IEKŠĒJS MIERS

                                                                            Foto - Elita

Miers katram asociējas ar ko savu, ar ko citu. Kādam miers, - tas ir pilns vēders, kādam, - kad kabatā pietiekoši naudas, kādam tie ir veseli bērnu, citam tas ir labs darbs, kurš nodrošina drošu nākotni, vēl kādam tās ir siltas un mīļas attiecības, dzīvi vecāki, kādam miers tas ir jauns ielūgums uz pasākumu, - es esmu atzīts, citam iespēja aiziet pie zobārsta…

Jā, pajautā cilvēkam, “kas viņam ir miers” un viņš tev neapzināti atklās to, kas viņu visvairāk šobrīd satrauc. Jo par mieru mēs dēvējam pretējo stāvokli savam nemieram, kurā atrodamies.

Bet kas tad īsti ir tas dziļais iekšējais miers? Kā tas jūtas cilvēkā un realizējas dzīvē.

Iekšējais miers, - tas ir harmonijas un līdzsvara stāvoklis cilvēka iekšienē.

Tas ne vienmēr nozīmē konflikta vai grūtību neeksistēšanu. Tā ir dziļa līdzsvara un miera sajūta, kas paliek netraucēta, neskatoties uz ārējiem apstākļiem.

Par mieru cilvēkā var runāt, kad viņš spēj saglabāt nesatricināmu iekšēju rāmumu dzīves izaicinājumu priekšā.

Indikācijas, ka cilvēks ir sasniedzis iekšējo mieru:

1. Miers haosa vidū.

Mieru apguvusi persona saglabā ārēju un iekšēju mieru, pacietību un nosvērtību pat sarežģītās vai ārēja haosa situācijās. Viņs nav viegli aizkaitināms vai izsitams no līdzsvara caur apkārt notiekošais. Viņa iekšējais miers ir caurvīts tik ļoti, ka ārējās aktivitātes no tā nespēj cilvēku atvienot.

Dzīve nav iespējama bez pastāvīgām izmaiņām, taču var apgūt mierpilnu attieksmi uz izmaiņām.

2. Pieņemšana.

Mieru sevī sasniedzis cilvēks pieņem lietas tādas, kādas tās ir, nepieķeroties un nekontrolējot to, kas ir ārpus viņu kontroles. Viņš skaidri saprot un pieņem, ka dzīvē ir gan prieki, gan skumjas, gan veiksmes, gan neveiksmes. Dzīve nav linerāra. Dzīve ir paredzēta, lai cilvēka Dvēsele spētu iet pieredzes paplašinājumā. Taču sasniedzot iekšēju mieru, nav nepieciešamas dziļas ciešanas, lai Dvēsele mācītos un augtu.

3. Līdzjūtīga attieksme.

Iekšēji saskaņojoes cilvēks izrāda laipnību un sapratni pret citiem un arī pauž iejūtību un labvēlību pats uz sevi. Viņš ir nekritisks, laipns, atvērts, atzīstot visu būtņu savstarpējo saikni.

4. Dziļa apzināšanās.

Iekšēji nosvērtam un mieru ieguvuvis cilvēks dzīvo nevis caur pastāvīgu kontroli un saspringumu, bet caur skaidru apzināšanos. Savu domu, sajūtu, emociju, rīcību skaidru apzināšanos.

Viņos ir uzmanība attiecībā uz pašreizējo brīdi, uz esošo. Šie cilvēki nedzīvo pārmērīgās pagātnes vai nākotnes apcerēs, ilgās, pašpārmetumos, gaidās. Viņi Svētī katru esošo šo mirkli.

5. Apmierinātība.

Iekšēji piepildīts un harmonijā ar sevi nonācis cilvēks izjūt dziļu pateicību un apmierinātību ar visu to, kas viņam tuek dots, ko viņš ir varējis sasniegt, piedzīvot, gūt, baudīt, sajust.

Tas nebūt nenozīmē, ka šim cilvēkam iztrūkst velmju, vērtību un tiecības. Nē, taču šis cilvēks savu laimi vai dzīves jēgu nesaista ar ārējiem sasniegumiem, ar nopirktajiem īpašumiem, sasniegto statusu vai populāriem draugiem ap sevi. Viņa cilvēkvērtība guļ dziļi iekš apzināšanās - es esmu..

6. Harmoniskas attiecības.

Apzināts cilvēks dabīgi un viegli veido harmoniskas attiecības ar cilvēkiem. Viņā nav ne pretestības, nedz bailes, nedz mazvērtība. Nav nekā jānosargā, nav neviens jāuzveic, jàpārspēj, nav ar ne vienu jāsacenšas vai jāizpelnās. Iekšējais miers ietekmē mijiedarbību ar citiem cilvēkiem ļoti skaistā veidā. Viņšnes mieru sevī un sēj to apkārtējos.

7. Izlēmība.

Viņiem ir spēks saskarties ar grūtībām un atgūt iekšēju ticību savām sajūtām, pārliecībām. Viņa spēks atrodas viņā pašā.

Kādreiz ir nepieciešams laiks, lai rastu atbildi un risinājumu, taču tas neliedz iekšēji cilvēkam palikt dziļi saskaņotam un pārliecībā, - visam ir nozīme, viss notiek ar dziļu jēgu. Ka viss mums kaut ko māca, ļauj kļūt spēcīgākiem un augt Garā.

Miers katrā jūtas citādāk, taču ir tāds iekšējs stāvoklis, kurš nav apšaubāms un sajaucams ar ko citu, kā tikai absolūtu uzticības, pieņemšanas un dziļas pateicības sajūtu. Tas arī ir, manuprāt, cilvēka miers.

Cilvēki mieru meklē visdažādākos veidos. Meklē Dievnamā, meklē attiecībās, meklē atkarībās, meklē aizņemtībā, meklē realizētībā un aizmirstībā, meklē ballītēs un skaistās drēbēs, meklē draugos, rados, meklē iespējās, kuras var gūt dzīvē. Bet jāmeklē būtu pretējā virzienā..sevī.

Ļoti daudz cilvēki sapņo par ārējo sasniegumu iespējām cerot tā tikt pie iekšēja miera. Nereti tā ir tieši attālināšanās no sevis.

Iekšējs miers ir nesaistīts ar labumiem, ar iegūstamo, ar nopērkamo.

Iekšējs miers ir par prasmi dzīvot uzticībā Visumam, katra mirkļa apzinātībā, pieņemšanas un pateicības stāvoklī. Tas kopumā veido iekšējo nesatricināmo mieru.

Nereti cilvēki meklē mieru neapzinoties, ka daudz svētīgāk ir atrast savas trauksmes, savu baiļu un sava pastāvīgā saspringuma iemeslus.

Lai kā cilvēka ego to nealktu, - BET…nav iespējams uz Zemes sasniegt stabilitāti un pastāvīgu drošības sajūtu. Jo Dzīvi nav iespējams nofiksēt vienā punktā. Tikko Dvēsele vienā vietā izaug, tā prasa iet nākošā izaugsmē.

Mieru var iemantot tikai iekšēji.

Lai miers ir ar Tevi..

Kristīne Om Shanti

Avots:https://www.facebook.com/OmShantiOaze

Es negribu izskatīties, es gribu BŪT

Foto - Elita

Cenšoties būt mēs paši, mēs attālinamies no citiem, savukārt cenšoties iztapt citu vēlmēm, mēs attālinamies no sevis.

Klarisa Estes

Agrāk es sapņoju par to, ka patikšu visiem un dzīvoju, lai nopelnītu apkārtējo atzinību un mīlestību.

Tagad es to vairāk nevēlos.

Pirmkārt, es vēlos patikt pati sev, dzīvot mierā un harmonijā atbilstoši savām dziļākajām vērtībām. Jā, tas nav izdevīgi un ērti apkārtējiem, taču tā ir pamatota cena par tiesībām būt sev pašai.

Agrāk es vēlējos saņemt pateicību. Es darīju visiem visu un man bija kauns pateikt “nē”, man bija kauns ņemt samaksu par palīdzēšanu. Ka gan tā var!?

Tagad es stingri sekoju savām sajūtām un cienu savas robežas.

Jā, iespējams, tas izskatās egoistiski, taču es drīzāk aiziešu uz ieplānotu manikīru, nevis kāda cita vietā darīšu to, ko viņš var izdarīt pats, bet vienkārši nevēlas kustināt savu piekto punktu.

Te ir izņēmumi, taču arī tie ir apzināti. Ja es kādam kaut ko daru, tad tas nav no bailēm, bet gan no Mīlestības. Un tā ir mana izvēle.

Agrāk es uzskatīju, ka kauns ir dzīvot labāk par citiem un, ja tu dzīvo labāk un vieglāk, tātad tavs smagais krusts un tiešais pienākums ir padarīt laimīgus citus. Atdot visu savu naudu tāpēc, ka kādam ir grūtāk. Izdalīt savu apģērbu, kurš vēl pašai vajadzīgs. Atvadīties no lietas, kura man pašai patīk. Neko neprasīt. Atteikties no tā, ko man piedāvā. Tā laika manā vēlmju sarakstiņā droši vien 70% no lietām bija par “mieru visā pasaulē”. Kāpēc? Zemapziņā es gaidīju kompensāciju no apkārtējiem, no pasaules, Dieva….

Es taču esmu tik laba, es neko neprasu sev. Tātad man pienākas vairāk kā citiem, es taču to esmu pelnījusi.

Tagad man pietiek nekaunības pārstāt kaunēties par savām vēlmēm. Es skaļi izsaku savas patiesās vajadzības. Ja man kads kaut ko dod, es nejūtos neērti vai kaut ko parādā. Es pieņemu. Ar patiesu pateicību.

Man ir apnicis tēlot, pirmkārt jau sev, ka viss materiālais man ir mazsvarīgs. Tā tas nav. Es gribu dzīvot skaisti un ērti, vidē ar skaistām lietām, un nedomāt par to, ka šodien labāk pirkt tos produktus, kas nevis garšo, bet kam ir atlaide.

Man ir apnicis uzturēt šiku fasādi un tērēt milzu enerģiju tās uzturēšanai. Daudzi domā, ka man ir ideāla dzīve, bet tā tas nav. Esmu dzīvs cilvēks, ir lietas, kas mani aizskar, es mēdzu gan ciest, gan raudāt, gan naktīs negulēt…

Agrāk es taisnojos par visu, kas man ir, teicu, ka man vienkarši ir paveicies.

Tagad tā vairs nav. Es zinu, ka tas ir manas apzinātas izvēles rezultāts. Un tikai es viena zinu, cik daudz tas prasījis piepūles – gan iekšējas, gan ārējas, lai pie tā nonāktu… Es vairs nevienam neļauju pazemināt manis sasniegto rezultātu vērtību. Tā ir mana dzīve un man tā patīk tāda, kāda tā ir.

Agrāk es vēlejos visus glābt, “panākt un padarīt laimīgus”. Tagad saprotu, ka pārmaiņas ir pietiekoši diskomfortabls un sāpīgs process, un katrs priekš sevis nolemj, vai viņš tam ir gatavs vai nav. Un nevienam nav jāmainās tikai tāpēc, ka tas būtu komfortablāk man, lai man nebūtu kauns par savu laimi un labklājību. Ja viņu izvēle ir būt nelaimīgiem, es to pieņemu. Bet sev izvēlos citu.

Agrāk man bija ieradums paciest un pieciest.

Vēl drusciņ pacieties – piespied sevi, izdari tā, lai cik nepatīkami tas tev nebūtu. Visi taču tā dara, vai tad tu esi kas īpašāks? Tagad es saku: ar mani tā nevar! Pirmkārt jau man pašai ar sevi.

Agrāk es sev neļāvu kļūdīties, neļāvu attapties muļķīgā vai dikomforta situācijā, man bija bail kaut ko ne tā pateikt vai izdarīt. Tagad es sev mierīgi atļauju izdzīvot arī tādu pieredzi. Nekļūdās tikai tas, kurš guļ.

Agrāk es baidījos pārtraukt attiecības un uzskatīju, ka labāk lai tas saglabājas, lai vai kādas tās būtu. Tas bija tik nogurdinoši, tas prasīja ļoti daudz Dvēseles spēku un laiku.

Tagad zinu, ka tas tā nav. Es saprotu, ka laimīgu attiecību pamats ir savstarpējā cieņa un katra cilvēka iekšējā brīvība. Tikai sākumā tas ir bailīgi, toties ar katru brīdi arvien skaistāk, kā tikko tu atlaid dzelžaino tvērienu. Un ar izbrīnu ieraugi sava partnerī nevis vienkarši sava scenārija statistu, bet atsevišķu brīnišķīgu un brīvu Personību, kura ar katru dienu attīstās un uzzied tavas acīs un kļūst arvien skaistāka un dziļāka.

Agrāk es vēlējos būt pareiza.

Es uzskatīju, ka kāda noteikuma izpildīšana būs man kā apdrošināšanas polise no visiem kreņķiem šajā netaisnīgajā pasaulē, ka tad ar mani nekas slikts nenotiks, jo es ievēroju noteikumus. Tagad es saprotu, ka tā tas nav, un dzīvē vienmēr ir mācību stundas un pārbaudījumi, un, ja tos cieņpilni izeju, tie pārvēršas par maniem resursiem.

Agrāk man ļoti gribējās, lai mani labi novērtētu, pastāvīgi dotu pozitīvu atpakaļsaiti, slavētu, liktu labas atzīmes. Tagad es pati mācos sajust un apzināties savu iekšējo vērtību – neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un vērtējumiem.

Agrāk es uzskatīju, ka, lai būtu veiksmīga, man visu laiku kaut kas ir jāsasniedz. Tagad es dodu priekšroku būt laimīgai un visu laiku uzturēt noteiktu savu stāvokli.

Agrāk mani ļoti uztrauca tas, kā es izskatos citu acīs. Tagad es koncentrējos uz to, kā es pieņemu un mīlu pati sevi.

Agrāk es gribēju būt laba. Tagad es gribu būt dzīva, nedaudz histēriska, nedaudz “ar tarakāniem”, vietām – pārāk aktīva, vietām – slinka, nedaudz rupja, drusku skarba un asa, dažkārt spīdoša un spoža, dažkārt nomākta un pazaudējusies…

Es negribu izskatīties, es gribu BŪT.

Katru dienu būt DZĪVA, LAIMĪGA un ĪSTA!

Tamāra Arhipova

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Aizvainojums

Aizvainojums – tās ir sekas augstprātībai un neprasmei sazināties.

Katrs no mums reizēm apvainojas - par kādu neapdomīgi pateiktu vārdu, vai tieši otrādi – nepateiktu vārdu, netaisnīgu rīcību vai notikumu, par jebko, kas mums šķiet nepareizi.

No kurienes rodas aizvainojums un kā tas ietekmē mūsu dzīvi?

Patiesībā jau nevienu ne ar ko nevar aizvainot, ja viņš pats neizlemj apvainoties. Lai gan parasti mums šķiet, ka mums ir visas tiesības justies aizvainotiem, tomēr aizvainots pieaugušais izskatās pēc maza bērna, kurš meklē uzmanību ar žēlošanos un raudāšanu. Aizvainotiem cilvēkiem neveicas nevienā dzīves jomā, jo aizvainojums ir destruktīva sajūta, kas kavē personības attīstību.

Ja ielaidīsi savā dvēselē aizvainojumu un ļausi tam tur nosēsties, tas kļūs par galveno sajūtu, kas neļaus attīstīties citām jūtām. Tas pamazām sāks iznīcināt visus radošos impulsus. Aizvainojums ir galvenais šķērslis mērķu sasniegšanā. Aizvainojums ir cēlonis slimībām, kas rodas fiziskajā plānā.

Visu sūdzību pamatā ir nepamatotas cerības un nepiepildītas vēlmes. Saskarsmē ar tuviniekiem mēs pastāvīgi kaut ko gaidām: ka mamma nopirks kāroto mantu (viņa to nenopērk); ka vīrs atbrīvosies no darba agrāk un mēs iesim uz kafejnīcu (tas nenotiek); ka mans bērns lieliski apgūs angļu valodu un iestāsies prestižā universitātē (viņš to nevēlas un nedara, jo vēlas ārstēt dzīvniekus), ka draugi uzaicinās doties kopā ceļojumā (viņi aizbrauc bez tevis).... Apvainošanās rodas no zila gaisa, no mūsu fantāzijām un gaidām un pārvēršas pārmetumos, kas indē jebkuras attiecības. Aizvainots cilvēks iznīcina ne tikai sevi, bet uzspiež destruktīvas jūtas arī saviem tuviniekiem.

Lai aizvainojums neiznīcinātu tavu dzīvi, plānus un personību, tev jāiemācās pārvērst šo negatīvo sajūtu pozitīvā veiksmes un attīstības enerģijā:

1. Mācies atlaist aizvainojumu, atbrīvoties no tā uzreiz, tiklīdz kā to esi sajutis. Ja tevi aizvaino kāda konkrēta persona, piedod viņam uzreiz un saki, ka uzskati viņu par skolotāju savā dzīvē: uzraksti viņam, aizsūti SMS, piezvani . Ja viņš nevēlas tevi redzēt vai dzirdēt, vai arī tu to nevēlies, izmanto vizualizācijas metodi – ļoti skaidri iedomājieties cilvēku, kuram vēlies piedot, un domās pasaki piedošanas frāzi no sirds. Sajūti, ka neturi ļaunu prātu vairs uz viņu.

2. Centies neielaist aizvainojumu dziļi savā dvēselē. Distancējies no nepatīkamām situācijām un nepatīkamiem cilvēkiem. Atceries, ka aizvainoti un agresīvi cilvēki ir enerģijas vampīri un ar savu aizvainojumu provocē tevi uz kontaktu, lai kaut nedaudz pabarotos ar tavu tīro enerģiju. Nedod viņiem tādu iespēju.

3. Mācies būt plūstošs un lēnprātīgs ceļā uz savu mērķi. Ja esi kaut ko iecerējis, virzies uz to ļoti maigi un uzmanīgi, netērē laiku liekām šaubām vai bailēm, bet pamazām iekļūsti dziļā rezonansē ar šo vēlmi, paliekot mierīgs un nepārspīlējot ar sakāpinātu interesi (ja es to nedabūšu, es bez tā nespēšu dzīvot). Ja cilvēks saprot, ka viņam nav izdevies sasniegt savu mērķi, viņš ir vīlies, apvainojas uz dzīvi, uz sevi, uz Visumu, kas viņam it kā nepalīdzēja, un pārstāj darboties, kas nozīmē, ka pārstāj attīstīties. Tāpēc centies pieņemt Visuma plānus kā savējos un nepieķeries pārlieku savām vēlmēm.

4. Pārstāj gaidīt no apkārtējiem sev nepieciešamo uzvedības modeli vai kaut kādas tavuprāt pozitīvas izmaiņas tieši šeit un tagad, atceries, ka Visums funkcionē pēc principa “Neviens nevienam neko nav parādā”.

Aizvainojums ir sekas lepnībai un neprasmei veselīgi sazināties. Sava svarīguma paaugstināšana liek cilvēkam sevi uztvert kā superbūtni, savukārt Visums un citi cilvēki viņu uztver kā parastu ierindas cilvēku - priekšnieks aizrāda par kavēšanos, mīļotā meitene aiziet pie cita, garāmgājēji neapbrīno... “Superbūtne” nesaprot, kāpēc viņu, tik ideālu būtni, nenovērtē, un ar aizvainojumu sāk sevi aizsargāt no pasaules.

Piedod apkārtējiem, piedod visiem, kas ir tālu vai tuvu, visiem, kas ir dzīvi un kuru vairs nav šajā saulē, ja viņi tevi ar kaut ko aizvainoja. Bet pats galvenais, piedod sev! Lielākā daļa cilvēku vislielāko aizvainojumu jūt pret sevi: par visu, ko viņi varēja izdarīt, bet neizdarīja. Nekad nav par vēlu teikt: “Es kļūdījos, bet piedodu sev un ļauju sev doties tālāk!”

*Tulkots un papildināts.

Avots: Līga Mellupa

Tu ESI!

                                                                         Foto: Elita

Tajos brīžos, kad pazūd mīlestības pavediens, tad atceries, cik daudzi brīnumi notikuši, lai Tu taptu... Lai dzīvības vārti atvērtos, dvēseles satiktos un ķermenis brīnumaini veidotos... Tas ka Tu esi, tas ir viss, kas vajadzīgs, lai Tava pasaule taptu, rastos un veidotos...un no mūžības sākumiem Tu biji tieši tāds/a šajā laikā un vietā, iecerēts... Tici, Tevi ļoti gaidīja te visi tie, kas ir Tava dvēseļu ģimene uz zemes un pat ja tie nav Tavi vecāki...tās ir mīlestības mājas Tavas, un Tu esi te, lai ar tiem satiktos...

Tad kad pazūd gaismas, ticības un mīlestības pavediens, Tu paskaties debesīs un pateicies par to, ka Tu tās redzi un ka tās ir, jo tas nozīmē - Tu ESI! Un tici, tas ir saskaņots un ilgi veidots notikums, lai Tu satiktos ar tiem, kuri Tavā liktenī vīti...

Un Tu tikai sev apsolies, mīlestību turpināt meklēt iet...pie tām durvīm, kas vaļā, kurās Tevi silti un mīļi gaida kaut kur pasaulē...

Un Tu tikai pateicies par visu kas Tev ir, un mīlestības pavedieni sirdī atgriezīsies atkal, iemirdzēsies un jaunā ticībā un gaismā tālāk Tavs ceļš ies ...

Autors: Leida Tīlika

Kādas ir veselīgas attiecības

Foto: Elita

Pirmais, ko pamanu, kad skatos uz veselīgām attiecībām, ir abu partneru pašpietiekamība. Tajās nav privātīpašumnieciskuma, bet ir uzticēšanās Partneri viens otru ciena, viens otru apbrīno un neizmanto viens otru savu vajadzību apmierināšanai.

Gluži pretēji neirotiskajam: “Es nevaru bez tevis dzīvot!”, nobriedusi mīlestība saka: “Es izdzīvošu arī bez tevis, un pat varēšu būt laimīgs, taču es tevi mīlu un vēlos būt ar tevi kopā!”. Neviens nepieprasa: “Tev jābūt man blakus, lai man būtu labi!”. Un nenodod sevi, pakļaujoties partnera prasībām aiz bailēm tikt pamestam.

Cieņa pret partneri neļauj izturēties pret to augstprātīgi: “Es labāk zinu, kā tev būs labi!”, “Dari, kā es teicu!” Kad mēs cenšamies piespiest otru cilvēku darīt tā, kā mēs uzskatām par pareizu, viņš sāk aizstavēties un izvairīties no kontroles un spiediena, nereti pārejot uzbrukumā, un izsakot atbildes apvainojumus.

Savukārt cieņa pret partnera vajadzībām, robežām un cilvēciskajām īpašībām, stimulē mūs sadarboties, meklēt iespējas, kā realizēt stratēģiju “uzvarēja-uzvarēju”

Pieaugušu cilvēku attiecības ir līdzvērtīgo savienība, kur katrs uzņemas atbildību par savām jūtām, vārdiem un uzvedību.

Ja jūs uzskatāt, ka jūsu partneris ir atbildīgs par jūsu laimi, tad brīžos, kad nesaņemat to, ko vēlaties, jūs jūtaties aizvainots un dusmīgs. Taču otrs nevar būt atbildīgs par to, ka viņa priekšstati par laimi nesakrīt ar jūsējiem. Jūs abi kopā saskaņojat savas gaidas ar otra iespējām. Un varat parūpēties par sevi paši, ja partneris kādu iemeslu dēļ nevar apmierināt jūsu vajadzības.

Uzņemties atbildību nozīmē neapvainot otru par to, ka jūsu dzīve nav tāda, kādu vēlējāties. Ja jūs nevarat darīt to, kas jums ir svarīgi, vai to, kas jums patīk tāpēc, ka otrs to neatbalsta – tā ir jūsu, nevis otra cilvēka problēma. Ja otrs neuzņemas savu atbildības daļu, un to uzņematies jūs – tad atbildība par jūsu pārslogotību gulstas uz jums.

Tāpat arī veselīgas attiecības paredz to, ka tas, ko jūs jūtat attiecībās ir jūsu atbildība, bet tas, ko attiecībās jūt partneris – ir viņa atbildība. Neviens nevar otram piespiest kaut ko just, nevar vadīt viņu bez viņa piekrišanas. Ja jūsu partneris apvainojas par jusu rīcību, tā nav jūsu vaina, bet gan viņa izvēle tā reaģēt.

Atbildība ir arī iespēja izvēlēties to, kas der tieši jums, tā ir prasme pārvaldīt savu dzīvi un neatdot šīs pārvaldības tiesības otra rokās – lai tas būtu pat vistuvākais cilvēks.

Pieaugušu cilvēku attiecībās tiek atbalstīta otra cilvēka pašrealizācija. Viens palīdz otram realizēt iecerēto. Pirmkārt, tas ir atbalsts izaugsmē, kādu izvēlējies partneris. Palīdzība un rūpes pārī – tas nav veids, kā piespiest otru justies kaut ko parādā, vai viņa lojalitātes pirkšana.

Tā nav mīlestība-darījums, kur katrs skaita, cik daudz laba izdarījis otra labā, lai pēc tam pieprasītu dividendes. Un tā nav glābšanas operācija, kur viens risina otra problēmas, un velk āra no krīzēm un nelaimēm, neļaujot otram izjust savu daļu atbildības par savu izvēli, un nedodot iespēju iemācīties pieņemt lēmumus un rīkoties.

Nobriedušai personībai spēja atdot ir paša spēju un pārpilnības demonstrācija. Tā saņem atdevi brīdī, kad redz to, ka viņa palīdzība un atbalsts ļauj otram kļūt stiprākam, un partnera rezultāti sniedz gandarījumu un apmierinājuma sajūtu.

Tādās attiecībās cilvēki viens uz otru skatās atvērtām acīm, redzot reālu cilvēku un nevis sastingušu tēlu. Tas ir iespējams tad, kad cilvēku patiesi interesē otrs cilvēks, lai cik arī gadus viņi kopā būtu nodzīvojuši. Kad viņi ir gatavi pieņemt viens otru tādu, kāds tas ir, ar visiem viņa trūkumiem un labajām īpašībām, nenosodot un necenšoties otru padarīt ērtāku sev.

Ļoti svarīga tādu attiecību īpatnība ir iespēja godīgi un patiesi sarunāties vienam ar otru.

J. Gončaruka

Avots: https://www.facebook.com/psihoterapijasprakse

es esmu Sieviete

Foto - Elita

Ikdienas rutīnā aizmirstam, cik sieviete ir ļoti smalks Dieva radījums. Pašas aizmirstam un nereti vīrietim to neatļaujam pamanīt, baudīt, mīlēt, neatļaujam parūpēties un ļaut palutināt sevi. Tad šodien tam noteikti ļaujamies.

Sevi mīloša sieviete ir magnēts, kā iekārojamākais nektārs un vissmalkākais dimants. Nav iespējams nepamanīt sievieti, kura sev atļauj ziedēt.

Katra sieviete ir beznosacījuma mīlestības avots, apzinās viņa to vai nē. Un ja šī mīlestības plūsma netiek apslāpēta sevī, sieviete ir neizmērojami bagāta. Visums sievietes nesto mīlestību sevī dāsni apdāvina.

Atvērta mīlestība sievietē padara jaudīgu ne tikai viņu pašu, bet katru, kurš ir viņas tuvumā.

Sievietes ar mīlestību tur visas Zemes mīlestības lauku.

Ne tikai šodien tas ir svarīgi, bet arī rīt un parīt…kaut uz mirkli atslābt, ieelpot un sajust milzu svētību savā ķermenī, - es esmu Sieviete. Pajust sevī savu sievieti. Kā viņa jūtas, cik laimīga viņa ir, cik apmierināta, ko viņa vēlas, ko es varu viņai iedot jau šodien, kam vajag laiku..

Mūsu iekšējās sievietes labsajūta ur mūsu katras pašas roku darbs.

Man ļoti patīk būt sievietei, tā nebija vienmēr. Šodien es izbaudu būšanu sievietes ķermenī, man patīk just savu mežonīgās un maigās sievietes dabu, būt piepildītai ar tik sulīgām sajūtām, spēt dzīvot iekšējā miera pasaulē un mīlēt ar sievietes sirdi.

Mēs katra esam ļoti īpaša, ļoti skaista un ļoti vērtīga dāvana Zemei. Mums katrai ir iespēja mīlēt sevi un ļaut mīlestībai caur sevi ziedēt.

Jo vairāk sieviete spēj izbaudīt savas esības prieku, jo vairāk enerģijas viņā ieplūst! Dievam ļoti patīk, ka viņa bērni priecājas ..par dzīvi, par sevi, par šo neatkārtojamo ceļojumu!

Kristīne Om Shanti

Avots https://www.facebook.com/OmShantiOaze

Foto: Elita

Mīlestības pieprasījums vai pieprasīšana, - tas nekad nav par mīlestību.

Foto - Elita

Mīlestības pieprasījums vai pieprasīšana, - tas nekad nav par mīlestību.

Pieprasījums atspoguļo bailes zaudēt iepriekš gūto labumu. Pieprasītājam absolūti nav ieinteresēts otra cilvēka laimē, autentiskumā, neatkarībā, velmēs, interesēs. Pieprasītājam ir cīņa par savu labumu.

Pieprasīšana atspoguļo pieprasītāja personīgo badu, ievainotu ego, mazvērtību, velmi iegūt otra uzmanību, nerēķinoties ar otra interesēm un sajūtām. Pieprasīšana var būt par tieksmi saglabāt varu pār otru un arī par nespēju redzēt otru kā atsevišķu personību, kurai nav pienākums vai atbildība par citu ekspektācijām.

Mīlestība ir plūsma caur sirdi, kurai absolūti nav saistība ar prāta auksto aprēķinu.

Pieprasīšana, ultimāti, draudi, mēģinājums iedvest vainas sajūtu un viltus atbildību otrā par nespēju iedot to, ko no viņa sagaida, tas nekad neveicinās sirds atvēršanos un brīvu mīlestības plūsmu otra sirdī. Uzspiešana un vardarbīga, pieprasoša attieksme rada vēl lielāku velmi sevi pasargāt, būvēt robežas un attālināties.

Ultimāti rada aizdomas par manipulātora patiesiem nodomiem..vai runa vispār patiesībā ir par mīlestību?

Cilvēks, kurš grib dalīties ar savu mīlestību to dara arī tad, ja otra sirds nav izdarījusi tādu pašu izvēli vai nespēj atbildēt ar to pašu.

