Jūn 27, 2021 |
Interviju sagatavoja: Sanita Lontone – Machyna
Pēdējā laika notikumi ne vienam vien ir likuši pārskatīt savu dzīvi un vērtības tajā. Bieži ikdienas steigā piemirstam, kas tad pa īstam ir svarīgi, neaizdomājamies par to, kas esam un vai tas, ko darām ir mūsu aicinājums. Bet tad, kad domas par šiem jautājumiem tomēr apciemo, sākam sevis meklējumus kaut kur tur – ārējā pasaulē, cilvēkos un notikumos. Galu galā saprotam, ka, ja mūsos ir miers, nekāda vētra ārpusē nespēj ietekmēt. Par to arī šī saruna ar Artūru – par atgriešanos pie sevis un to, cik svarīgi ir klausīties sirds balsī un sajūtās, jo tad, kad pa īstam sekojam aicinājumam, mūsu priekšā atveras durvis, tur, kur kādreiz bijusi siena. Artūram ir vesela virkne ar izglītības iegūtiem dokumentiem. 2016. gadā viņš ir ieguvis bakalaura grādu veselības aprūpē un fizioterapeita kvalifikāciju ar specializāciju sporta jomā. Tam seko dažādi semināri un mācības pie ārstiem, kur viņš ir apguvis visceriālo terapiju, psihodinamiku, pēcdzemdību terapiju, rekonekcijas terapiju, manuālo terapiju. Daudz ieguvis no Mareka Osovska, kur daudz praktizējis fizioterapiju profesionālajā sportā. Artūrs ir arī Latvijas izlases šorttreka fizioterapeits. Visu šo izglītības virkni viņš sauc par instrumentiem ar kuriem viņš strādā un palīdz cilvēkiem.
Pēc sarunas varu pateikt, ka Artūrs fascinē ar savu spēju just un redzēt apkārtējo pasauli īpaši dziļā un smalkā līmenī. Veseluma terapeits, dzīvības pētnieks un gaišjūtīgs cilvēks. Pēc manām domām viņš ir jaunas formācijas cilvēks, kā tilts starp divām pasaulēm, kurš ne vienmēr tiek saprasts tagad, bet es ceru, ka pienāks laiks, kad būs arvien vairāk tādu cilvēku, kas cenšas izprast likumsakarības starp cilvēka fizisko ķermeni un dvēseli.
Kas ir Artūrs un vai Artūrs publiskajā telpā ir tas pats cilvēks, kas viņš ir paliekot vienatnē ar savām domām, jūtām, skatījumu uz šo pasauli?
Tas joprojām ir tāds sevis atklāšanas stāvoklis. Es noteikti redzu, ka man ir ļoti gudrs, spēcīgs, izturīgs, pateicīgs, elastīgs fiziskais ķermenis. To es esmu izkopis līdz ļoti smalkam inteliģences līmenim.
MAN AR MANU ĶERMENI IR “NOSLĒGTA VIENOŠANĀS”, KA ES TAM NEKAD NEKAITĒŠU UN DOŠU VISLABĀKO VIENMĒR, IEKLAUSĪŠOS, SAJUTĪŠU, KAS IR VAJADZĪGS UN NEKAD NEAPŠAUBĪŠU TĀS DABISKO INTELIĢENCI.
Un tad ir tā iekšējā pasaule: Es pats, kas jūt, redz un dzird. Es sevi saucu par gaišjūtīgu cilvēku. Iekšā ir ļoti daudz smalkā, trauslā un es dotajā brīdī mācos sev atļaut kļūt atkal ievainojamam, jo caur to smalko ievainojamību mēs veram vaļā savu plašumu un viedumu. Mūsu plašums un jauda ir attiecīgi proporcionāli mūsu smalkumam. Diemžēl to smalkumu bieži aizslēdzam ciet caur dažādām sāpīgām pieredzēm, kas liedz mums dzīvot autentisku, skaistu un dzīvesprieka pilnu dzīvi.
