Foto - Elita
Mīlestības pieprasījums vai pieprasīšana, - tas nekad nav par mīlestību.
Pieprasījums atspoguļo bailes zaudēt iepriekš gūto labumu. Pieprasītājam absolūti nav ieinteresēts otra cilvēka laimē, autentiskumā, neatkarībā, velmēs, interesēs. Pieprasītājam ir cīņa par savu labumu.
Pieprasīšana atspoguļo pieprasītāja personīgo badu, ievainotu ego, mazvērtību, velmi iegūt otra uzmanību, nerēķinoties ar otra interesēm un sajūtām. Pieprasīšana var būt par tieksmi saglabāt varu pār otru un arī par nespēju redzēt otru kā atsevišķu personību, kurai nav pienākums vai atbildība par citu ekspektācijām.
Mīlestība ir plūsma caur sirdi, kurai absolūti nav saistība ar prāta auksto aprēķinu.
Pieprasīšana, ultimāti, draudi, mēģinājums iedvest vainas sajūtu un viltus atbildību otrā par nespēju iedot to, ko no viņa sagaida, tas nekad neveicinās sirds atvēršanos un brīvu mīlestības plūsmu otra sirdī. Uzspiešana un vardarbīga, pieprasoša attieksme rada vēl lielāku velmi sevi pasargāt, būvēt robežas un attālināties.
Ultimāti rada aizdomas par manipulātora patiesiem nodomiem..vai runa vispār patiesībā ir par mīlestību?
Cilvēks, kurš grib dalīties ar savu mīlestību to dara arī tad, ja otra sirds nav izdarījusi tādu pašu izvēli vai nespēj atbildēt ar to pašu.
Mīlestība padara bagātu un piepildītu to, kurš mīl, kurš spēj auklēt sevī mīlestību.
Ja mīlestība iegūst abpusēju ceļu, - tā ir liela balva abiem.
Kad mēs mīlam, tas notiek viegli, nepiespiesti un bez nosacījumiem. Kad kļūstam atkarīgi no otra vai apsēsti pēc otra izmanības, mīlestības un klātbūtnes, tas nozīmē, ka mûsos ir milzīgs deficīts un nav nekas ar ko padalīties pretim. Tukšumus pieprasam otram aizpildīt.
Mīlestībā es savu partneri atbalstu, iedvesmoju, ceļu pašapziņu, veicinu viņu augt, attīstīt visu sevī esošo potenciālu, arī, ja tas var draudēt ar partnera neatkarības iegūšanu un aiziešanu. Tā dara mīlestība, - tā ir nesavtīga, atdodoša, cēla.
Mīlestībā es pārstāju mācīt, audzināt, pārveidot un pārmest kaut ko saviem vecākiem. Es spēju izjust pateicību par visu, ko esmu saņēmis, par katru mācībstundu, par vecāku negulētām naktīm midzinot, mierinot, slimošanas reizēs…par raizēm, rūpēm un nesavtīgo ziedošanos manām interesēm augot. Tā dara mīlestība, - tā ir pilna pateicības.
Mīlestībā es vēlos, lai bērni kļūst neatkarīgi, laimīgi, dzīvo piepildītu dzīvi, pat, ja tas draud ar bērnu attālināšanos. Tā dara mīlestība, - tā ir ieinteresētība otra laimē.
Mīlestībā es vēlos, lai mani mīl tāpēc, ja mīlās, nevis caur žēlumu, pienākuma un vainas sajūtu pret mani.
Mīlestības pieprasījums skaidri parāda, ka reiz cilvēks ir saņēmis no otra ko ļoti īpašu, ko vērtīgu un ļoti dārgu. Un tikko cilvēks, no kura ir gūts labums attālinās, tas rada milzīgu trauksmi un nevēlēšanos to zaudēt. Šeit nekas nav par mīlestību, tikai bailēm zaudēt, nevēlēšanos šķirties no sava labsajūtas objekta un absolūta neieinteresētība tajā, ko jūt un ko vēlas otra cilvēks.