Mīlestība padara bagātu un piepildītu to, kurš mīl, kurš spēj auklēt sevī mīlestību.

Ja mīlestība iegūst abpusēju ceļu, - tā ir liela balva abiem.

Kad mēs mīlam, tas notiek viegli, nepiespiesti un bez nosacījumiem. Kad kļūstam atkarīgi no otra vai apsēsti pēc otra izmanības, mīlestības un klātbūtnes, tas nozīmē, ka mûsos ir milzīgs deficīts un nav nekas ar ko padalīties pretim. Tukšumus pieprasam otram aizpildīt.

Mīlestībā es savu partneri atbalstu, iedvesmoju, ceļu pašapziņu, veicinu viņu augt, attīstīt visu sevī esošo potenciālu, arī, ja tas var draudēt ar partnera neatkarības iegūšanu un aiziešanu. Tā dara mīlestība, - tā ir nesavtīga, atdodoša, cēla.

Mīlestībā es pārstāju mācīt, audzināt, pārveidot un pārmest kaut ko saviem vecākiem. Es spēju izjust pateicību par visu, ko esmu saņēmis, par katru mācībstundu, par vecāku negulētām naktīm midzinot, mierinot, slimošanas reizēs…par raizēm, rūpēm un nesavtīgo ziedošanos manām interesēm augot. Tā dara mīlestība, - tā ir pilna pateicības.

Mīlestībā es vēlos, lai bērni kļūst neatkarīgi, laimīgi, dzīvo piepildītu dzīvi, pat, ja tas draud ar bērnu attālināšanos. Tā dara mīlestība, - tā ir ieinteresētība otra laimē.

Mīlestībā es vēlos, lai mani mīl tāpēc, ja mīlās, nevis caur žēlumu, pienākuma un vainas sajūtu pret mani.

Mīlestības pieprasījums skaidri parāda, ka reiz cilvēks ir saņēmis no otra ko ļoti īpašu, ko vērtīgu un ļoti dārgu. Un tikko cilvēks, no kura ir gūts labums attālinās, tas rada milzīgu trauksmi un nevēlēšanos to zaudēt. Šeit nekas nav par mīlestību, tikai bailēm zaudēt, nevēlēšanos šķirties no sava labsajūtas objekta un absolūta neieinteresētība tajā, ko jūt un ko vēlas otra cilvēks.

Starp mīlestības valodu neiederas velme gūt labumu tikai sev.

Nereti cilvēki “mīl” caur saviem principiem, prātu un varas instrumentiem.

Beznosacījuma mīlestība ir atpazīstama caur brīvību, uzticēšanos un patiesu ieinteresētību otra laimē, priekā. Mīlestībā mēs vēlam labu cilvēkam, kurš ir svarīgs un neiestatam starp sevi un otru savas savtīgās intereses, vajadzības un nemēģinām apmierināt ievainoto ego.

Mīlestībā es gribu redzēt otru laimīgu..pat ja tas neietver mani viņa laimē. Pat, ja otra laime ir pārāk laimīga un neizturama paša acīm. Patiesi mīlot otru, mēs nekad nedarīsim neko tādu, kas viņu sāpinātu vai ievainotu, kur nu vēl manipulēt un iedvest vainas sajūtu par to, ka otrs ir kļuvis laimīgs bez manis.

Mīlestībā es neturos pie otra ar bailēm vai nepieprasu otram apkalopt manas bailes.

Tas prasa milzīgu iekšēju briedumu, mīlestību pašam uz sevi un gatavību mīlēt.

Mēs tik ļoti labi protam būvēt pieprasošas attiecîbas, ka reizēm sapinamies paši sevī, - vai tas, ko jūtam ir mīlestība vai velme, lai otrs pieder mums.

***

Ir ļoti grūti palaist dzīvē savu bērnu, atļaut viņam kļūt neatkarīgam un sākt piedzīvot sevi, būt laimīgam tā, kā tas piepilda viņu, ja vienam no vecākiem vai abiem nav gatavība atkāpties no vecāku lomas un ieņemt citas pārējās savas dzīves lomas.

Vecāku loma pēc būtības ir arī varas loma pār bērniem. Līdz noteiktam vecumam tā ir ļoti vajadzīga vecāku pozīcija audzinot bērnu, taču vienā brīdī ir jāspēj atkāpties no varas pozīcijas pār nu jau pieaugušiem bērniem.

Vecāki negrib atļaut bērniem pieaugt, kad nav prasme padarīt savu dzīvo jēgpilnu bez bērnu starpniecības.

Uzmanības pieprasīšana no saviem bērniem un apzināts mēģinājums iedvest vainas sajūtu par velmi pieaugt un atdalīties. Tas norāda uz vecāku bailēm ieskatīties sevī, savā dzīvē un iekšējās neapmierinātās vajadzībās, kuras auzvērt, - tas nav bērna uzdevums. Bērns nekad nevarēs aizvērt savu vecāku vientulību, iekšējo tukšumu, neizdevušos attiecību badu, nerealizētību, bailes no novecošanas vai dzīves.

Mīlošu vecāku lielākā balva ir laimīgi bērni, kamēr manipulējoši vecāki ļoti baidās zaudēt kontroli pār saviem bērniem un tamdēļ dara visu, lai bērni nekļūtu brīvi, neatkarīgi, lai neatrod savu spēku un neiet attīstībā. Nebrīvi, vainas sajūtas, pienākumu un parāda sajūtas pārņemti bērni ir mūžam vadāmi, kontrolējami un turami vecākiem rokas attālumā.

Mēs pieprasām tikai no tiem, no kā esam pieraduši gūt sev labumu.

Mīlestība ir došana. Pieprasījums ir cīņa par savu labumu, mieru, ērtumu..

Tāpēc mîlestība ir tik neizmērojami dārga, ka to nav iespējams nopirkt, izlūgties, izmanipulēt, pieprasīt. Patiesa mīlestība ir liels dārgums uz Zemes.

Kristīne Om Shanti

Avots:https://www.facebook.com/OmShantiOaze

Foto: Elita

Tu vari būt tas, kas vēlies būt

Foto - Elita

Ļoti sen, savā šaubu pilnajā jaunībā es satiku viedu, neatkarīgu, talantīgu un ļoti interesantu apmēram septiņdesmit piecus gadus vecu sievieti, un viņa ar padalījās ar kādu ļoti vērtīgu dzīves gudrību.

Viņa teica: “Divdesmit, trīsdesmit gados mēs visiem spēkiem cenšamies būt ideāli, jo mums ir ārkārtīgi svarīgi, ko cilvēki par mums padomās. Pēc piecdesmit mēs beidzot jūtamies brīvāki, nolēmuši, ka nav svarīgi, ko tie citi domā par mums. Taču no tā pilnībā neizdosies atbrīvoties, kamēr nepaliks sešdesmit, pat septiņdesmit gadi, kad beidzot tu apzinies vienu ļoti svarīgu un tevi atbrīvojošu patiesību – neviens par tevi nedomāja un nedomā vispār!”

Nedomāja. Nedomā. Nekad nedomās.

Cilvēki, pirmkārt, domā par sevi. Un viņus neuztrauc, ko tu dari un vai tu to labi dari, viņiem vienkārši nav laika par to domāt. Viņi ir pārņemti ar saviem pārdzīvojumiem. Jā, tu vari uz mirkli sev pievērst viņu uzmanību (piemēram, guvis žilbinošus panākumus sabiedrībā vai piedzīvojis tikpat skaļu sakāvi), taču pavisam drīz viņi pievērsīsies tam, kas viņiem ir bijis interesanti vienmēr – pašiem sev.

Kaut gan sākumā var šķist briesmīgi un skumji tas, ka nevienam nav nekādas intereses par tevi, taču šī doma atnesīs atbrīvošanu. Tu esi brīvs, jo visi apkārt ir aizņemti ar sevi.

Tātad tu vari darīt to, ko vēlies.

Tu vari būt tas, kas vēlies būt.

Pamēģini to, kas tev patīk, kas iedvesmo.

Radi un veido, ko vien vēlies un lai tavi mākslas darbi ir klaji nepilnīgi, jo, visticamākais, tos neviens pat nepamanīs.

Un tas ir brīnišķīgi!

Elizabete Gilberta

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Avots: https://www.facebook.com/ginta.filia.solis

Foto: Elita

Lai Saules, Enerģijas un Gaismas bagāti Saulgrieži!

Foto - Elita

Jau pavisam tuvu, 21. jūnijā Vasaras Saulgrieži. Tieši šis ir tas posms, kad daba ir pilnbriedā un gatava mums dāvāt visu to labāko, ko ir sarūpējusi! Noteikti 21. jūnijā veltiet laiku, lai atrastos dabā un ņemtu tās labumus. Šī ir labākā diena gadā, lai vāktu ārstniecības augus gan veselības uzlabošanai, gan enerģijas iegūšanai, jo tie visa gada garumā saglabā savu maģisko spēku.

Saulgriežu laiks – maģisks laiks, noteikti veiciet rituālus, esiet kopā ar tuvajiem un dodiet svētību dabai un tās veltēm.

Tradīcijas Saulgriežus gaidot (iepriekšējās dienas)

Saulgrieži 2022. gada 21. jūnijā pl. 12:13 – Vasaras sākums jeb saulgriežu punkts. Gada labākā diena ārstniecības augu ievākšanai, uguns rituālu veikšanai, vakarā saulītes pavadīšanai. Labi būt kopā ar ģimeni un saviem tuvajiem!

Ir daudz nozīmīgu lietu, ko tradicionāli dara, gaidot nozīmīgo laiku:

• Sakopj savu mājvietu, paveic dārza darbus, ravēšanu, pļauj zāli svinēšanas vietās un takās.

• Mazgā veļu un sarūpē apģērbu zāļu vākšanai un svinēšanai. Nevajag censties vilkt tautas tērpu, to var nosmērēt. Vislabāk der gaišas linu drānas, kā arī viss, kas var pasargāt no odiem, mitras zāles, vēsas nakts vai negaidīta lietus. Sievietēm jāvelk svārki, lai vairotu savu sievišķo spēku.

• Raudzē alu un kvasu.

• Gādā malku ugunskuriem, pa brīviem brīžiem gatavo pūdeli (pundeli), saulesratu, ugunsplostu, uguns skulptūru u.c

• Mācās Jāņu dziesmas.

• Dienu pirms pašiem Saulgriežiem (20. jūnijā) uzpoš māju, tīra, slauka, mazgā, sāk gatavot ēdienu.

