izvēle?!
Kāds savu kameras “asumu” tur uz negācijām, katastrofām, nelaimes gadījumiem, ļaunām sarunām par citiem, negadījumiem. Viņa sirdi pilda skumjas un bailes no dzīvošanas šādā pasaulē. Viņam apkārt ir cilvēki, kuri dzīvo zemās vibrācijās - dzer, pīpē, lamājas, dzīvo piesmakušos, netīros namos, ēd sliktu pārtiku, ir pilni dusmām, aizvainojuma, lepnuma, slimo un sūdzas par dzīvi utt.
Viņš tik tiešām arī redz visu melnu vai melnbaltu. Un tik tiešām nekāda prieka nebūtu pilnīgi nevienam, kurš pieietu pie viņa kameras un caur to uz pasauli paskatītos. Tā izskatās drūma un draudīga..
Kamēr kāds uz pasauli tur “asumu” - normāli. Viss viņam kāds ir, tāds ir..
Viņam šķiet, ka viss notiek pats no sevis, visu nosaka citi, rada un veido citi cilvēki.
Viņš it kā ir, bet nekur nepiedalās.
Normāls darbs, normāls laiks, normāla alga, normāla laiks.
Patiesībā viņš nav savienots iekšēji ne ar ko - ne ar sevi un savu sajūtu pasauli, ne visu citu, kas ir ap viņu - daba, dzīve, cilvēki. Viņš ir noslēdzies, aizvēries un dzīvo, varētu teikt, automātiski, neapzināti, iemidzis.
Viņš “normāli” nodzīvos šo dzīvi un tik pat iemidzis arī no tās aizies..
Un tad vienam priecīgam dīvainim ir pagriezts “asums” redzēt it visā labo!
Viņš domā radoši, augoši, - kā veiksminieks, kā ieguvējs, kā allaž uzvarētājs.
Viņš atrodas mega iespēju pasaulē, kurā visapkārt ir iespējas - dzīvot, just, baudīt komunikāciju, sportot, nodoties pašizaugsmei, atvērties radošiem lidojumiem, mācīties, pamosties..izbaudīt sava ķermeņa brīnumainību, spēku, možumu...apskaut mīļotos, kopā pavadīt dzīvi, daloties, strādāt, redzēt miljons saulrietus, kuri nekad neatkārtojas...Viņš steidzas uzspēt visu izjust, izlaist caur sevi, piedzīvot..
Šī cilvēka degviela ir PATEICĪBA! Viņš redz Dieva radīto pasauli un spēj ienirt tajā bez bailēm, pieņemot, izbaudot.
Rīta rasa viņam sniedz bezgalīgi prieku...un karstā tēja liek izjust pateicību...rīta apskāvienā viņš saredz Dieva rokas. Viņš dzīvo uz šīs pašas zemes, taču pilnīgi citā realitātē.
Pateicība ir tā, kas mums dod “degvielu”
Kura realitāte ir īstā....?!
Mēs visi dzīvojam vienā pasaulē un tomēr tik dažādās..realitātēs. Realitāti katrs izvēlas pats.
OmShanti

Celojumā uz Gaismu

Kļūdu nav...ir tikai dažādas pieredzes. Un kamēr Tava dvēsele nav vēl izgājusi visu ceļojumu te uz zemes...tai vajag pieredzi, dažādu, krāsainu, dažreiz arī sāpīgu un skumju, un arī tādu, kas liek apstāties, padomāt un tad izmainīt virzienu... Un tad atkal laimīgu...un tas viss kā koša un krāsaina mozaīka veido mūžīgo Tevi...atmiņas...atziņas...vērtības...apzināšanās mirkļi...it viss tas ir vērtīgs un vajadzīgs, kam ejam cauri daudzajās dzīvēs, kuras tiek dotas dvēselei, kā arvien jaunas iespējas pieredzēt un izdzīvot, to ko vēlies... Līdz kaut kad ceļa galā Tu ieraudzīsi atbilstību un mīlestību, jo būsi pats iemācījies to atpazīt, izvēlēties un radīt...

Celojumā uz Gaismu.

Leida Tilika

4 elementu princips

Arvien vairāk un vairāk mēs izjūtam aicinājumu izmainīt ne tikai savu dzīvi, bet arī pasauli mums apkārt. Ar sajūtu, ka atrodamies brīdi pirms kaut kā, iespējas sākumā, pārmaiņu priekšā…Tu pat dažkārt jau sevi redzi posmā pēc pārmaiņām, Tu tagad spēj sajust to, ko vēl neesi piedzīvojis. Tas sniedz ticību, iedvesmu un ir labākais motivātors.