Artūrs redz, dzird un jūt šo pasauli ar visām savām maņām, ar visu savu ķermeni un iekšējo pasauli. Šis ir laiks, kad es eju apzināti uz to, lai mans „Es” sociumā būtu tas pats, kas „Es”, esot vienatnē ar sevi, ka esmu savienots. Līdz šim tās ir bijušas ļoti dažādas pasaules. Reti kurš zina, kas es esmu un kā es jūtos, jo man pašam tas ir katru dienu atklājums, pietrūkst vārdu to izstāstīt un pamatot. Tie dziļumi ir reizēm ļoti biedējoši, bet reizē arī aicinoši izpētīt.
Tā ārējā sociālā maska ir izveidota mums visiem, lai mēs izdzīvotu un pieredzētu, lai mēs veidotu tēlu, karjeru, titulus. Taču lielākajai daļai šodien, arī man, tas ir kļuvis par nastu. Nav nekā smagāka, kā izlikties par to, kas Tu neesi. Tas prasa ļoti daudz enerģijas – būt sociumā, tādam, kā tevi grib redzēt, dzirdēt citi – pieņemtam un atzītam. Aizvien vairāk saprotu to, ja es uz āru būšu vairāk tāds, kāds esmu iekšēji, es kļūšu brīvāks, plašāks, mierīgāks, bet vērtētāks, kritizētāks un nepieņemtāks, bet tas ir tā vērts.
Bieži vien , ja cilvēku sāk augstā līmenī ievainot, pazemināt, tad būtu jāsašaurinās, jākļūst atkal ērtam. Man šis laiks ir par to, ka es ērts vairs negribu būt nevienam, es gribu būt patiess pats pret sevi. Šis ir patiesuma, brīva vārda izpausmes laiks, kur cilvēks tiek aicināts noņemt visas maskas, līdz šim zināmo un pieņemto kā normu un sākt iet savu ceļu. Man šķiet es arvien vairāk spēju iznest savu jūtu un smalkuma pasauli uz āru, kas daudziem varbūt liekas “baigi ezotēriski”, bet patiesība tas ir tas, pēc kā liela daļa cilvēku ilgojas… pēc smalkuma, patiesuma, tuvības, sajūtām un intimitātes.
ES SPĒJU PATEIKT ARĪ NE TO FORŠĀKO, VARU BŪT ASS UN TIEŠS, VARBŪT KĀDU TAS VAR IEVAINOT, BET TĀ VIETA, KO UZPLĒŠU, IR LIELISKA BEDRĪTE, LAI IESTĀDĪTU SĒKLIŅU, KUR AR LAIKU VAR IZAUGT SKAISTS ZIEDS UN AR LAIKU IZVEIDOTIES DĀRZS. TE IR BŪTISKI, VAI MĒS REDZAM ŠO IEVAINOJUMU. KĀ VĒRTĪBU UN SPĒJAM IZMANOT TO LIETDERĪGI.
Šis ir mans transformācijas laiks. Ne velti es tagad dzīvoju viens, mazā vasarnīcā, askēzē, kur es lēnām iepazīstu sevi. Šis ir vērtēšanas laiks un esmu sapratis, ka mana vienīgā vērtēšana ir tikai pašam par sevi, cik labi, komfortabli jūtos pats sev un ka neviens cits viedoklis no malas neietekmēs manas izvēles izpausmes veidus šajā pasaulē.
Kā ir ar cilvēkiem, kuri sevis izzināšanas ceļā atklāj to, ka viņos vairāk mīt tumšais nekā gaišais?
Nav tādā tumšā un gaišā.. viss ir viens..diena-nakts, ieelpa – izelpa… viss, ko esam piedzīvojuši laika līnijās – tie esam mēs, es to saucu par pilno spektru.
POZITĪVĀS DOMĀŠANAS KULTS PĒDĒJOS SIMTS GADOS IR SAČAKARĒJIS CILVĒKUS.
Itkā visi jau vēlas to veselību un garīgumu, bet tas sevi atklāj un iemieso brīdī, kad atzīstam sevī visu. Daudzi baidās justies depresīvi, pateikt STOP, dusmoties, kliegt, bļaut un izreaģēt uz āru savas emocijas. Tas viss ir mūsos, mēs visi esam bijuši slepkavas tādā vai citādā veidā un to noliegt sevī nozīmē apstāties savos iekšējos meklējumos. Mums ir arī kreisā roka, ir stulbi teikt, ka kaut kam ir tikai viena puse. Ja cilvēki baidās no savām tumšajām pusēm, viņi baidās paši no sevis un tieši tur slēpjas tās vērtīgās atslēgas.
