Pēc simts gadiem, 2126. gadā, ikviens no mums būs aizgājis.
Mēs gulēsim blakām savām ģimenēm, draugiem un paaudzēm, kuras bija pirms mums.
Mājokļi, kuru iegādei smagi strādājām, piederēs svešiniekiem. Lietas, kuras šobrīd šķiet tik dārgas un nepiešamas, vairs nenēsās mūsu vārdus un stāstus. Viss, par ko mēs cīnāmies šodien, vienkārši kļūs par kāda cita ikdienu.
Vairums mūsu pēcnācēju nekad īsti nezinās, kas mēs īsti bijām. Cik daudzi no mums var ko pastāstīt par savu vectēvu vai vecvectēvu?
Cilvēki mūs atcerēties tikai īsu brīdi pēc tam, kad mēs pametīsim šo pasauli. Mūsu fotogrāfijas paliks atvilknēs un vārdi lēnām izbalēs. Un gadiem ejot, mūsu stāsti pazudīs vēstures klusumā.
Kad par šo pārdomājam, mēs sākam apzināties, cik mazas un īslaicīgas patiesībā ir tik daudzas šodienas rūpes. Nebeidzamā dzīšanās pēc naudas, statusa, īpašumumiem — pēkšņi tas šķiet nesvarīgi.
Patiesi svarīgi ir brīži, kurus mēs bieži atstājam novārtā:
pastaigas, kurās mēs neaizgājām,
apskāvieni, kurus neveicām,
smiekli, kurus atlikām, laiks, ko mums neizdevās pavadīt kopā ar cilvēkiem, kurus mīlam.
Galu galā, šie vienkāršie mirkļi var kļūt par mūsu dzīves īsto bagātību.
Tās būs atmiņas, kas ienesīs siltumu sirdīs un piedos nozīmi mūsu eksistencei.
Tomēr dienu no dienas daudzi no mums maina šos dārgos brīžus pret alkatību, stresu, lepnumu un neiecietību.
Iespējams, dzīvei nekad nav bijis plāns, lai jums piederētu viss.
Varbūt dzīve ir domāta, lai mēs mīlētu dziļi, dzīvotu sapratnē un novērtētu gaistošo skaistumu - atrasties vispār šeit.
Pārpublicēts no FB. Sarmīte Pīka
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru