trešdiena, 2023. gada 26. aprīlis

Es negribu izskatīties, es gribu BŪT

Foto - Elita


Cenšoties būt mēs paši, mēs attālinamies no citiem, savukārt cenšoties iztapt citu vēlmēm, mēs attālinamies no sevis.
Klarisa Estes
Agrāk es sapņoju par to, ka patikšu visiem un dzīvoju, lai nopelnītu apkārtējo atzinību un mīlestību.
Tagad es to vairāk nevēlos.
Pirmkārt, es vēlos patikt pati sev, dzīvot mierā un harmonijā atbilstoši savām dziļākajām vērtībām. Jā, tas nav izdevīgi un ērti apkārtējiem, taču tā ir pamatota cena par tiesībām būt sev pašai.
Agrāk es vēlējos saņemt pateicību. Es darīju visiem visu un man bija kauns pateikt “nē”, man bija kauns ņemt samaksu par palīdzēšanu. Ka gan tā var!?
Tagad es stingri sekoju savām sajūtām un cienu savas robežas.
Jā, iespējams, tas izskatās egoistiski, taču es drīzāk aiziešu uz ieplānotu manikīru, nevis kāda cita vietā darīšu to, ko viņš var izdarīt pats, bet vienkārši nevēlas kustināt savu piekto punktu.
Te ir izņēmumi, taču arī tie ir apzināti. Ja es kādam kaut ko daru, tad tas nav no bailēm, bet gan no Mīlestības. Un tā ir mana izvēle.
Agrāk es uzskatīju, ka kauns ir dzīvot labāk par citiem un, ja tu dzīvo labāk un vieglāk, tātad tavs smagais krusts un tiešais pienākums ir padarīt laimīgus citus. Atdot visu savu naudu tāpēc, ka kādam ir grūtāk. Izdalīt savu apģērbu, kurš vēl pašai vajadzīgs. Atvadīties no lietas, kura man pašai patīk. Neko neprasīt. Atteikties no tā, ko man piedāvā. Tā laika manā vēlmju sarakstiņā droši vien 70% no lietām bija par “mieru visā pasaulē”. Kāpēc? Zemapziņā es gaidīju kompensāciju no apkārtējiem, no pasaules, Dieva….
Es taču esmu tik laba, es neko neprasu sev. Tātad man pienākas vairāk kā citiem, es taču to esmu pelnījusi.
Tagad man pietiek nekaunības pārstāt kaunēties par savām vēlmēm. Es skaļi izsaku savas patiesās vajadzības. Ja man kads kaut ko dod, es nejūtos neērti vai kaut ko parādā. Es pieņemu. Ar patiesu pateicību.
Man ir apnicis tēlot, pirmkārt jau sev, ka viss materiālais man ir mazsvarīgs. Tā tas nav. Es gribu dzīvot skaisti un ērti, vidē ar skaistām lietām, un nedomāt par to, ka šodien labāk pirkt tos produktus, kas nevis garšo, bet kam ir atlaide.
Man ir apnicis uzturēt šiku fasādi un tērēt milzu enerģiju tās uzturēšanai. Daudzi domā, ka man ir ideāla dzīve, bet tā tas nav. Esmu dzīvs cilvēks, ir lietas, kas mani aizskar, es mēdzu gan ciest, gan raudāt, gan naktīs negulēt…
Agrāk es taisnojos par visu, kas man ir, teicu, ka man vienkarši ir paveicies.
Tagad tā vairs nav. Es zinu, ka tas ir manas apzinātas izvēles rezultāts. Un tikai es viena zinu, cik daudz tas prasījis piepūles – gan iekšējas, gan ārējas, lai pie tā nonāktu… Es vairs nevienam neļauju pazemināt manis sasniegto rezultātu vērtību. Tā ir mana dzīve un man tā patīk tāda, kāda tā ir.