Starp mīlestības valodu neiederas velme gūt labumu tikai sev.
Nereti cilvēki “mīl” caur saviem principiem, prātu un varas instrumentiem.
Beznosacījuma mīlestība ir atpazīstama caur brīvību, uzticēšanos un patiesu ieinteresētību otra laimē, priekā. Mīlestībā mēs vēlam labu cilvēkam, kurš ir svarīgs un neiestatam starp sevi un otru savas savtīgās intereses, vajadzības un nemēģinām apmierināt ievainoto ego.
Mīlestībā es gribu redzēt otru laimīgu..pat ja tas neietver mani viņa laimē. Pat, ja otra laime ir pārāk laimīga un neizturama paša acīm. Patiesi mīlot otru, mēs nekad nedarīsim neko tādu, kas viņu sāpinātu vai ievainotu, kur nu vēl manipulēt un iedvest vainas sajūtu par to, ka otrs ir kļuvis laimīgs bez manis.
Mīlestībā es neturos pie otra ar bailēm vai nepieprasu otram apkalopt manas bailes.
Tas prasa milzīgu iekšēju briedumu, mīlestību pašam uz sevi un gatavību mīlēt.
Mēs tik ļoti labi protam būvēt pieprasošas attiecîbas, ka reizēm sapinamies paši sevī, - vai tas, ko jūtam ir mīlestība vai velme, lai otrs pieder mums.
***
Ir ļoti grūti palaist dzīvē savu bērnu, atļaut viņam kļūt neatkarīgam un sākt piedzīvot sevi, būt laimīgam tā, kā tas piepilda viņu, ja vienam no vecākiem vai abiem nav gatavība atkāpties no vecāku lomas un ieņemt citas pārējās savas dzīves lomas.
Vecāku loma pēc būtības ir arī varas loma pār bērniem. Līdz noteiktam vecumam tā ir ļoti vajadzīga vecāku pozīcija audzinot bērnu, taču vienā brīdī ir jāspēj atkāpties no varas pozīcijas pār nu jau pieaugušiem bērniem.
Vecāki negrib atļaut bērniem pieaugt, kad nav prasme padarīt savu dzīvo jēgpilnu bez bērnu starpniecības.
Uzmanības pieprasīšana no saviem bērniem un apzināts mēģinājums iedvest vainas sajūtu par velmi pieaugt un atdalīties. Tas norāda uz vecāku bailēm ieskatīties sevī, savā dzīvē un iekšējās neapmierinātās vajadzībās, kuras auzvērt, - tas nav bērna uzdevums. Bērns nekad nevarēs aizvērt savu vecāku vientulību, iekšējo tukšumu, neizdevušos attiecību badu, nerealizētību, bailes no novecošanas vai dzīves.
Mīlošu vecāku lielākā balva ir laimīgi bērni, kamēr manipulējoši vecāki ļoti baidās zaudēt kontroli pār saviem bērniem un tamdēļ dara visu, lai bērni nekļūtu brīvi, neatkarīgi, lai neatrod savu spēku un neiet attīstībā. Nebrīvi, vainas sajūtas, pienākumu un parāda sajūtas pārņemti bērni ir mūžam vadāmi, kontrolējami un turami vecākiem rokas attālumā.
Mēs pieprasām tikai no tiem, no kā esam pieraduši gūt sev labumu.
Mīlestība ir došana. Pieprasījums ir cīņa par savu labumu, mieru, ērtumu..
Tāpēc mîlestība ir tik neizmērojami dārga, ka to nav iespējams nopirkt, izlūgties, izmanipulēt, pieprasīt. Patiesa mīlestība ir liels dārgums uz Zemes.
Kristīne Om Shanti
Avots:https://www.facebook.com/OmShantiOaze
Foto: Elita