Tik daudz domu virpuļo prātā. Pat nakts miers ir nemierīgs, Tevi modina augšā, jo Tu zini, ka tam ir jānotiek. Bet tad, Tu pamosties no rīta…un nekas jau īsti nav mainījies. Tas pats ierastais ritms, tās pašas nākotnes ilūzijas. Bet vai patiesi? Tas brīdis, kurā Tu redzi sevi izejam no labirinta, jau ir pirmais pagrieziena punkts. Tagad tikai ir nepieciešams atrast īstās durvis. 

Lai to izdarītu, šobrīd ļoti labi darbojas 4 elementu princips. 

Prioritāte

Atpazīsti, kādas ir Tavas apzinātās un neapzinātās darbības, kuras atņem Tev enerģiju un iekšējo spēku. Kas ir tas, kas Tevi iztukšo, neatkarīgi no tā, vai tā būtu situācija, apstākļi, Tava attieksme vai kāds konkrēts cilvēks. Pirmais solis ir atpazīt, nebēgt un neslēpties no tā. Esi patiess pats pret sevi.

Laiks

Kam Tu piederi – pats sev vai kādam citam? Kam/kuram/kuriem pieder Tavs laiks? Kura ir tā situācija un apstākļi Tavā dzīvē, kuri atņem Tavu laiku? Šeit es runāju par bezmērķīgu laika izšķērdēšanu. Šobrīd ir ļoti būtiski veltīt laiku tieši sev. Tu pats esi tas, kur mājo Tavs iekšējais spēks. Kamēr Tu esi nemitīgā skrējienā un laika trūkumā, Tu nespēj piekļūt pats saviem resursiem. Neviens nevar Tev atņemt laiku, ja vien Tu pats tam nedod atļauju.

Skatījums

Ja Tev visapkārt ir cilvēki, kuri ir iegrimuši negativitātes, žēlošanās, aprunāšanas, mūžīgā cietēja un upura lomā, vai arī, ja Tu pats esi nonācis šādā stāvoklī, ir grūti veikt pagrieziena punktu. Tev ir izvēle, kādu skatījumu Tu veido. Vai Tu pievienojies čīkstētāju bariņam, un ar katru dienu arvien vairāk pazūdi pats savā tulkojumā, vai arī Tu izmaini skatījumu.

Nodoms

Izvirzi nodomu. Jo krāsaināku, spilgtāku un bagātīgāku to ietērpsi, jo vairāk tam pietuvosies. Laiks pirms Saulgriežiem ir lielisks mērķu realizēšanai. Apzinies, kas ir tas, ko Tu patiesi vēlies, nevis gribētu vai Tev vajadzētu, bet VĒLIES TU. Un šeit ienāk augstāk minētie 3 punkti. Atrodi laiku, lai spertu soļus uz šī nodoma realizēšanu, izvirzi sevi ka prioritāti un atbrīvo sevi no tiem, kuri veltīgi atņem Tev enerģiju. Aizej prom no negativitātes un žēlabām. Ej pretim savam iekšējam spēkam.

Tik atceries, ka nodomam ir jānāk no sirds uz prātu. Tam ir jāsasaucas ar Tavām sajūtām, aicinājumu un piepildījumu. Nevis es to vēlos, jo man būs kāds noteikts labums, statuss, pārākums, utt., bet gan tāpēc, ka tas mani piepildīs. 

Šajā nedēļā pazūd bezmērķība, jo Tu vienkārši sevi tajā vairs neredzi.

Indu Puri

Partneri, tas ir - SIEVIETE UN VĪRIETIS

Ja Tu mīli, mīli viņu visu...ja Tu nemīli, pārstāj sev melot, pārstāj otru pārtaisīt..Tu viņu neradīji, lai pielabotu. Tu viņu piesaistīji tieši tādu, kāds vīrietis atbilst tavai iekšējai sievietei.

Tik daudz sieviešu prātus nodarbība jautājums: 

KĀ IEDVESMOT VĪRIETI UZ PANĀKUMIEM?

Vai - kā PAREIZI iedvesmot?

Mīļās, meitenes.. iedvesmot vajag dēlus, kamēr tie aug un izaug par vīrieti, kurš tic sev, zin sevi, spēj patstāvīgi izvirzīt mērķus un sasniegt tos. 

Pieaugušu vīrieti izklaidēt, iedvesmot, mākslīgi slavēt vai citādi aptekalēt, lai viņš dotos uz sasniegumu virsotnēm ir tas pats, kas dresēt mājdzīvnieku. Normāls vīrietis to nemaz nepieļaus. 