• Vāc ārstniecības augus. Spēcīgākās zāļu tējas ir tās, kas vāktas 20. un 21. jūnijā.

• Vakarā kurina pirti. To bagātīgi izpušķo. Pulksten 22.22. ar laba vēlējumiem pavada Saulīti rietā.

Tradīcijas Saulgriežus gaidot (Saulgriežu dienā)

Dažādas tradīcijas, kuras var veikt no rīta:

• Visi vai vismaz mājas saimnieki ceļas agri, lai pulksten 4.29. sagaidītu un saullēktā sveiktu Saulīti. Godina Saulīti, novēl viņai ilgu mūžu un labu veselību, lūdz to arī sev un saviem tuviniekiem.

• Pulksten 12:13 Saulgrieži. (2022.gadā) Sveicina Saulīti ar laba vēlējumiem. Izsaka savas vēlēšanās, kurām būtu jāpiepildās līdz nākamajiem Saulgriežiem.

• Sagādā bērzu meijas, pīlādžzarus un ozolzarus vainagiem un vītnēm, lasa jāņuzāles, ar meijām un jāņuzālēm pušķo pagalmu, istabas stūrus, galdu, durvis, gultas, apsprauž laukus, dārzus, kūtis… Pie visām ieejām liek dadžus un nātres. Uz grīdas kaisa sasmalcinātas kalmes.

• Vij zāļu vītnes, pin vainagus visiem, vīriem no ozola zariem, sievām no trejdeviņām zālītēm.

• Sagatavo pērnos vainagus dedzināšanai ugunskurā.

• Vāc dziedinošas zāļu tējas. Griež pirtsslotas.

• Pusdienās vāra Jāņu zupu ar jaunajiem dārzeņiem un zaļumiem. Gatavo bagātīgu svētku galdu vakara svinēšanai: sieru, pīrāgus, apaļus, kā saule plāceņus un maizi, zemenes, jaunos dārzeņus, zaļumus, zivju un gaļas ēdienus atkarībā no vēlmēm un iespējām, pašdarinātu alu vai kvasu, bērzu sulas.

• Vakarpusē uzpošas, sievas liek galvā vainagus, sāk dziesmas. Pagalma vidū sagaida viesus, visus apdzied, sievas appušķo vīrus ar ozollapu vainagiem. Vainags visiem paliek galvā visu nakti. Ja vajag zīlēšanai, pin divus. Saimnieki pasniedz sieru un alu.

• Uzsāk līgot un dziedāt jāņudziesmas. Aplīgo cits citu, dod cits citam jāņuzāles. Aplīgo dažādas mājas vietas, lietas un dzīvniekus, appušķo māju ar jāņuzālēm, uzliek vainagus akai, kūtij, pirtij. Apstaigā, aplīgo, pušķo dārzus, laukus un pļavas. Pulcējas pie dižākā ozola, apdzied un rotā to.

• Neilgi pirms saulrieta dzied Saules pavadīšanas dziesmas. Sapulcējas aplī ap ugunskuru un mājas saimnieks aizdedz to, lai ugunskurs sāktu degt Saules rietēšanas brīdī. Nedrīkst nokavēt! Uguni aizkurot, ziedo maizi ar medu, sieru, avota ūdeni vai alu, jāņuzāles. Visi pēc kārtas ziedo ugunij graudus un sēklas, izsakot dažādus laba vēlējumus. Met ugunī pērnos Jāņu vainagus. Dzied dziesmas, iet rotaļās, dejo. Ugunij jādeg līdz saullēktam pulksten 4.29.

Tradīcijas mūsdienās ir katrs vairāk pielāgo savai ikdienai, vēlmēm un izjūtām. Galvenais ir novērtēt dabas doto spēku un ņemt no tā visu, ko tā sniedz, būt pateicīgiem par to un izbaudīt nozīmīgus momentus.

avots:https://www.facebook.com/simboli.lv/

Foto:Elita

Viss notiek uz labu

Foto - Elita

Viss notiek uz labu

Šajā laikā ir būtiski neieciklēties. Iespējas nevar atnākt, ja ir ieciklēšanās uz kādu vai kaut ko, tad tiek nogriezts ne tikai šis vēlamais, bet arī daudzas citas iespējas. Tiem, kuri veiksmīgi šo principu ir izpratuši, jau vairākkārtīgi ir bijusi apziņa, ka viss notiek uz labu, visam savs laiks laikā. Iespējas atnāk visneiedomājamākos veidos, tādos, ko racionālais prāts nebūtu izfunktierējis. Vispār, lai cik absurdi tas nešķistu, šim laikam, ir ļoti viegli plūst cauri un līdzi. Atliek tikai paļauties uz iekšējo impulsu un ticību, un pārējais viss iegriezīs īsto ceļu.

Patiesi ir pienācis laiks, kad par 100% var teikt, ka, ja kādai situācijai ir bremze, pretestība, tad ir 3 scenāriji – nav laiks laikā, tu ej pret savas Dvēseles impulsu norādēm vai arī tavs navigators (prāta vadītais) tevi ved pa apvedceļiem (tā vietā, lai no Rīgas aizbrauktu pa taisno uz Liepāju, Tu vispirms brauc uz Rēzekni, tad Alūksni un beigās vēl atrodies Ventspilī). Šis arī ir būtiskākais rādītājs šim laikam – vai tavā ceļā ir nozīmīgi sķēršļi vai arī iecerētais raiti un rāmi rit. Grūtākais šajā visā ir atpazīt, kas ir šķērslis (prāta vadītais koncepts būtiski atšķiras no sirdsbalss norādēm) un kā rezultātā šis šķērslis ir radies.

Karma ir šeit un tagad. Ja tu ko dari tikai savtīgu nolūku vadīts, ar “man, man” principu un apzināti sāpini otru, tad nebrīnies par tūlītēju bumeranga efektu. Vispār šis ir ļoti efektīvs veids, kā beidzot likt mums sākt domāt un veidot izpratni. Ja iepriekš pastāvēja uzskats, ka tev šajā dzīvē ir jāatbild par to, kas ar tevi notiks turpmākās dzīves vai arī jāizjūt iepriekšējās dzīvēs sastrādātā karma, tad vairāk vai mazāk uz lielāko daļu cilvēku tas neiedarbojās, jo tas bija kaut kad un būtu kaut kad. Ar domu – man vēl ir laiks kaut ko palabot, tad jau redzēs kā būs un nevar visu novelt uz karmu utt. Tomēr tagad, kad tu dabū tūlītēju “spērienu”, tev ātrāk top skaidrs. Un tā arī ir ar patiesu nolūku “labajiem darbiņiem”. Palīdzot otram, šai planētai tu uzreiz sajūti, kā tiek palīdzēts tev pašam. Bet ar vienu būtisku noteikumu – ja šī palīdzība nav savtīga. Ir pagājis tas laiks, kad varēja kādu vainot par savām neveiksmēm. Vispār šobrīd vārds ”vainot” ir devies atpūtā kopā ar mīlestību un vēl citiem vārdiem. Tas, kas šobrīd daudziem ir vajadzīgs, ir mīļums, sajūta, ka neesi viens.

Viss notiek uz labu. Šobrīd tādā grūtāk izprotamā veidā, bet Visums zina, ko dara. Mums atliek tikai sadzirdēt.

Neej atpakaļ vai atpakaļgaitā. Dažkārt (ļoti retos gadījumos, kuri būs arvien mazāk un mazāk) ir nepieciešams ieslēgt atpakaļgaitas pārnesumu, bet tu nevari ar šo pārnesumu braukt garas distances. Atpakaļgaitas režīms nav dzinējs uz priekšu. Tas var būt kā instruments, lai kaut kā izgrozītos no kādas situācijas, kā mirkļa skatiens atpakaļ, lai tiktu uz priekšu vai nedaudz piestātu. Tāpat kā braucot ar automašīnu. Ja tu izbrauktu uz Rīga-Sigulda šosejas un dotos mērķa virzienā atpakaļgaitā. Kā tu domā, kāds būtu rezultāts? Vari jau vainot, ka citi braucēji nemāk braukt, valdība uzlikusi zīmes ne tajā virzienā, navigācija rāda ne to virzienu. Bet varbūt beidzot laiks apstāties, apgriezt mašīnu otrādāk un ar skaidru redzējumu doties uz priekšu.

Viss notiek uz labu.

Ļaujies Dvēseles impulsiem, neapslāpē tos un ceļš kļūs skaidrāks.

Viss notiek uz labu.

Indu Puri

Foto: Elita

Dzīves atziņas

No kādas dziednieces padomiem:

💚Tā nav mugura, kas Tev sāp, bet gan tā nasta, kuru Tev nav pa spēkam nest līdzi pa dzīvi! Pietiek. Noliec.

💚 Acis sāp, jo Tu skaties ar lielu aizvainojumu savās acīs.

💚 Ne galva Tev sāp, bet domas Tavas. Apstājies. Atgūsti mieru. Pārstāj dzīvot galvā.

💚 Ne kakls Tev sāp, bet tas, ko Tu neizrunā, nepasaki vai pasaki ar naidu un dusmām.

💚 Ne vēders Tev sāp, bet gan tas, ko Tu nespēj "sagremot" savā dzīvē, kādā situācijā, kādā cilvēkā.

💚 Ne aknas Tev sāp, tās ir Tavas paša dusmas!

💚 Ne sirds ir tā, kas Tev sāp, bet mīlestība, kuru Tu turi savā aizvērtā sirdī. Un tieši mīlestība spēj kļūt par zālēm visām tavām kaitēm! Atver savu sirdi.

Foto: Elita

Realitāte

Dot painting mandala - Elita

Nav manā dabā publiski runāt par savām emocijām, sajūtām, bet šoreiz vēlējos padalīties.
Jo, varbūt kādai tas var palīdzēt. Es šoreiz vairāk domāju par mums - sievietēm. 
Sievietes ir vairāk emocionālas un dzīvo, pārdzīvo caur sevi un savām sajūtām. 