Agrāk es vēlejos visus glābt, “panākt un padarīt laimīgus”. Tagad saprotu, ka pārmaiņas ir pietiekoši diskomfortabls un sāpīgs process, un katrs priekš sevis nolemj, vai viņš tam ir gatavs vai nav. Un nevienam nav jāmainās tikai tāpēc, ka tas būtu komfortablāk man, lai man nebūtu kauns par savu laimi un labklājību. Ja viņu izvēle ir būt nelaimīgiem, es to pieņemu. Bet sev izvēlos citu.
Agrāk man bija ieradums paciest un pieciest.
Vēl drusciņ pacieties – piespied sevi, izdari tā, lai cik nepatīkami tas tev nebūtu. Visi taču tā dara, vai tad tu esi kas īpašāks? Tagad es saku: ar mani tā nevar! Pirmkārt jau man pašai ar sevi.
Agrāk es sev neļāvu kļūdīties, neļāvu attapties muļķīgā vai dikomforta situācijā, man bija bail kaut ko ne tā pateikt vai izdarīt. Tagad es sev mierīgi atļauju izdzīvot arī tādu pieredzi. Nekļūdās tikai tas, kurš guļ.
Agrāk es baidījos pārtraukt attiecības un uzskatīju, ka labāk lai tas saglabājas, lai vai kādas tās būtu. Tas bija tik nogurdinoši, tas prasīja ļoti daudz Dvēseles spēku un laiku.
Tagad zinu, ka tas tā nav. Es saprotu, ka laimīgu attiecību pamats ir savstarpējā cieņa un katra cilvēka iekšējā brīvība. Tikai sākumā tas ir bailīgi, toties ar katru brīdi arvien skaistāk, kā tikko tu atlaid dzelžaino tvērienu. Un ar izbrīnu ieraugi sava partnerī nevis vienkarši sava scenārija statistu, bet atsevišķu brīnišķīgu un brīvu Personību, kura ar katru dienu attīstās un uzzied tavas acīs un kļūst arvien skaistāka un dziļāka.
Agrāk es vēlējos būt pareiza.
Es uzskatīju, ka kāda noteikuma izpildīšana būs man kā apdrošināšanas polise no visiem kreņķiem šajā netaisnīgajā pasaulē, ka tad ar mani nekas slikts nenotiks, jo es ievēroju noteikumus. Tagad es saprotu, ka tā tas nav, un dzīvē vienmēr ir mācību stundas un pārbaudījumi, un, ja tos cieņpilni izeju, tie pārvēršas par maniem resursiem.
Agrāk man ļoti gribējās, lai mani labi novērtētu, pastāvīgi dotu pozitīvu atpakaļsaiti, slavētu, liktu labas atzīmes. Tagad es pati mācos sajust un apzināties savu iekšējo vērtību – neatkarīgi no ārējiem apstākļiem un vērtējumiem.
Agrāk es uzskatīju, ka, lai būtu veiksmīga, man visu laiku kaut kas ir jāsasniedz. Tagad es dodu priekšroku būt laimīgai un visu laiku uzturēt noteiktu savu stāvokli.
Agrāk mani ļoti uztrauca tas, kā es izskatos citu acīs. Tagad es koncentrējos uz to, kā es pieņemu un mīlu pati sevi.
Agrāk es gribēju būt laba. Tagad es gribu būt dzīva, nedaudz histēriska, nedaudz “ar tarakāniem”, vietām – pārāk aktīva, vietām – slinka, nedaudz rupja, drusku skarba un asa, dažkārt spīdoša un spoža, dažkārt nomākta un pazaudējusies…
Es negribu izskatīties, es gribu BŪT.
Katru dienu būt DZĪVA, LAIMĪGA un ĪSTA!
Tamāra Arhipova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