Nereti zem “iedvesmot” slēpjas - man patīk glābt cietējus, neveiksminiekus un infantīlus cilvēkus, jo tad es varu nedzīvot savu dzīvi un tā es jūtos tāda vērtīga..vērtīga darba darītāja..es esmu ar kaut ko aizņemta. 

Tad atliek vien to sevī ieraudzīt..ka runa nav par otru, par partneri. Ka runa ir par sevis realizēšanu caur glābšanas māniju un Tu izvēlies attiecīgu partneri par upuri savu iekšējo vajadzību realizācijai. 

Te nav ne ko glābt, ne iedvesmot, kā sevi pašu. Dziedināma esi tikai Tu. 

Ja vīrietis ir pieaudzis cilvēks, viņš taču pats saprot, ka ir jārealizējas, jāaug, jāattīstās un jādara tas ir SEVIS DĒĻ. Tikai mazs bērns ko dara tāpēc, ka otrs to grib, bet pats to neapzinās, kāpēc dara.

Normāls cilvēks, vīrietis vai sieviete, nav piedzimis kā vadāma būtne. Pieaudzis nozīmē - atbildīgs. Un atbildīgs katrs pats par sevi, pirmām kārtām. 

Vīrietis taču pats labi saprot, ka uzņemoties atbildību par sievieti, bērniem, dzīvesvietu - tas kaut ko prasa - fizisku, emocionālu, finansiālu ieguldījumu, laiku un enerģiju. 

Vai tiešām to vajag stāstīt pieaugušam cilvēkam..? 

Bet, ja cilvēks-vīrietis vai sieviete, vēl nav pieaudzis, tad jāpalūkojas uz to nabas saiti, kura vēl viņu vieno ar mammu un jāatgriež prece atpakaļ. 

Nelolo vietas cerības - Tev nebūs pa spēkam neko izmainīt attiecībās, padarīt cilvēku aktīvāku, izdarīgāku, atvērtāki utt., ja cilvēks nabas saiti ar vecākiem vēl cieši tur un vēl ļaunāk, ja to neapzinās vai nevēlas atzīt..

Šo ilūziju vajag izskaust pašā saknē. 

Cilvēks, kurš nav atdalījies no vecākiem, nav gatavs pieauguša cilvēks dzīvei. Vienas vienīgas mocības un centība var pārņemt attiecības ar cilvēku, kurš ar vienu kāju vēl tur, bet ar otru grib būt te... 

Šo nabas saites pārgriešanu var izdarīt tikai katrs pats. Lai cik stipras šķēres un mīlestība un centība nebūtu partnera rokās, nabas saiti ar māti pārgriezt mīļotam cilvēkam nav iespējams. Un te ir tikai punkts, te nav vietas nevienam komatam. 

Taču..ir tik daudz sievietes, kurām patīk glābt, ticēt, ka viņš cieš, viņš taču nav vainigs, viņam nepaveicās bērnībā utt. Tad - karogs rokā! 

Reti kad ir tā, ka pēkšņi vīrietis apstājas, noguļas uz dīvānā un paziņo, ka Tu vari visu tālāk pati “vilkt un stumt”. Pilnīgi noteikti Tu, jau izvēloties savu mīļoto vīrieti, skaidri redzēji viņa potenciālu. Cita jautājums - vai Tu vēlējies to redzēt, vai Tu vēlējies to pieņemt..vai dzīvoji klusā cerībā: gan jau mainīsies.

Mainīties vari tikai tu pati. Atrodi savus hobijus, attīsti savas intereses, audz, mācies to, kas tevi uzrunā, atver savu potenciālu ar kuru esi atnākusi uz Zemi, meklē domu biedrus un dzīvo skaistu, piepildītu dzīvi. 

Tavs dzīvesprieks, Tava labsajūta, aizrautība ar interesantām lietām, Tava kaifošana no dzīves un sevis - tas ir VIENĪGAIS, kas dabīgā veidā iedvesmo vīrieti! Viss pārējais, ko Tu dari..jo esi to izlasījusi, samācījusies un dzirdējusi, ka tā jādara - tā ir manipulācija. Manipulācija ar mērķi izmainīt vīrieti. 

Vīrietis to labi jūt, arī, ja neapzinās, ko Tu dari. 

Ja Tu esi pilna dzīvības enerģijas, laimīga, efektīga, atvērta dzīvei, sev, cilvēkiem, kaifo un baudi dzīvi, bet Tavs mīļotais cilvēks guļ ar pulti rokā un neko negrib..varbūt Tu tikai izliecies, ka esi tik laimīga un piepildīta ārpus mājām, bet Tavs vīrietis atspoguļo Tavu “teātri”...

