Aizvainojums

Aizvainojums – tās ir sekas augstprātībai un neprasmei sazināties.

Katrs no mums reizēm apvainojas - par kādu neapdomīgi pateiktu vārdu, vai tieši otrādi – nepateiktu vārdu, netaisnīgu rīcību vai notikumu, par jebko, kas mums šķiet nepareizi.

No kurienes rodas aizvainojums un kā tas ietekmē mūsu dzīvi?

Patiesībā jau nevienu ne ar ko nevar aizvainot, ja viņš pats neizlemj apvainoties. Lai gan parasti mums šķiet, ka mums ir visas tiesības justies aizvainotiem, tomēr aizvainots pieaugušais izskatās pēc maza bērna, kurš meklē uzmanību ar žēlošanos un raudāšanu. Aizvainotiem cilvēkiem neveicas nevienā dzīves jomā, jo aizvainojums ir destruktīva sajūta, kas kavē personības attīstību.

Ja ielaidīsi savā dvēselē aizvainojumu un ļausi tam tur nosēsties, tas kļūs par galveno sajūtu, kas neļaus attīstīties citām jūtām. Tas pamazām sāks iznīcināt visus radošos impulsus. Aizvainojums ir galvenais šķērslis mērķu sasniegšanā. Aizvainojums ir cēlonis slimībām, kas rodas fiziskajā plānā.

Visu sūdzību pamatā ir nepamatotas cerības un nepiepildītas vēlmes. Saskarsmē ar tuviniekiem mēs pastāvīgi kaut ko gaidām: ka mamma nopirks kāroto mantu (viņa to nenopērk); ka vīrs atbrīvosies no darba agrāk un mēs iesim uz kafejnīcu (tas nenotiek); ka mans bērns lieliski apgūs angļu valodu un iestāsies prestižā universitātē (viņš to nevēlas un nedara, jo vēlas ārstēt dzīvniekus), ka draugi uzaicinās doties kopā ceļojumā (viņi aizbrauc bez tevis).... Apvainošanās rodas no zila gaisa, no mūsu fantāzijām un gaidām un pārvēršas pārmetumos, kas indē jebkuras attiecības. Aizvainots cilvēks iznīcina ne tikai sevi, bet uzspiež destruktīvas jūtas arī saviem tuviniekiem.

Lai aizvainojums neiznīcinātu tavu dzīvi, plānus un personību, tev jāiemācās pārvērst šo negatīvo sajūtu pozitīvā veiksmes un attīstības enerģijā:

1. Mācies atlaist aizvainojumu, atbrīvoties no tā uzreiz, tiklīdz kā to esi sajutis. Ja tevi aizvaino kāda konkrēta persona, piedod viņam uzreiz un saki, ka uzskati viņu par skolotāju savā dzīvē: uzraksti viņam, aizsūti SMS, piezvani . Ja viņš nevēlas tevi redzēt vai dzirdēt, vai arī tu to nevēlies, izmanto vizualizācijas metodi – ļoti skaidri iedomājieties cilvēku, kuram vēlies piedot, un domās pasaki piedošanas frāzi no sirds. Sajūti, ka neturi ļaunu prātu vairs uz viņu.

2. Centies neielaist aizvainojumu dziļi savā dvēselē. Distancējies no nepatīkamām situācijām un nepatīkamiem cilvēkiem. Atceries, ka aizvainoti un agresīvi cilvēki ir enerģijas vampīri un ar savu aizvainojumu provocē tevi uz kontaktu, lai kaut nedaudz pabarotos ar tavu tīro enerģiju. Nedod viņiem tādu iespēju.

3. Mācies būt plūstošs un lēnprātīgs ceļā uz savu mērķi. Ja esi kaut ko iecerējis, virzies uz to ļoti maigi un uzmanīgi, netērē laiku liekām šaubām vai bailēm, bet pamazām iekļūsti dziļā rezonansē ar šo vēlmi, paliekot mierīgs un nepārspīlējot ar sakāpinātu interesi (ja es to nedabūšu, es bez tā nespēšu dzīvot). Ja cilvēks saprot, ka viņam nav izdevies sasniegt savu mērķi, viņš ir vīlies, apvainojas uz dzīvi, uz sevi, uz Visumu, kas viņam it kā nepalīdzēja, un pārstāj darboties, kas nozīmē, ka pārstāj attīstīties. Tāpēc centies pieņemt Visuma plānus kā savējos un nepieķeries pārlieku savām vēlmēm.

4. Pārstāj gaidīt no apkārtējiem sev nepieciešamo uzvedības modeli vai kaut kādas tavuprāt pozitīvas izmaiņas tieši šeit un tagad, atceries, ka Visums funkcionē pēc principa “Neviens nevienam neko nav parādā”.

Aizvainojums ir sekas lepnībai un neprasmei veselīgi sazināties. Sava svarīguma paaugstināšana liek cilvēkam sevi uztvert kā superbūtni, savukārt Visums un citi cilvēki viņu uztver kā parastu ierindas cilvēku - priekšnieks aizrāda par kavēšanos, mīļotā meitene aiziet pie cita, garāmgājēji neapbrīno... “Superbūtne” nesaprot, kāpēc viņu, tik ideālu būtni, nenovērtē, un ar aizvainojumu sāk sevi aizsargāt no pasaules.

Piedod apkārtējiem, piedod visiem, kas ir tālu vai tuvu, visiem, kas ir dzīvi un kuru vairs nav šajā saulē, ja viņi tevi ar kaut ko aizvainoja. Bet pats galvenais, piedod sev! Lielākā daļa cilvēku vislielāko aizvainojumu jūt pret sevi: par visu, ko viņi varēja izdarīt, bet neizdarīja. Nekad nav par vēlu teikt: “Es kļūdījos, bet piedodu sev un ļauju sev doties tālāk!”

*Tulkots un papildināts.

Avots: Līga Mellupa