trešdiena, 2023. gada 19. aprīlis

Aizvainojums

Aizvainojums – tās ir sekas augstprātībai un neprasmei sazināties.
Katrs no mums reizēm apvainojas - par kādu neapdomīgi pateiktu vārdu, vai tieši otrādi – nepateiktu vārdu, netaisnīgu rīcību vai notikumu, par jebko, kas mums šķiet nepareizi.
No kurienes rodas aizvainojums un kā tas ietekmē mūsu dzīvi?
Patiesībā jau nevienu ne ar ko nevar aizvainot, ja viņš pats neizlemj apvainoties. Lai gan parasti mums šķiet, ka mums ir visas tiesības justies aizvainotiem, tomēr aizvainots pieaugušais izskatās pēc maza bērna, kurš meklē uzmanību ar žēlošanos un raudāšanu. Aizvainotiem cilvēkiem neveicas nevienā dzīves jomā, jo aizvainojums ir destruktīva sajūta, kas kavē personības attīstību.
Ja ielaidīsi savā dvēselē aizvainojumu un ļausi tam tur nosēsties, tas kļūs par galveno sajūtu, kas neļaus attīstīties citām jūtām. Tas pamazām sāks iznīcināt visus radošos impulsus. Aizvainojums ir galvenais šķērslis mērķu sasniegšanā. Aizvainojums ir cēlonis slimībām, kas rodas fiziskajā plānā.
Visu sūdzību pamatā ir nepamatotas cerības un nepiepildītas vēlmes. Saskarsmē ar tuviniekiem mēs pastāvīgi kaut ko gaidām: ka mamma nopirks kāroto mantu (viņa to nenopērk); ka vīrs atbrīvosies no darba agrāk un mēs iesim uz kafejnīcu (tas nenotiek); ka mans bērns lieliski apgūs angļu valodu un iestāsies prestižā universitātē (viņš to nevēlas un nedara, jo vēlas ārstēt dzīvniekus), ka draugi uzaicinās doties kopā ceļojumā (viņi aizbrauc bez tevis).... Apvainošanās rodas no zila gaisa, no mūsu fantāzijām un gaidām un pārvēršas pārmetumos, kas indē jebkuras attiecības. Aizvainots cilvēks iznīcina ne tikai sevi, bet uzspiež destruktīvas jūtas arī saviem tuviniekiem.
Lai aizvainojums neiznīcinātu tavu dzīvi, plānus un personību, tev jāiemācās pārvērst šo negatīvo sajūtu pozitīvā veiksmes un attīstības enerģijā:
1. Mācies atlaist aizvainojumu, atbrīvoties no tā uzreiz, tiklīdz kā to esi sajutis. Ja tevi aizvaino kāda konkrēta persona, piedod viņam uzreiz un saki, ka uzskati viņu par skolotāju savā dzīvē: uzraksti viņam, aizsūti SMS, piezvani . Ja viņš nevēlas tevi redzēt vai dzirdēt, vai arī tu to nevēlies, izmanto vizualizācijas metodi – ļoti skaidri iedomājieties cilvēku, kuram vēlies piedot, un domās pasaki piedošanas frāzi no sirds. Sajūti, ka neturi ļaunu prātu vairs uz viņu.
2. Centies neielaist aizvainojumu dziļi savā dvēselē. Distancējies no nepatīkamām situācijām un nepatīkamiem cilvēkiem. Atceries, ka aizvainoti un agresīvi cilvēki ir enerģijas vampīri un ar savu aizvainojumu provocē tevi uz kontaktu, lai kaut nedaudz pabarotos ar tavu tīro enerģiju. Nedod viņiem tādu iespēju.
3. Mācies būt plūstošs un lēnprātīgs ceļā uz savu mērķi. Ja esi kaut ko iecerējis, virzies uz to ļoti maigi un uzmanīgi, netērē laiku liekām šaubām vai bailēm, bet pamazām iekļūsti dziļā rezonansē ar šo vēlmi, paliekot mierīgs un nepārspīlējot ar sakāpinātu interesi (ja es to nedabūšu, es bez tā nespēšu dzīvot). Ja cilvēks saprot, ka viņam nav izdevies sasniegt savu mērķi, viņš ir vīlies, apvainojas uz dzīvi, uz sevi, uz Visumu, kas viņam it kā nepalīdzēja, un pārstāj darboties, kas nozīmē, ka pārstāj attīstīties. Tāpēc centies pieņemt Visuma plānus kā savējos un nepieķeries pārlieku savām vēlmēm.
4. Pārstāj gaidīt no apkārtējiem sev nepieciešamo uzvedības modeli vai kaut kādas tavuprāt pozitīvas izmaiņas tieši šeit un tagad, atceries, ka Visums funkcionē pēc principa “Neviens nevienam neko nav parādā”.
Aizvainojums ir sekas lepnībai un neprasmei veselīgi sazināties. Sava svarīguma paaugstināšana liek cilvēkam sevi uztvert kā superbūtni, savukārt Visums un citi cilvēki viņu uztver kā parastu ierindas cilvēku - priekšnieks aizrāda par kavēšanos, mīļotā meitene aiziet pie cita, garāmgājēji neapbrīno... “Superbūtne” nesaprot, kāpēc viņu, tik ideālu būtni, nenovērtē, un ar aizvainojumu sāk sevi aizsargāt no pasaules.
Piedod apkārtējiem, piedod visiem, kas ir tālu vai tuvu, visiem, kas ir dzīvi un kuru vairs nav šajā saulē, ja viņi tevi ar kaut ko aizvainoja. Bet pats galvenais, piedod sev! Lielākā daļa cilvēku vislielāko aizvainojumu jūt pret sevi: par visu, ko viņi varēja izdarīt, bet neizdarīja. Nekad nav par vēlu teikt: “Es kļūdījos, bet piedodu sev un ļauju sev doties tālāk!”
*Tulkots un papildināts.
Avots: Līga Mellupa