Psihoterapeite no Amsterdamas strādā ar cilvēkiem, kuri saka: “Es nezinu, kas es esmu. Nezinu, ko vēlos. Dzīvoju autopilotā.” Ir viens vingrinājums, ko viņa vienmēr dod. Tas saucas “100 Es”.
Kas ir vingrinājums “100 Es”?
Tu paņem lapu. Uzraksti 100 teikumus, kas sākas ar vārdu “Es…”. Kas tu esi? Ko jūti? Ko mīli? Ko ienīsti? Ko vēlies? No kā baidies?
Piemēram:
“Es mīlu klusumu.”
“Es baidos pievilt mammu.”
“Es gribu dzīvot pie jūras.”
Kā tas strādā?
1–20 teikumi:
Tu raksti: “Es esmu laba meita.” “Es esmu atbildīga.” “Es strādāju par juristi.” Tas ir tas, ko esi pieradusi par sevi domāt. Sociālā loma.
20–50 teikumi:
Tu raksti: “Es esmu nogurusi būt laba.” “Es negribu būt juriste.” “Es baidos pievilt vecākus.”
Sākas godīgums. Tu atzīsti to, ko slēp.
50–100 teikumi:
Tu raksti: “Es gribu visu pamest un aizbraukt.” “Es sapņoju dzīvot pie jūras un rakstīt grāmatas.” “Es ienīstu izlikties.” “Es gribu būt brīva.”
Tā ir īstā tu. Tā, kuru esi aizmirsusi. Vai baidījusies atzīt.
Kāpēc tas strādā
Kad raksti 10–20 teikumus — prāts dod sociāli pieņemamas atbildes: “Es esmu laba”, “Es esmu atbildīga”.
Kad raksti 50–100 — prāts nogurst melot. Tas sāk teikt patiesību. Jo vienkārši vairs nav spēka turpināt staigāt ar masku.
Ko darīt ar rezultātu?
Izlasi visus 100 teikumus. Atrodi atkārtojošās tēmas.
Atkārtojumi — tās ir tavas patiesās sajūtas un vēlmes.
Paskaties uz teikumiem no 50 līdz 100. Tā esi īstā tu. Tā, kuru tu slēp.
Ja uzrakstīji “es gribu dzīvot pie jūras” — sāc plānot. Mazus soļus. Bet virzienā uz savu patieso es.
Kāpēc šo vingrinājumu dod kā pirmo?
Cilvēki saka: “Es nezinu, kas es esmu.” Bet tā nav taisnība. Viņi zina. Viņi vienkārši baidās to atzīt. Jo īstā “es” neatbilst vecāku, sabiedrības vai partnera gaidām.
Līdz 100. teikumam prāts nogurst baidīties. Un paliek tikai izvēle: turpināt dzīvot svešu dzīvi vai sākt dzīvot savu.
Autors: Mīļteka ar Lionu