Vai arī, ja Tu patiesi esi laimīga, bet partneris iestidzis - apzinieties abi, jūs taču nēesat uz viena Viļņa! Tā nu jau ir acīm redzama patiesība! 

Ja paliekat kopā - kurš kuru vilks uz augšu vai kurš kuram kritīs līdzi uz leju? Citādāk pārī nav iespējams izdzīvot. 

Iedvesmot otru mainīties..tas ir - vēlēties izmainīt otru. Nav pazemojošākas sajūtas, kā zināt, ka otrs cilvēks klusībā tevi uzskata ..kaut kur ne līdz galam pilnvērtīgu, labu, vērtīgu un tādu, kuram kaut kas sevī jāizmaina, lai būtu Tavas mīlestības vērts...

Es domāju, ka tas absolūtu neiedvesmo normālu, foršu vīrieti..un tāpat, domāju, ka neviena sieviete arī nevēlas uz sevi ko tādu sajust. 

Iedvesmot vajag mazus bērnus. Iedvesmot vajag sevi. 

Vīrietis - tas ir pieaudzis cilvēks, kurš izdara savas izvēles. Un, ja viņa izvēle nav padarīt tevi laimīgu tieši tādos veidos, kā esi iedomājusies Tu, tas nebūt nenozīmē, ka vīrietis tevi nemīl. Iespējams, Tu arī pretim neizdari viņam svarīgas lietas kā sieviete vīrietim...un viņš šādā veidā to atspoguļo. 

Pāra enerģija ir kopējā plūsmā, ja apstājas viens, apstājas otrs.

Lai nu kā būtu, ar to iedvesmošanu ir tā, ka - iedvesmošanas kampaņas visbiežāk, nez kāpēc, tiek vērstas uz to, lai vīrietis ietu vairāk nopelnīt. Neesmu dzirdējusi, ka iedvesmotu uz ko citu un tas jau padara bažīgu, kas zem šīs iedvesmošanas patiesībā slēpjas.

Varbūt iesākumā, satiekoties skaties uz vīrieša dzīves vērtībām un iekšējo potenciālu? Varbūt pirms uzsākāt attiecības, izrunājaties par katra mērķiem, svarīgāko, dzīves virzienu, vajadzībām un vēlmēm. Tad nebūs jātaisa klusās, “pareizās iedvesmošanas” akcijas.

Ja Tu mīli, mīli viņu visu..ja Tu nemīli, pārstāj sev melot, pārstāj otru pārtaisīt..Tu viņu neradīji, lai pielabotu. Tu viņu piesaistīji tieši tādu, kāds vīrietis atbilst tavai iekšējai sievietei.

Audzinām, iedvesmojam bērnus. Vīrieti jau kāda sieviete ir izaudzinājusi. Tu viņam esi partnere, ne māte-glābēja vai meita-lūdzēja. 

Partneri - tie ir divi pieauguši cilvēki un katrs savā pareizā vietā. Sieviete - sievietes vietā un vīrietis- vīrieša vietā. Tikko kāds no partneriem grib spēlēt infantilu bērnu, kurš neko nevar, negrib, nav vēlēšanās, nav spēka, nav dzīves mērķa, nav jēgas, nav interesanti utt..otru tas momentāli piespiež ieņemt màtes, tēva lomu. 

Noķer šo, nofiksē. Jo tādās attiecībās viss tikai lēnām grūs un laimes nebūs. 

Partneri, tas ir - SIEVIETE UN VĪRIETIS. 

Mīli sevi, mīli savu vīrieti un jums augs viss, ko jūs darīsiet kopā un atsevišķi. 

OmShanti

Sievišķīga sieviete ir laimīga sieviete

Šodienas sieviete iet uz kursiem, lai izprastu savu dabu, uzzinātu sievišķības noslēpumus, atklātu sava miera dzīles un patieso sievietes jaudu? Arī..Bet.

Šodienas vīrietis iet uz kursiem, lai izprastu savu potenciālu, iemācītos efektīgi uzstādīt un sasniegt savus mērķus, būt labs līderis un nestu aiz sevis vienotā mērķa labad? Tas gan skan labi. 

Bet patiesība: šodienas sieviete iet uz kursiem...lai uzzinātu, kas viņai ir jāsasniedz, kā ātrāk, efektīgāk..kā vairāk nopelnīt, sasniegt vēlamos rezultātus..kā uzkāpt pa karjeras kāpnēm, kā būt efektīgai līderei...kā sasniegt, panākt, dabūt...un “nogāzt” vīrieti..no sava troņa. 

