Pēc simts gadiem

Pēc simts gadiem, 2126. gadā, ikviens no mums būs aizgājis.
Mēs gulēsim blakām savām ģimenēm, draugiem un paaudzēm, kuras bija pirms mums.
Mājokļi, kuru iegādei smagi strādājām, piederēs svešiniekiem. Lietas, kuras šobrīd šķiet tik dārgas un nepiešamas, vairs nenēsās mūsu vārdus un stāstus. Viss, par ko mēs cīnāmies šodien, vienkārši kļūs par kāda cita ikdienu.
Vairums mūsu pēcnācēju nekad īsti nezinās, kas mēs īsti bijām. Cik daudzi no mums var ko pastāstīt par savu vectēvu vai vecvectēvu?
Cilvēki mūs atcerēties tikai īsu brīdi pēc tam, kad mēs pametīsim šo pasauli. Mūsu fotogrāfijas paliks atvilknēs un vārdi lēnām izbalēs. Un gadiem ejot, mūsu stāsti pazudīs vēstures klusumā.
Kad par šo pārdomājam, mēs sākam apzināties, cik mazas un īslaicīgas patiesībā ir tik daudzas šodienas rūpes. Nebeidzamā dzīšanās pēc naudas, statusa, īpašumumiem — pēkšņi tas šķiet nesvarīgi.
Patiesi svarīgi ir brīži, kurus mēs bieži atstājam novārtā:
pastaigas, kurās mēs neaizgājām,
apskāvieni, kurus neveicām,
smiekli, kurus atlikām, laiks, ko mums neizdevās pavadīt kopā ar cilvēkiem, kurus mīlam.
Galu galā, šie vienkāršie mirkļi var kļūt par mūsu dzīves īsto bagātību.
Tās būs atmiņas, kas ienesīs siltumu sirdīs un piedos nozīmi mūsu eksistencei.
Tomēr dienu no dienas daudzi no mums maina šos dārgos brīžus pret alkatību, stresu, lepnumu un neiecietību.
Iespējams, dzīvei nekad nav bijis plāns, lai jums piederētu viss.
Varbūt dzīve ir domāta, lai mēs mīlētu dziļi, dzīvotu sapratnē un novērtētu gaistošo skaistumu - atrasties vispār šeit.

Pārpublicēts no FB. Sarmīte Pīka

MŪSU SENČI NEĀRSTĒJA SLIMĪBAS — VIŅI ĀRSTĒJA ENERĢIJU

Kāpēc senie cilvēki par veselību zināja vairāk nekā jūs – un nekā ārsts? Tu domā, ka veselība ir tabletes, vitamīni un atpūta.
Tu uzskati, ka saaukstēšanās ir no aukstuma, nogurums – no stresa, bet galvassāpes – no miega trūkuma.
Tagad iedomājieties: tas viss ir sekas, nevis cēloņi.
Senie cilvēki neārstēja simptomus.
Viņi atjaunoja enerģiju.
Un viņi zināja: ja cilvēka lauks tiek iznīcināts, viss tiks iznīcināts.
"Kad enerģija plūst brīvi, slimība neatrod patvērumu ķermenī."
- ķīniešu sakāmvārds
Slimība sākas, kad tu neredzi
Viņi negaidīja testus un diagnozes.
Viņi negaidīja, kamēr ķermenis "sadalīsies".
Senie cilvēki ārstēja pirms slimības - izmantojot enerģijas līdzsvaru.
Qi- Ķīnā. Prāna - Indijā. Ka- Ēģiptē.
Katrai civilizācijai bija savs vārds.
Bet būtība ir viena: viss ir enerģija.
Un, ja tas plūst nepareizi, cieš ķermenis, psihe un liktenis.
Jūs varat lietot vitamīnus, veikt ultraskaņu, ēst pareizi.
Bet, ja visa tava enerģija tiks tērēta nemieram, aizvainojumam, bailēm, skriešanai pa apli, tu saslimsi.
Ķermenis ir kā ekrāns. Bet kino tajā nav.
Čakras. Kanāli. Lauks. Viņi zināja, ka esi aizmirsis.
Mūsdienās vārds “čakras” izklausās ezotēriski.
Bet senās priesterienes un dziednieces strādāja ar tām kā precīza sistēma.
7 centri. Katram savs dzīves līmenis.
Ja cilvēks tiek bloķēts, dzīve sāk brukt.
— Vai saknes čakra ir slēgta? Tu baidies, ka neizdzīvosi.
— BOJĀTS VAI SĀPOŠ kakls? Tu klusē, kad tev vajadzētu kliegt.
— Vai sirds ir saspiesta? Tu nevari pieņemt mīlestību.
Senie cilvēki neārstēja sirdi — viņi atvēra anahatu.
Viņi neuzklāja ziedi muguras lejasdaļai – viņi atbrīvoja saknes čakru.
Viņi strādāja ar esenci/ cēloni, nevis ar simptomu.
Biolauks ir jūsu īstā imūnsistēma.
Ārēji tu vari būt vesels, bet iekšēji noguris.
Jo visu dienu tavu biolauku “ēd” citu cilvēku emocijas, sociālie tīkli un stress.
Senie cilvēki regulāri atjaunoja lauku: ar elpošanas, zāļu, attīrīšanās rituālu, mantru, skaņām, deju/ kustību palīdzību.
Tā nav “maģija” – tā ir enerģijas higiēna.
Tu katru dienu mazgā savu ķermeni, bet kad pēdējo reizi mazgāji savu auru?
Kad jūs attīrījāties no citu cilvēku bailēm, vecām sūdzībām un enerģētiskiem putekļiem?
Tu neesi tikai ķermenis. Tu esi antena
Tu lasi pasauli. Tu jūti cilvēkus. Tu redzi sapņus.
Un tas viss notiek biolaukā.
Kad tas ir vājš, tu uzsūc svešo un zaudē to, kas ir tavs.
Kad tas ir spēcīga, tu radi realitāti, nevis reaģē uz to.
Senie ļaudis zināja: dziedināšana nav cīņa pret slimību, bet atjaunošanās.
Tā ir sevis atjaunošana kā plūsma, vējš, virzība.
Un, kamēr jūs ārstējat ar medikamentiem ķermeni, aizmirstot par enerģiju, jūs esat kā cilvēks, kurš krāso sienas, kad sijas pūst.
Tava enerģija ir tava likteņa mājvieta.
Slimība nav ienaidnieks, tas ir signāls: šeit ir noplūde. Šeit ir noplūde. Šeit sāp.
Esiet laimīgi!