Arī es līdz pēdējam cerēju, ka nenotiks tas, kas ir noticis. 
Tad uzzināju, ka sācies karš. Es nesapratu, kas ar mani notiek. Naids, niknums, dusmas mijās ar līdzcietību, mīlestību. Katra to mums to uztvēra savādāk. Kā zināt, kad ir kāda trauksme, kāds agresors uz mums, nostrādā mūsu aizsardzības instinkts -- Sist, Bēgt, Sastingt, bet katram tas ir savādāk. Piefiksē, kāda bija Tava pirmā reakcija. Mūsu hormons adrenalīns dod reakciju - Sist vai bēgt, bet noradrenalīns - sastingt. Es sastingu, jo nesapratu, kas šobrīd notiek ar mani, kas notiek apkārt, kas notiek pasaulē. Es biju šokā, bailēs un negribēju ticēt tam, kas notiek. Es nesapratu sava ķermeņa reakciju, jo ik pa laikam raudāju. Vienkārši, lēni un smeldzoši mana dvēsele raudāja. Un es ļāvu tecēt asarām. 

Un tikai šodien, starptautiskā meditācijā, kurā bijām kopā dažādu valstu sievietes, tajā skaitā ļoti daudzas sievietes no Ukrainas un, kuru vadīja mana skolotāja - ukrainiete Виктория Круть, sapratu, ka ir nostrādājis trigers, kas iekodēts mūsos. Un tas ir ieslēdzies automātiski, jo noticis kaut kas briesmīgs. Ieslēdzās manu senču trigers. Tas, ko viņi ir pārdzīvojuši kara laikā. Man nav šāda pieredze, un es nezinu, ko darīt. Bet iekšēji izjutu visas tās sāpēs, bailes, ko izdzīvojuši mani senči. Bet zini, ja ar Tevi tas ir noticis, tad zini, ka Tevī ir arī resurss to pārvarēt.

Mūsos katrā ir iekšējais bērns, kas baidās, iekšējais vecāks, kas rūpējas un iekšējais pieaugušais, kurš apzināti rīkojas. Vispirms saproti kā jūties, izkliedz, izrunā to, no kā Tev bail. Saproti, kur ir Tava vājā vieta. Ko vari darīt? Elpo! Mūsu elpa nomierina mūs. Smelies spēku un mieru tajā, kur Tu parasti to atrod - dabā, meditācijās, Dievā. Katrai savs avots. Kad saproti un pieņem, jā, man ir bailes, man sāp, tad iestājas miers. Vispirms samīļo, nomierini sevi, savu iekšējo bērnu. 

Mūsu bērni ir nobijušies. Mēs esam mātes. Mātes, kurām ir dēli, ir lielākās bailēs, bet mātes spēks, enerģija ir milzīga. Šeit vari smelties savu resursu. Šeit ir daudz siltuma, mīļuma. Elpo, jūti. Ja esi mierīga, tad arī bērns ir mierīgs. Mēs kā sievietes varam dot milzīgu spēku un atbalstu caur mīlestības enerģiju. Tu vari nomierināt un samīļot savus bērnus, ar savu resursu samīļot savu vīrieti, ģimeni, tuvākos un sniegt palīdzību citiem. Šobrīd nepieciešams miers, sapratne un mīlestība visiem. 

Mēs esam sievietes. Mums viena otrai jāatbalsta. Kāda ir stiprāka, kāda ir vājāka, bet cenšamies noturēties harmonijā, mierā un līdzcietībā. Atrodi sevi, samīļo un realizējies. Tu vari palīdzēt sev un vari palīdzēt citiem. Esi apzinātības enerģijā. Un nodod šo savu mīlestības enerģiju vīriešiem. 

Mēs savā sieviešu laukā, kurā esam jau vairāk kā 1000 sieviešu, palīdzam kā varam sievietēm no Ukrainas. Bet galvenais sieviešu spēks ir mīlestībā un lūgšanā.

Ja Tu neesi tā, kas meditē vai zina citas prakses, tad paņem domās mūsu planētu, kā bērnu un samīļo. Ja nespēj dot gaismu un mīlestību citiem, tad vismaz sevī ielaid mīlestību.

Šo nerakstīju, lai atvērtu diskusiju. Nerakstīju, lai te komentē tie, kas meklē vainīgos. Rakstīju, lai saprastu sevi, palīdzētu sev un citiem. Nekādus komentārus, lūdzu, šeit nerakstīt par politiku. Ja vēlies ko rakstīt, tad noskaiti līdz 10, nomierinies un raksti ar mīlestību. Raksti to, kas vairo gaismu un mīlestību!

Lai mierīga nakts!

Jūsu sirsniņas būs kā atbalsts💕

Mandala: Elita

10 patiesas laimes noslēpumi

Gleznojums- Elita

1. Centies mainīt savu domu gaitu. Visā, kas mums apkārt notiek jāprot ieraudzīt pozitīvu jēgu. Jācenšas atrast tādu skatījuma punktu, no kura jebkuram notikumam, jebkuram pārdzīvojumam un pat slimībai var būt pozitīva nozīme.

2. Rūpējies par ķermeni. Ķermeņa kustības ietekmē mūsu sajūtas! Fiziski vingrojumi iedarbojas uz mūsu ķermeni, notiek ķīmiskas reakcijas, pateicoties kurām, mēs izjūtam laimi. Tieši šobrīd, šai mirklī, tūlīt pat pamēģini iztaisnot muguru un plecus un tu sajutīsi, kā tava stāja iedarbojas uz tavām sajūtām.

3. Dzīvo te un tagad. Domājot par laimi, sapņo ne par „laimīgu gadu” vai „laimīgu dienu”, bet par mirkli, kurš ir „te un tagad”. Laime ir tieši tajā. Saki sev: „Lūk, tagad man viss ir labi. Esmu sveika un vesela. Es dzirdu un redzu, es varu smieties, man viss ir labi!” Un tavs mirklis kļūs laimīgs.

4. Domā par sevi labu. Mēs katrs esam unikāls! Katrs ir uzvarētājs! Tu tikai iedomājies ainu: miljoniem spermatozoīdu steidzās, lai satiktos ar olšūnu un tikai vienam no šī pūļa tas izdevās – tev.

5. Nostādi sev mērķi. Mērķis mūsu dzīvei sniedz jēgu un saturu. Galvenais ir sakoncentrēties uz sava sapņa piepildīšanu, bet ne uz atbrīvošanos no pārdzīvojumiem un ciešanām. Mērķis – tas ir tas, kā dēļ ir vērts no rīta mosties un celties no gultas.

6. Smejies. Smiekli atbrīvo no stresa un izstrādā laimes hormonus! Smejies uz veselību un nepārdzīvo par visādiem sīkumiem. Visas mūsu dzīves problēmas ir sīkumi.

7. Iemācies piedot. Prasme piedot ir Patiesas Laimes durvju atslēdziņa. Tu nevari būt laimīga, ja tevī mājo naids un aizvainojums. Atceries: no taviem aizvainojumiem necieš neviens cits, izņemot tevi pašu.

8. Dod un dalies. Laime nav tajā, ka tev kaut kas pieder, laime ir prasmē dot, dāvināt, palīdzēt tuvākajam un tam, kuram tobrīd ir vajadzība. Jo vairāk prieka un laimes tu davāsi citiem, jo vairāk gūsi pati.

9. Dalies ar pozitīvām emocijām ar citiem. Dzīves kvalitāti nosaka cilvēku attiecību kvalitāte. Ir TIK svarīgi otram pasniegt roku. Dalīšanās priekā – tas ir dubults prieks, bet dalīta problēma – tā jau ir problēmas puse.

10. Tici. Ticība ir laimes pamats. Tā nomierina tavu prātu, atbrīvo dvēseli no pārdzīvojumiem, šaubām, bažām un rūpēm.

Atradu savos krājumos...ņemts no interneta dzīlēm...  

Gleznojums: Elita

Dienas enerģija

Foto - Elita

    Šodien Tev var nākties aizstāvēt savas robežas. Dari to lojāli un taktiski, bez agresijas un kareivības.

Izvēlies savu ceļu pats un esi godīgs pret sevi. Vai ar savām idejām, vēlmēm, dzīvo tu vai kāda cits.

Mūsdienās nav jēga manipulēt, spēlējot upura lomu. Ja Tev nepieciešama palīdzība, jautā tieši, bet nepiespied to Tev sniegt.

Šodien ir lieliska iespēja uz daudzām lietām paskatīties no citas puses. Informācijas plūsma būs ļoti spēcīga – uzticies un atveries saviem Eņģeļiem.

Ne vienmēr mūsu spēkos ir mainīt apkārt notiekošo, bet mūsu spēkos ir izvēlēties savu reakciju uz notiekošo. Izvēlies reakciju, attieksmi, kas padara Tavu dzīvi gaišāku un jautrāku.

Nav nepieciešams sevi ne ar vienu salīdzināt – Tev ir savs ceļš, savs Mērķis. Padari savu ceļojumu īpašu, un Tu iedvesmosi daudzus atkārtot tavu pieredzi.

Dienas mērķis:

Gatavojies kaut ko mainīt savā dzīvē. Ir svarīgi ļaut savam potenciālam un iekšējam spēkam darboties kā labā.

Tu nevari sasniegt būtiskas izmaiņas, neko nemainot savā domāšanā, iekšējā attieksmē un principos.

Dienas afirmācijas:

Mana dzīve man nepārtraukti sniedz norādes, un es tās redzu.

Es reaģēju uz Likteņa zīmēm, un mana dzīve mainās uz labo pusi.

Lai silta, radoša un gaiša 3.Advente! 💖

Dienas enerģija

Foto - Elita

Dienas enerģija

Šodien svarīgi apzināties, kādi mērķi tev dzīvē ir, un kas jāiemācās, lai tos realizētu pēc iespējas efektīvāk.

Izvairies no stereotipiskām domām, pie kurām esi pieradis – pasaule nestāv uz vietas. Lai neatpaliktu no laika, jāiegūst jaunas zināšanas.

Šodien cilvēkos var izcelties kāds dumpis, ko var raksturot ar vienu frāzi: "Es nezinu kāpēc, bet esmu pret."

Tā šajā dienā nav intuīcijas pazīme, tas ir tikai iekšējs protests pret pārmaiņām. Bet ir svarīgi apzināties, ka pārmaiņas vienalga notiks neatkarīgi no tā, vai jūs to vēlaties vai nē.

Tu varitikai pieņemt lēmumu: būt tiem gatavs, vai tērēt spēkus un enerģiju bezjēdzīgai cīņai par pagātni un pretoties.

Nepretojies, izpratne par pārmaiņu nozīmīgumu ir daļa no tava likteņa apzināšanās.