Diemžēl citādāk tas nedarbojas. 

Aktīvs + Pasīvs. Mīnus un Plus. Iņ un Jaņ. Vīrišķā un sievišķā enerģijas.. 

Pāra spēks slēpjas tajā, cik spēcīgs katrs ir savā jomā, cik stabili katrs ir nostājies savā vietā. Ja sieviete sāk ieņemt vīrieša lomu, viss pārī mainīsies..

Jo aktīvāka, valdonīgāka, tramīgāka, vīrišķīgi mērķtiecīgāka ir sieviete, jo mazāk aktīvs sāks kļūt vīrietis vai arī viņa saknē jau tādu izvēlēsies..., līdz viņš padosies un kļūs pavisam infantils. 

Vai aizies. 

Vai arī - ērti iekārtosies blakus “mammītei”...tak droši, silti, ērti..visu pati. Viņa visu var un grib pati!!! 

Sievietei grūti kādreiz tādai vīrišķīgi aktīvai sev atzīties, ka...viņai jau arī ērti..ka vīrietis klausīgs, pie vietas, nekur nepazudīs! Taču neko bez viņas nespēj. Viņš taču nabadziņš nevar.. 

Tikai par “nabadziņu” cilvēku padara. Jo piedzimst visi veseli garā. 

Un vīrietis var nodoties...alkoholam, kas ir - totālai bezatbildībai, jo visu atbildību uz sevi ir viegli paņēmusi sieviete. Pati..

Spēcīgs, vīrišķīgs vīrietis aizies, jo viņš neizvēlas dzīvot ar čomu. Viņš izvēlēsies sievieti.

Spēcīgs, vīrišķīgs vīrietis grūst blakus valdonīgai un vīrišķīgi aktīvai sievietei. Tāda sieviete ir mūžam tramīga, stresaina, nemierīga, visu kontrolē, regulē, organizē...un tātad - viņā nav tās enerģijas, tā resursa, kuru alkst vīrietis. Viņš jūtas izsalcis blakus vīrišķīgi aktīvai sievietei. Izsalcis pēc mīļuma, maiguma, plūduma, miera..

Vīrišķīgs vīrietis neizvēlas dzīvot ar sievieti-māti, kas visu var! Visu mēģina izdarīt, izdomāt, paveikt utt. Tas vīrieti patiesībā pazemo. Tādās enerģijās atrodoties, sieviete savu vīrieti pazemi, - apšauba un noliedz viņa varēšanu, potenciālu, apšauba viņa vīrišķību pašā saknē. 

Sievišķīga sieviete ir mierpilna. Viņa zin, viņa uzticas, viņa prot paļauties, viņa prot piedot, būt atvērta, mīļa un vienlaicīgi stingra savā mīlestībā, bet ne vīrišķīgi aktīva un skrienošām baiļu acīm ..par izdzīvošanu, par dzīvošanu, par dzīvi. 

Sievišķīga sieviete dzīvo no piepildīta sevis stāvokļa. Viņa dejo maigi, viņa kustas maigi, viņa runā maigi, viņa ...dzīvo maigi. 

Viņai patīk viņa pati. Viņa ir pieņēmusi sevi un spēj pieņemt citus, partneri. 

Viņa ir uz zemes un ir kontaktā ar realitāti. Taču viņa apzinās, kas ir viņas spēks un kas ir viņas vīrieša spēks. Viņi nesamainās vietām.

Atslābusi sieviete - tā nav slinka, slima, infantila sieviete, kura neko negrib, nekas neinteresē utt. Atslābusi sieviete ir pieņemoša, redzīga, stabila, viegla, apzināta, spēcīga, pārliecināta savos lēmumos. Viņa uzticas sev, uzticas savai intuīcijai. 

Viņa mīl, ir uzticīgs draugs, atbalsts, sarunu biedrs. Viņa prot iedvest vīrietī un apkārtējos mieru...ka viss ir un būs labi. Ka ir jāiet un jārīkojas. 

Sievišķīga sieviete ir laimīga sieviete. Viņa nemēģina konkurēt, palīdzēt, uzvarēt, pārspēt vīrieti viņa vīrišķīgumā. 

Kam viņai mācīties vīrieša lietas, ja sievietes pasaule ir TIK BAGĀTA! 

Skarba un, arīdzan, mana personīgā pieredze, kā “strādā” pāris, kurā katrs neatrodas savā vietā. Uuuu...cik daudz man nācās sevī skatīties, brīnīties un ar mīlestību mainīt. 

Un tas ir katras minūtes vērts darbs. 

OmShanti