Foto - Elita
Kad man palika 69, es iekārtojos savā mīļākajā krēslā un atskatījos uz savu dzīvi.
Esmu iegājusi savas dzīves pēdējā nodaļā - nevis ar bailēm, bet ar klusu apskaidrības sajūtu.
Ilūzijas, kuras biju lolojusi gadu desmitiem, lēnām izšķīda, atbrīvojot vietu patiesībām, kas bija daudz vienkāršākas, dziļākas un nozīmīgākas.
Es sapratu, ka mani bērni, galu galā, dzīvo paši savu dzīvi. Laba veselība man netiek garantēta. Laiks iet ātrāk, nekā es to vēlētos. Un gaidīt, ka kāds cits nāks mani glābt, ir cerība, kas parasti beidzas ar vilšanos.
Novecošana nemaina tikai manu izskatu — tā padara par nebūtiskām lietas, kuras es biju sev iestāstījusi, un atklāj to, kas tagad ir patiesi svarīgi.
Tāpēc es devu sev septiņus solījumus:
* Finansiālo neatkarību, kas ir brīvība.
Mīlu savus bērnus no visas sirds, bet nekad neuzlikšu viņiem atbildību par savu nākotni. Mani ietaupījumi ir kas vairāk, nekā tikai nauda - tie ir mana neatkarība un cieņa.
* Ikdienas rūpes par veselību.
Rūpēšos par savu ķermeni, kamēr tas mani vēl nes. Bieži jāstaigā. Jāstiepjās. Labi jāēd. Kvalitatīvi jāizguļās. Veselība nav kaut kas tāds, par ko jārūpējās tikai pēc tās zaudēšanas.
* Savas labsajūtas uzturēšanu.
Nekad nenodošu kādam citam atbildību par savu prieku. Iemācīšos novērtēt vienkāršas baudas — mierīgu rītu, siltu tējas krūzi, mīļāko grāmatu vai klusu saulrietu. Kad labsajūta ir iekšēja, vientulība zaudē spēku.
* Atturēšanos no sevis žēlošanas.
Dzīve pārbauda visus. Sūdzēšanās reti ko maina, bet pacietība maina visu. Cilvēki dabiski pieslienās tiem, kas ar dzīvi saskaras nezaudējot realitāti un nevienu nevainojot.
* Pārlieku negremdēšanos pagātnē.
Atmiņas ir vērtīgas, bet tām nav vieta ikdienā. Pagātni nevar pārrakstīt un tās svara nesšana nozog šodienas skaistumu. Godāšu to, mācīšos no tās, un tad saudzīgi atlaidīšu.
* Sava sirdsmiera uzturēšanu.
Man nav nevienam jāargumentē vai jāpaskaidro katrs savs lēmums. Iestatīšu veselīgas robežas. Ne visi ir pelnījuši neierobežotu piekļuvi manam laikam, manai enerģijai vai sirdij. Miers ir viens no dzīves lielākajiem dārgumiem — sargāšu to gudri.
* Ziņkārības saglabāšanu līdz pēdējam elpas vilcienam.
Turpināšu mācīties. Lasīšu jaunas grāmatas. Nekautrēšos uzdot jautājumus. Izmēģināšu nepazīstamas lietas. Ziņkārība saglabā garu jaunu ilgi pēc tam, kad ķermenis jau sāk novecot.
Palikt vecākai nenozīmē tikai gadu skaitīšanu. Runa drīzāk ir par to, kas ir patiesi svarīgi un par drosmi atbrīvoties no visa, kas ir lieks.
Galu galā, novecošana ir ceļojums, un katram tajā ir jādodās vienatnē.
Tu, protams, vari pavadīt savas dienas cerot, ka kāds tevi nāks glābt, bet vari arī kļūt pati par sava spēka avotu.
Esmu iemācījusies, ka visbagātāko mūžu mēra nevis pēc tā, cik ilgi esi dzīvojusi, bet gan pēc tā, cik gudri, mierīgi un pateicīgi izvēlies izdzīvot katru dienu, kura tev tiek dota.
Atrasts i-netā
