Kādas ir veselīgas attiecības

Foto: Elita

Pirmais, ko pamanu, kad skatos uz veselīgām attiecībām, ir abu partneru pašpietiekamība. Tajās nav privātīpašumnieciskuma, bet ir uzticēšanās Partneri viens otru ciena, viens otru apbrīno un neizmanto viens otru savu vajadzību apmierināšanai.

Gluži pretēji neirotiskajam: “Es nevaru bez tevis dzīvot!”, nobriedusi mīlestība saka: “Es izdzīvošu arī bez tevis, un pat varēšu būt laimīgs, taču es tevi mīlu un vēlos būt ar tevi kopā!”. Neviens nepieprasa: “Tev jābūt man blakus, lai man būtu labi!”. Un nenodod sevi, pakļaujoties partnera prasībām aiz bailēm tikt pamestam.

Cieņa pret partneri neļauj izturēties pret to augstprātīgi: “Es labāk zinu, kā tev būs labi!”, “Dari, kā es teicu!” Kad mēs cenšamies piespiest otru cilvēku darīt tā, kā mēs uzskatām par pareizu, viņš sāk aizstavēties un izvairīties no kontroles un spiediena, nereti pārejot uzbrukumā, un izsakot atbildes apvainojumus.

Savukārt cieņa pret partnera vajadzībām, robežām un cilvēciskajām īpašībām, stimulē mūs sadarboties, meklēt iespējas, kā realizēt stratēģiju “uzvarēja-uzvarēju”

Pieaugušu cilvēku attiecības ir līdzvērtīgo savienība, kur katrs uzņemas atbildību par savām jūtām, vārdiem un uzvedību.

Ja jūs uzskatāt, ka jūsu partneris ir atbildīgs par jūsu laimi, tad brīžos, kad nesaņemat to, ko vēlaties, jūs jūtaties aizvainots un dusmīgs. Taču otrs nevar būt atbildīgs par to, ka viņa priekšstati par laimi nesakrīt ar jūsējiem. Jūs abi kopā saskaņojat savas gaidas ar otra iespējām. Un varat parūpēties par sevi paši, ja partneris kādu iemeslu dēļ nevar apmierināt jūsu vajadzības.

Uzņemties atbildību nozīmē neapvainot otru par to, ka jūsu dzīve nav tāda, kādu vēlējāties. Ja jūs nevarat darīt to, kas jums ir svarīgi, vai to, kas jums patīk tāpēc, ka otrs to neatbalsta – tā ir jūsu, nevis otra cilvēka problēma. Ja otrs neuzņemas savu atbildības daļu, un to uzņematies jūs – tad atbildība par jūsu pārslogotību gulstas uz jums.

Tāpat arī veselīgas attiecības paredz to, ka tas, ko jūs jūtat attiecībās ir jūsu atbildība, bet tas, ko attiecībās jūt partneris – ir viņa atbildība. Neviens nevar otram piespiest kaut ko just, nevar vadīt viņu bez viņa piekrišanas. Ja jūsu partneris apvainojas par jusu rīcību, tā nav jūsu vaina, bet gan viņa izvēle tā reaģēt.

Atbildība ir arī iespēja izvēlēties to, kas der tieši jums, tā ir prasme pārvaldīt savu dzīvi un neatdot šīs pārvaldības tiesības otra rokās – lai tas būtu pat vistuvākais cilvēks.

Pieaugušu cilvēku attiecībās tiek atbalstīta otra cilvēka pašrealizācija. Viens palīdz otram realizēt iecerēto. Pirmkārt, tas ir atbalsts izaugsmē, kādu izvēlējies partneris. Palīdzība un rūpes pārī – tas nav veids, kā piespiest otru justies kaut ko parādā, vai viņa lojalitātes pirkšana.

Tā nav mīlestība-darījums, kur katrs skaita, cik daudz laba izdarījis otra labā, lai pēc tam pieprasītu dividendes. Un tā nav glābšanas operācija, kur viens risina otra problēmas, un velk āra no krīzēm un nelaimēm, neļaujot otram izjust savu daļu atbildības par savu izvēli, un nedodot iespēju iemācīties pieņemt lēmumus un rīkoties.

Nobriedušai personībai spēja atdot ir paša spēju un pārpilnības demonstrācija. Tā saņem atdevi brīdī, kad redz to, ka viņa palīdzība un atbalsts ļauj otram kļūt stiprākam, un partnera rezultāti sniedz gandarījumu un apmierinājuma sajūtu.

Tādās attiecībās cilvēki viens uz otru skatās atvērtām acīm, redzot reālu cilvēku un nevis sastingušu tēlu. Tas ir iespējams tad, kad cilvēku patiesi interesē otrs cilvēks, lai cik arī gadus viņi kopā būtu nodzīvojuši. Kad viņi ir gatavi pieņemt viens otru tādu, kāds tas ir, ar visiem viņa trūkumiem un labajām īpašībām, nenosodot un necenšoties otru padarīt ērtāku sev.

Ļoti svarīga tādu attiecību īpatnība ir iespēja godīgi un patiesi sarunāties vienam ar otru.

J. Gončaruka

Avots: https://www.facebook.com/psihoterapijasprakse