Kopēts fb no Inese Isa Lapiņa

Vingrinājums “100 Es”

Psihoterapeite no Amsterdamas strādā ar cilvēkiem, kuri saka: “Es nezinu, kas es esmu. Nezinu, ko vēlos. Dzīvoju autopilotā.” Ir viens vingrinājums, ko viņa vienmēr dod. Tas saucas “100 Es”.
Kas ir vingrinājums “100 Es”?
Tu paņem lapu. Uzraksti 100 teikumus, kas sākas ar vārdu “Es…”. Kas tu esi? Ko jūti? Ko mīli? Ko ienīsti? Ko vēlies? No kā baidies?
Piemēram:
“Es mīlu klusumu.”
“Es baidos pievilt mammu.”
“Es gribu dzīvot pie jūras.”
Kā tas strādā?
1–20 teikumi:
Tu raksti: “Es esmu laba meita.” “Es esmu atbildīga.” “Es strādāju par juristi.” Tas ir tas, ko esi pieradusi par sevi domāt. Sociālā loma.
20–50 teikumi:
Tu raksti: “Es esmu nogurusi būt laba.” “Es negribu būt juriste.” “Es baidos pievilt vecākus.”
Sākas godīgums. Tu atzīsti to, ko slēp.
50–100 teikumi:
Tu raksti: “Es gribu visu pamest un aizbraukt.” “Es sapņoju dzīvot pie jūras un rakstīt grāmatas.” “Es ienīstu izlikties.” “Es gribu būt brīva.”
Tā ir īstā tu. Tā, kuru esi aizmirsusi. Vai baidījusies atzīt.
Kāpēc tas strādā
Kad raksti 10–20 teikumus — prāts dod sociāli pieņemamas atbildes: “Es esmu laba”, “Es esmu atbildīga”.
Kad raksti 50–100 — prāts nogurst melot. Tas sāk teikt patiesību. Jo vienkārši vairs nav spēka turpināt staigāt ar masku.
Ko darīt ar rezultātu?
Izlasi visus 100 teikumus. Atrodi atkārtojošās tēmas.
Atkārtojumi — tās ir tavas patiesās sajūtas un vēlmes.
Paskaties uz teikumiem no 50 līdz 100. Tā esi īstā tu. Tā, kuru tu slēp.
Ja uzrakstīji “es gribu dzīvot pie jūras” — sāc plānot. Mazus soļus. Bet virzienā uz savu patieso es.
Kāpēc šo vingrinājumu dod kā pirmo?
Cilvēki saka: “Es nezinu, kas es esmu.” Bet tā nav taisnība. Viņi zina. Viņi vienkārši baidās to atzīt. Jo īstā “es” neatbilst vecāku, sabiedrības vai partnera gaidām.
Līdz 100. teikumam prāts nogurst baidīties. Un paliek tikai izvēle: turpināt dzīvot svešu dzīvi vai sākt dzīvot savu.

Autors: Mīļteka ar Lionu