Dienas mērķis

Šodien tevi var klāt lietu lavīna, taču, ja šo uzņemsi bez iekšēja stresa, tad viss ritēs viegli, rotaļīgi.

Šī diena prasa radošumu un neobjektīvas kritikas noraidīšanu. Izvairies no tā vispār vai esi godīgs līdz pēdējam.

Dienas afirmācijas:

Esmu harmonijā ar saviem mērķiem.

Es daru to, kas mani iedvesmo.

Ar katru dienu es kļūstu stiprāks, pārliecinātāks, veiksmīgāks.

Lai priecīga, radoša, gaiša 2.Advente! 💖

KOKU ENERĢĒTIKA

Foto - Elita

Ābele.

Ir mīlestības, sievišķās enerģijas un seksualitātes koks. Tā ir dodoša, bet nav ļoti spēcīga, tomēr vienmēr parūpēsies, ja pie tās kāds nāks. Tāpēc folklorā ābele ir mātes simbols. Koks ir pretrunīgs un līdz galam nav atminēts. Ābelei patīk, ja par to rūpējas, ar to runā un novāc ražu. Ābele gaida jaunas meitenes, kurām tā liks apjaust sievišķību.

Alksnis.

Ir enerģiju dodošs kosmiskais skolotājs, pilnīga miera, patiesības koks. Tas ir ģimenes pavarda sargātājs, padara spēcīgākās radnieciskās saiknes un nostiprina laulību. Alkšņi „translē” Visuma informācijas lauka enerģiju un dod visu, ja vien tas ir nopelnīts. Pie alkšņa nedrīkst vērsties ar personiskiem lūgumiem, tikai ģimenes sakarā.

Egle.

Enerģiju tikpat kā nedod un īpaši nemīl cilvēkus, toties rūpējas par cilvēku darbības sekām un attīra pasauli. Kā mūžības un mātes koks egle palīdz kontrolēt emocijas, saglabāt nelokāmību un pacietību, taču padara mazliet skumju. Egļu zaru galiņi noņem iekaisumu un nogurumu, čiekuri palīdz pret stresu, mazina sāpes, attīra no negatīvās enerģijas. Gaiss egļu audzē ir sterils, bet ēteriskās eļļas un fitoncīdi, ko izdala koki, iedarbojas dziedinoši. Agrāk ar egļu dūmiem kvēpināja māju, atbrīvojot no kaitīgām enerģijām. Viena egle sētā nozīmē vientulību un noslēgtību, bet egļu žogs ir barjera pret sliktām kaimiņu un garāmgājēju domām un lāstiem.

Apse.

Nosūc un grauj enerģiju, taču tā nav slikta. Tai vienkārši piemīt paranormālu enerģiju vadītspēja , tāpēc arī apsi uzskata par maģisku koku. Agrāk ticēja, ka apses miets ir efektīvs līdzeklis pret vampīriem un vilkačiem. Apšu audzē var paslēpties no melnās maģijas, bet tai pašā laikā tur var pazaudēt ekstrasensorās spējas. Apse noņem sāpes un atbrīvo no liekā, kas sakrājies. Agrāk nereti spilvenus pildīja ar smalkiem apses zariņiem un lapām, lai pasargātu no ļaunas acs un nodrošinātu labu miegu.

Bumbiere.

Dod pievilcību, maigumu, mazina nepatikšanas un novērš bīstamas situācijas.

Goba.

Ir ļoti vīrišķīgs koks, kas dod enerģiju stipriem, par sevi pārliecinātiem cilvēkiem, taču atraida neveiksminiekus. No gobas darināja jumjus, kas aizsargāja mājas no ugunsgrēka un ļaunajiem gariem.

Ieva.

Ir maiga un draudzīga. Vilšanās gadījumā tā palīdzēs jauniešiem atgūt ticību un līdzsvaru. Ieva atveras tikai dažiem cilvēkiem, bet, ja uzticība ir iemantota, attīrīs auru, iemācīs piedot un līdzsvaros dvēseli. Ievas iedarbība turpināsies arī kaltētos augļos un ziedlapiņās.

Īve.

Ir spēcīgs dodošais koks ar cilvēkam grūti saprotamu raksturu. Tā palīdz stiprināt gribasspēku, paciest šķietamas netaisnības, dod spēku pārvarēt briesmas. Pie īves labāk neiet cieši klāt, bet pastaigāties tās tuvumā.

Kadiķis.

Ir gaismas koks, kas atbrīvo no visa tumšā un drīzāk iedarbojas uz visu apkārtējo vidi, nevis cilvēkiem, tāpēc tas jāizmanto telpas auras attīrīšanai kvēpinot. Lāsta, ļaunas acs, slimību gadījuma kadiķis der kā līdzeklis pret ļaunuma un tumšo spēku iedarbību.

Kastaņa.

Ir atņemošais koks, egoists, enerģiju no tā nevar gūt. Taču ziedēšanas laikā tā atbrīvos no stresa un nevajadzīgas enerģijas, ka arī palīdzēs tiem, kas dzīvo koka tuvumā. Savukārt kastaņu brūnajiem augļiem piemīt uzsūcoša enerģija, tāpēc tie jānēsā kabatās pret negācijām un jāizmet, kad auglis sačokurojies.

Bērzs.

Ir poēzijas koks, emocionāls un jūtīgs koks, bet enerģiju dodošs. Tas ir ļoti spēcīgs, nomierinās haotisku prātu un aizvedīs pie risinājuma. Bērzi labāk saprotas ar bērniem un sievietēm, veicina auglību un palīdz iegūt patstāvīgu vietu dzīvē. Pie bērza jājiet slimiem un novājinātiem cilvēkiem, jo tas gādā par atveseļošanos, dzīvesprieku, atbrīvo no bailēm par nākotni. Bērzs jāstāda mājas tuvumā, jo atvaira negatīvo enerģiju un dziedina mājiniekus.

Kļava.

Ir līdzsvaru un maigu enerģiju dodošs koks, kas nes mieru, palīdz mīlas un draudzības lietās, rosina harmoniju un mīlestību pašam pret sevi. Kļava arī palīdz sakārtot attiecības darbā un ģimenē.

Lazda.

Ir ne īsti dodošs , ne ņemošs koks. Tā tikai materializē domas, tāpēc pie lazdas var doties vienīgi ar skaidru rīcības plānu. Riekstkoki ir taisnīguma koki.

Liepa.

Nes vistīrāko zemes spēku un enerģiju, ir dodošs koks ar ļoti stipru biolauku. Tā cilvēkam iedveš vēlmi dzīvot un cīnīties, dziedē gandrīz visu. Liepa ir gādīga saimniece, tāpēc to stādīja lauku sētas vidū, lai viss veiktos un mājās būtu svētība. Sievišķīguma un maiguma simbols. Palīdz saglabāt veselību, sakārto domas, ka arī veicina panākumus biznesā.

Osis.

Ir sevišķi iecienīgs skandināvu mitoloģija. Tas izdala ne pārāk spēcīgu, bet īpašu enerģiju, ar kuru uzlādē un palīdz atvērt trešo aci. Osis arī palīdz saprast mērķi, ar kuru cilvēks nācis pasaulē, un veicina saskarsmes spējas. Tas apvieno pretstatus, novērš haosu, palīdz materializēt domas un piepildīt vēlmes. Tomēr jābūt uzmanīgiem, jo par piepildītām vēlmēm osis pretī prasa samaksu, kas var izpausties kā spēku zudums.

Ozols.

Tiek uzskatīts par Dieva koku (ķeltu, ģermāņu un baltu vissvētākais koks), jo vienīgais uztver kosmisko informāciju, kā arī dod enerģiju, spēku, domu skaidrību, sekmē karjeru, iedvesmo. Tas ir spēcīgs, vieds koks, kas pārstāv vīrišķo enerģiju. Pie ozola var vērsties jebkurā gadījumā, nav jābaidās no atraidījuma, vienīgi jāatceras, ka pie šī koka jāiet stipriem un pārliecinātiem par saviem spēkiem. Tas ir taisns un skarbs, tāpēc pie ozola var piedzīvot arī nepatīkamas atklāsmes. Aizsargās un uzlādēs drosmīgos.

Papeles.

Dzimtene nav Latvija, tāpēc koks te nejūtas labi. Tā ir kā sanitārs – lai izdzīvotu, papelēm jāuzņem apkārtējās vides negatīvā enerģija, tāpēc, no vienas puses, ir labi, ja tās aug pilsētās, taču tiešs kontakts nav vēlams, jo neko citu kā sliktu enerģiju papeles nespēs dot.

Pīlādzis.

Ir ļoti spēcīgs dodošs koks, kura darbības princips ir mīlestība, seksualitāte un bauda. Tas dziedina un dod spēku visiem, kuri mīl, palīdz novērst visus šķēršļus, kas draud izšķirt iemīlējušos cilvēkus, atver sirds čakru, pamodina slēptākos sapņus un vēlmes, taču prasa gara skaidrību no visiem, kas pie tā vēršas. Pīlādzis īpaši mīl sievietes pēc 40, dāvājot viņām siltumu un spēku. Tas ir garantija laimei un mieram ģimenē, tāpēc senos laikos pīlādzi centās iestādīt pie mājas. Aizsargājošo īpašību dēļ pīlādzim ierādīja vietu tieši pie vārtiem.

Priede.

Ir miera un harmonijas koks, kas palīdz tikt galā ar visām slimībām, attīra apziņu no sārņiem, ikdienas steigas, ātri paceļ garīgās apskaidrības augstumos, veicina radošumu un nomierina prātu. Priede dod spēku, bet ir ļoti stipra un lepna, tāpēc nedrīkst lūgt neko konkrētu, jo tā pati visu zina. Lai nomierinātu prātu, pietiks ar pastaigu priežu mežā.

Vilkābele.

Palīdzēs pret visiem ļauna vēlējumiem un sadarbosies, līdz nonāksiet pie veselības un gara spēka. Tā ir gan garīgā, gan fiziskā dziedinātāja, piemēram, vilkābeles augļi palīdz pret dažādām slimībām.

Vītols.

Mēdz saukt par sieviešu maģijas koku. Tas ir enerģiju dodošs, maigs un saudzīgs, attīra un sakārto astrālo ķermeni un atjauno cilvēka saikni ar Visumu un debesu enerģijām. Vītols ir mistēriju koks, ko savulaik izmantoja buršanās rituālos, bet tas arī nomierina un pasargā.

