Pateicība

PATEICĪBA
PATEICĪBA
PATEICĪBA...
Lūk, kas atver sirdi
Taču, lai pateiktos, pateicība ir jāizjūt...ir jābūt redzīgā sirds acīm. Ir jāprot fokusēties uz visu, kā brīnišķigu Dieva dāvanu.
Mēs esam iemācijusies visu uzlūkot kā:
•normali
•tā tam ir jābūt
•man pienākas
•citādāk nemaz ne ar būt
•ir ok
•es sagaidu
•viss ir slikti
•es pieprasu utt.
Pavērojam savu ikdienas domāšanu. Cik daudz mēs ieraugam dienas laikā par ko pateikties.
Pamodāmies - normāli..ir ģimene,
mīļotie cilvēki blakus - normāli, vēl tās brokastis visiem jātaisa...
ir auto - normāli, kredīts jāmaksā...
ir darbs - normāli, gribētos naudu nestrādājot ...
ir abģērbs, kas patīk - normāli....normāli, normāli
Vārds “normāli” ir kāds?
Remdens, visaptverošs, neko īsti neizsakošs, tāds kā..- nav slikti. Tāds, kas neliek domāt tālāk. Neliek iedziļināties.
Un šī vārda valkātāju nevar saprast...kāpēc tiem citiem visādi brīnumi dzīvē notiek?
Bet kādam vārds “normāli” nemaz neeksistē. Viņam viss ir slikti, ļauni, nesakārtoti. Viņa fokuss ir tikai uz destruktīvo - sliktām ziņām, biedējošu informāciju, kur kas un kāpēc saslimis, gājis bojā, cietis utt.
Kas atšķir šos cilvēkus?
Mēs dzīvojam visi vienu dzīvi, uz vienas planētas Zeme, elpojam vienu un to pašu gaisu un, galu galā, visai šai cilvēku esības spēlei ir viens režisors - Dievs.
...Tad kāpēc mēs katrs dzīvojam savā pasaulē, kurā vienam viss ir “normāli”(nekādi), vienam viss ir tik slikti, bet otrs no pateicības staigā platā smaidā un sirds gavilēs?
Varbūt tamdēļ, ka cilvēks ir apveltīts ar brīvo gribu un mēs katrs pats uzregulējam savu “asumu” kamerai, caur kuru uz pasauli lūkojamies? Varbūt tā ir tikai mūsu katra paša izvēle?!
Kāds savu kameras “asumu” tur uz negācijām, katastrofām, nelaimes gadījumiem, ļaunām sarunām par citiem, negadījumiem. Viņa sirdi pilda skumjas un bailes no dzīvošanas šādā pasaulē. Viņam apkārt ir cilvēki, kuri dzīvo zemās vibrācijās - dzer, pīpē, lamājas, dzīvo piesmakušos, netīros namos, ēd sliktu pārtiku, ir pilni dusmām, aizvainojuma, lepnuma, slimo un sūdzas par dzīvi utt.
Viņš tik tiešām arī redz visu melnu vai melnbaltu. Un tik tiešām nekāda prieka nebūtu pilnīgi nevienam, kurš pieietu pie viņa kameras un caur to uz pasauli paskatītos. Tā izskatās drūma un draudīga..
Kamēr kāds uz pasauli tur “asumu” - normāli. Viss viņam kāds ir, tāds ir..
Viņam šķiet, ka viss notiek pats no sevis, visu nosaka citi, rada un veido citi cilvēki.
Viņš it kā ir, bet nekur nepiedalās.
Normāls darbs, normāls laiks, normāla alga, normāla laiks.
Patiesībā viņš nav savienots iekšēji ne ar ko - ne ar sevi un savu sajūtu pasauli, ne visu citu, kas ir ap viņu - daba, dzīve, cilvēki. Viņš ir noslēdzies, aizvēries un dzīvo, varētu teikt, automātiski, neapzināti, iemidzis.
Viņš “normāli” nodzīvos šo dzīvi un tik pat iemidzis arī no tās aizies..
Un tad vienam priecīgam dīvainim ir pagriezts “asums” redzēt it visā labo!
Viņš domā radoši, augoši, - kā veiksminieks, kā ieguvējs, kā allaž uzvarētājs.
Viņš atrodas mega iespēju pasaulē, kurā visapkārt ir iespējas - dzīvot, just, baudīt komunikāciju, sportot, nodoties pašizaugsmei, atvērties radošiem lidojumiem, mācīties, pamosties..izbaudīt sava ķermeņa brīnumainību, spēku, možumu...apskaut mīļotos, kopā pavadīt dzīvi, daloties, strādāt, redzēt miljons saulrietus, kuri nekad neatkārtojas...Viņš steidzas uzspēt visu izjust, izlaist caur sevi, piedzīvot..
Šī cilvēka degviela ir PATEICĪBA! Viņš redz Dieva radīto pasauli un spēj ienirt tajā bez bailēm, pieņemot, izbaudot.
Rīta rasa viņam sniedz bezgalīgi prieku...un karstā tēja liek izjust pateicību...rīta apskāvienā viņš saredz Dieva rokas. Viņš dzīvo uz šīs pašas zemes, taču pilnīgi citā realitātē.
Pateicība ir tā, kas mums dod “degvielu”
Kura realitāte ir īstā....?!
Mēs visi dzīvojam vienā pasaulē un tomēr tik dažādās..realitātēs. Realitāti katrs izvēlas pats.
OmShanti