Piedzīvo pats sevi

Dzīve piedāvā tik daudz iespēju, virzienu, izaicinājumu.

Kur doties, ko izvēlēties, kam dot priekšroku, droši vien katrs no mums saskaras ar šiem jautājumiem.

Ārpasaule bieži vien pieprasa to, ka aktīvi ir jāizdara kāda izvēle un jādodas uz konkrētu mērķi.

Katram dzīves posmam ir savi uzdevumi – pabeigt skolu, apprecēties, radīt bērnus, pierādīt sevi profesijā, gūt atzinību utt.

Viss jau tas ir skaisti un vajadzīgi, tikai, ejot cauri šai dzīves mērķu programmai, pats svarīgākais ir pajautāt sev – vai izvēle, ko šobrīd izdaru, ir īsta un patiesa, vai tas, kas šajā mirklī man liekas nozīmīgs, ir tiešām saistīts ar mani, vai tas tomēr ir lēmums, ko izdaru ārējās pasaules spiediena un sabiedrības uzskatu rezultātā.

Daudzas citu cilvēku lietas un priekšstati var tik nemanot pārņemt mūs, ka grūti jau ir atšķirt savas domas no citu viedokļiem. Un tad šis Ceļš, kas ir pati Dzīve, met līkumus uz augšu un uz leju, ir ar kritumiem un kāpumiem, ar izmisumu un neizpratni par to, kāpēc tā ar mani notiek.

Atbilde ir pavisam vienkārša – kaut kur ir pazaudēta saikne ar sevi. Kad esam bērni, pasauli uztveram tieši un skaidri, lietas un notikumi ir īsti un patiesi. Tur ir gan prieks, gan skumjas, gan smiekli, gan asaras. Un tas viss var būt pat vienlaicīgi, jo nav iezadzies šis nošķīruma fenomens – vērtējums. Ar laiku tas ienāk katra cilvēka dzīvē un ja ļaujam tam pārņemt mūs, tad sākam arvien vairāk pazaudēt saikni ar savu tīro un patieso būtību.

Smaidam, kad gribas kliegt, darām to, kam pretojas mūsu sirds, klausāmies viedokļus, kas nemaz mūs neinteresē, esam kopā ar cilvēkiem, kuri mūs neciena, izvēlamies darbu, kas nes peļņu, bet atņem dzīvības spēku un enerģiju...

Ejot pret sevi, sevi samazinām, zaudējam spēku, dzīves prieku un sapratni par to, kāpēc es šeit esmu un ko man vispār darīt ar savu dzīvi. Dzīve līdz ar to var kļūt par neveiksmju rindu, kur viena seko otrai un katrs notikums ieved vēl dziļākā diskomfortā, neziņā un pat depresijā.

Tad arī atnāk šis jautājums, ko man ar to visu tagad darīt?

Visas šīs zīmes ir kā apliecinājums tam, ka ir jāapstājas un jāsāk ielūkoties sevī.

Iespējams, ka būs vajadzīgs ilgāks laiks, lai soli pa solim atgrieztos savā patiesā dvēseles sajūtā. Tas ir Ceļš, kas, kausējot svešu priekšstatu un vērtējumu ledus sieniņas, ved atpakaļ pie tā tīrā, mazā, nevainīgā bērna dzirksts, kas dzīvo katrā cilvēkā un arī tevī.

Varbūt tu vēl šobrīd īsti nesaproti, kāpēc tev to vajag.

Bet tici, ka viņš – šis tīrais un patiesais tu, atkal klauvēsies pie sirds durvīm. Tie būs notikumi, kuri tevi apstādinās un varbūt pat sāpinās. Bet, ja tu spēsi paskatīties dziļāk un ieklausīties vairāk, tad sadzirdēsi skaidru un nevainīgu dziesmu, kas ir tava sirds apziņa. Tā grib piedzīvot šo dzīvi tādu, kāda tā ir iedota tieši tev.

Tev nevajag neko svešu, citu pieredzes un viņu priekšstatus.

Tu piedzīvo pats sevi. Tā ir unikāla iespēja, ko esi saņēmis, atnākot uz Zemi.

Lai tā tīrā dziesma, kas tagad ieskanas tavā sirsniņā, ir kā pavadonis Ceļā pie patiesā sevis.

Uzticies un tev izdosies.

Maija Kadiķe