Info tika iegūts no žurnāla: Citādā Pasaule - speciālizlaidums "Dziedniecība ar dabas līdzekļiem"

Kopēts: Pozitīvo Domu Spēks

AIZSMAKUMS KAKLĀ

AIZSMAKUMS KAKLĀ – tās ir gadiem NEATSKAŅOTAS sāpes, tās ir iesprūdušas izjustas, bet nepateiktas sajūtas

Balss un raksturs

Mūsu balss nāk caur kaklu. Un tas ir mūsu ķermeņa segments, kurā var veidoties dažādi muskuļu saspringumi, kas traucē runāt skaidri un pārliecināti.

Daudz biežāk kā no slimībām un pārslodzes, balss cieš tieši no saspringuma. Un tad ir sajūta, ka balss aizsmakusi, kakls sauss, pat var izjust sāpes, krekšķi.

Saspringums kaklā, aizsmakums, sauss klepus – tā ir ķermeņa psiholoģiska reakcija uz stresu. Bet, ja jūsu kakls ir saspringts visu laiku, tas nozīmē, ka jūs izjūtat stresu nepārtraukti, pat, ja to neapzināties.

Saspringums kaklā arī var būt izstrādāta cilvēka aizsargreakcija. Mūsu ķermenis var iesprūst kādā no aizsargreakcijām. Un tad mēs pārstājam just šo ķermeņa daļu.

Diemžel, tikai tad, kad viss pārējais ķermenis ir atslābis, kļūst skaidri pamanāmi saspringumi, spazmas konkrētā ķermeņa daļā.
Lūk, kāpēc mēs tik bieži slimojam atvaļinājumā.. jo beidzot atslābstam.

Pievēršam uzmanību, kā mēs (pieaugušie) audzināti cilvēki, reaģējam uz sāpēm – gan fiziskām, gan Dvēseles. Kad sāp sirds un gribas iekliegties no sāpēm, dusmām, aizvainojuma, naida – mēs nereti sakožam zobus, sakniebjam lūpas, aizspiežam sev ciet kaklu. Impuls ķermenim reaģēt ir, taču reālu reakciju mēs ar prātu (bailēm vai drosmes trūkumu) apslāpējam.

Atšķirībā no bērniem, kuri reaģē uzreiz un atklāti, ar skaļu kliedzienu. Bērna reakcija ir zibenīga, tai nav klāt kauna sajūta: impulss – reakcija!
Pieaudzis cilvēks – vērsts uz to, ko par viņu padomās (pieklājīgi vai nepieklājīgi tā reaģēt).
Tāpēc bērns izspļauj emocijas caur kaklu un ātri aizmirst savu bēdu. Bet mēs, pieaugušie, turam savu dabīgo reakciju un gadiem..pārdzīvojam savu “neatskaņoto” sāpi, pārdzīvojumu, aizvainojumu, netaisnības sajūtu, dusmas par pārkāptām robežām.

Viss, kas ir sāpīgs un netiek pateikts, atskaņots, uzkrājas..un klusi saēd ķermeni no iekšpuses.

Un vēl viens likums: “Raudāt” – tas nav pieklājīgi.
Un mēs, tā vietā, lai raudātu, kā to dara bērni – norijam asaras, apspiežam tās, pat kaunamies izskatīties vāji. No sevis arī kaunamies.

Tu zini, žāvāties arī nav pieklājīgi..
Un stenēt un kunstēt aiz baudas – arī..jo, ja nu kaimiņi sadzird.

Kakla muskuļi pārstaj strādāt, rīkle aizveras un balss, neatrodot citu ceļu, iziet vai nu caur degunu (cilvēks runā caur degunu) vai “iesprūst kaklā” (klusa, slāpēts skaņa, sāpes kaklā, aizsmakums..). Tā rodas cilvēki ar “asu mēli”.

Un kā mēs smējāmies? Lūpas mākslīgi iestiepjas smaidā tad, kad smaidīt nemaz negribas. Tas ir saucamais – sociālais smaids.

Tā ir aizsargreakcija trauksmes brīdī. Zvēriem tādu “smaidu” dēvē par brīdinājumu – “labāk netuvojies, es esmu stiprs, man ir asi zobi”.
Bet mums tāds izstiepts smaids neapzināti signalizē: “es – esmu stiprs..tomēr nenāciet pārāk tuvu.”

Šis smaids nodod mūsu bailes: bailes no patiesuma, atvērties, no sava dabīguma. Tas patiesībā – atspoguļo mūsu vājumu.
Balss, cilvēkam, kurš šādi smaida, kļūst falša, salkana vai griezīgi asa.

IETEIKUMI:
lai atslābina Tu un atvērtu saspringumu kaklā, patrenejies atvērt muti tā, lai apakšējais žoklis it kā atkārtos no augšējā un atslābtu.
turi roku uz zoda un lasi balsī skaļo jebkuru tekstu.
uz katru patskani A, O, E atlaid žokli (ar roku!) pēc iespējas zemāk, seko, lai mute pa vertikāli veras vaļā pēc iespējas platāk – Tu būsi izbrīnīts, cik skaļa un brīva var skanet Tava balss.
Mācies žāvāties skaļi balsī, kā to dara bērni, kaķi, suņi. Pamēģini izsaukt sev žagošanos mākslīgi un paskaties, kā žagošanās laikā kustās Tavs kakls, rīkle un kur atrodas mēle.
ceļ viens vingrinājums – smiekli.
Pamēģini atcerēties, kad Tu smējies tā, ja nevarēji apstāties. Kas Tev sāpēja? Pareizi – vēders! Bet, precīzāk, diafragma, kura aktīvi strādā pie balss piepūles. Bet kakls tajā mirklī izdod skaņu, – apjomīgu, skaļu skaņu.

Ja Tu iemācīsies smieties uz pasūtījuma, Tu spēsi monentāli noņemt saspringumu kaklā un ātri pacelt sev noskaņojumu.

Neliels noslēpums – patiesībā skan ne jau kakls un arī ne rīkle, balss rezonē visā ķermenī..

Lai kur arī Tavā ķermenī nebūtu sasprindzinājums, tas momentāli atspoguļosies uz Tavu balss skanējumu.
Brīvā ķermenī – brīva balss..

/Ирина Созонова/
Tulkoja: Kristīne Om Shanti

POSTED ON JŪLIJS 26, 2021 BY KRISTĪNE OMSHANTI

Septembris

Septembris ir visdāsnākais, bagātīgākais un skaistākais rudens mēnesis😍.

9 - (9. mēnesis) nes pabeigšanas, ražas novākšanas un atjaunošanas enerģiju.

Septembrī varam apkopot visa gada starprezultātus. Kādi mērķi un nodomi tika īstenoti, un kas palika nepabeigts.

Šajā mēnesī ir svarīgi pabeigt un pabeigt visu, kas jāpabeidz.

Ir nerealizētie sapņi un vēlmes, kuras nepieciešams palaist, nepārblīvējot ar tām savu dzīves telpu. Bet pirms tam paņemiet enerģiju no šīm vēlmēm un sapņiem un atvadieties ar pateicību. Varat pat tās  pierakstīt uz papīra lapas, pārlasīt, dziļi paelpot ar nodomu – atgriezt  šajos projektos savu ieguldīto enerģiju un beigās - sadedzināt šo lapu.

Viss pasaulē ir enerģija. Ja kaut kas jūsu dzīvē nav pabeigts, uzmanīgi paskatieties - kā jūs to varat pabeigt tuvākajā nākotnē.

Ir svarīgi iemācīties pielikt punktu, pareizi pabeigt projektus, attiecības, ciklus, lietas un dažādus procesus. Par šo ir 9.

Un kaut kas gluži pretēji pieaugs un vairosies, tas, ko jūs esat darījis, kopš šī gada sākuma, un tas, ko esat radījis.

Pieņemiet un pateicaties 🙏

Tagad ir pienācis laiks gūt labumu un novākt dažādu ražu. Visu, kas ir izaudzis (pārnestā nozīmē) - jūsu attiecībās, finanšu sfērā, izskatā, dzīvē kopumā, jūs paši “iestādījāt”. Tāpēc, novācot ražu, esiet atvērts tām mācībām, kuras jums sniedz jums jūsu RAŽU.

Kaut kur jūs pazaudējāt laiku un sistemātiski neparūpējāties par savu augu, kāds iestādīja vienu, bet gribēja izaudzēt citu 😜 .. tā gadās, kad kaut ko stāda un nedomā, kas no tā izaugs.

Jebkurā gadījumā mēs esam iegājuši periodā, kad pati dzīve mums atdod mūsu ražu. Kaut ko mēs paturēsim sev un kaut ko atstāsim uz visiem laikiem, kā sev nederīgu.

Es noteikti zinu, ka katrs no jums savā dzīvē ir kaut ko izaudzējis, ar ko jūs varat lepoties.

Paslavējiet un pateicieties sev par to!

Sviniet savas uzvaras, sasniegumus, panākumus ... pat vismazākos! 🤗😊

Ar ko tu dosies tālāk un ko esi gatavs atstāt? Šie jautājumi būs aktuāli šomēnes.

Un vēl 9 ir uzmanības maiņa no ārējās pasaules uz jūsu iekšējo pasauli. It sevišķi sievietes dvēsele ļoti labi jūt dabas ritmus un kopā ar to pāriet citā ciklā.

Ir sācies izziņas, izpratnes, pakāpeniskas iegremdēšanās cikls sevī. Jā, mēs visi paliekam ārpasaulē un sabiedrībā. Tajā pašā laikā iekšējie procesi nedaudz palēninās. Mūsu dvēsele katru dienu lūgs klusumu un harmoniju.

Līdz 22. septembrim - Rudens ekvinokcijas dienai - mums ir laiks un iespēja sakārtot lietas un atteikties no tā, kas traucē harmonijai.

Esi atvērts visiem procesiem, visām Visuma dāvanām septembrī, “nonullē” un atlaid visu, kas nav tavs🤗.

Priecājieties, piepildieties ar jaunām zināšanām - arī 9 ir par šo😊😉, atklāj savus talantus un spējas, parādi tos ar gudrību😇.

Lai brīnišķīgs rudens sākums un lai jūsu dzīvē notiek vislabvēlīgākās pārmaiņas, un tikai uz labo pusi!

Tulkots no krievu valodas. Avots: https://www.facebook.com/groups/229452561869676/user/100001176199157/