NEGATĪVAJĀS, TUMŠAJĀS, DEPRESĪVAJĀS SITUĀCIJĀS UN STĀVOKĻOS SLĒPJAS TAS SMALKUMS, IEVAINOJAMĪBA, TĀS JŪTAS. MAN DEPRESĪVIE STĀVOKĻI IR KĀ INSTRUMENTS, DĒĻ TIEM ES VARU IENIRT SEVĪ VĒL DZIĻĀK.
Bieži vien tas ir reāli sāpīgi. Bet tad es varu ieraudzīt to, ka es kā vīrietis reāli arī raudu, es jūtu, man sāp, es atkal kļūstu par cilvēku, par to mazo bērnu savā viedumā, kurā ir viss spektrs, kurš neko netiesā, nevērtē un vadās pēc saviem impulsiem, lai pieredzētu savu dzīvi autentiski un brīvi.
Mūs savā ziņā „čakarē” no pirmās skolas dienas. Redzot to, kas tagad atklājas un notiek industriālajā veselības un zinātnes jomā, es vispār sāku pārdomāt, kas tad īsti no skolu “ programmām” ir bijis patiess un dots mums, lai mēs būtu veseli, laimīgi un spēcīgi! Tajā pašā laikā skolās ir bijis daudz vērtīgā, kas parasti ir nācis caur fantastiskiem vērtību skolotājiem un te man ir paveicies. Ja cilvēks ir akli sekojis apzināti dotām patērētāju ideoloģijām, tad tur tikai sanāk tāds paklausīgs bioloģiskais produkts – pilsonis patērētājs! Mūs apzināti ved tajā, ka vienmēr ir jābūt pozitīvajam un smaidīgajam tēlam. Paskatamies sociālajos tīklos, kur viss ir tik pozitīvi, bet tajā pašā laikā pie manis atnāk blogere, kura kultivē pozitīvismu, katru dienu hipertrofēti spiež ārā no sevis smaidu, bet manā kabinetā viņa salūzt un izplūst asarās, jo patiesībā viņa ir dikti nelaimīga un katru dienu apspiež savas mazās sāpes. Ja šādi cilvēki vairāk padalītos par savām tumsas dienām, jo vairāk citiem cilvēkiem atvērtos sevis pieņemšana un viņi apjaustu, ka viss ar viņiem forši.
Abas puses ir jāpieņem. Pieņemšana ir atslēga, ko pats joprojām sevī dziedinu. Tā ir daļa no mīlestības. Mīlestība mūsdienās saistās ar drošību, vajadzību apmierināšanu, prasībām, viss man. Atgādina tādas darba attiecības. Bet mīlestības pamatā ir pirmkārt pieņemšana un spēja atlaist un nepieķerties.
Pasaule pēdējā pusotra gada laikā ir izgājusi cauri kam tādam, ko mēs nevarējām iedomāties notiekam. Pastāsti lūdzu, ar kādiem jautājumiem cilvēki vēršas pie Tevis, kas ir aktuāli cilvēkiem šajā periodā, kad esam šajā pārmaiņu laikā?
Pie manis tagad ļoti reti nāk cilvēki, kuriem kaut kas sāp. Vienmēr atgādinu, ka neesmu ārsts un ar ārstēšanu nedodarbojos- nedodu zelta tabletīti, kas visu sakārtos. Tagad vairāk nāk aiz iekšējas vilkmes, impulsa sevi iepazīt, atbildēt pašiem uz saviem jautājumiem, ieraudzīt pašiem sevi caur mani. No tāda smalkākā plāna es teiktu, ka viņu pavadoņi liek ceļu kopā ar manējo, lai es viņos uzrunātu šo dvēselisko aspektu, kurš gaida sevi pieredzēt, izvēloties to ceļu, kas ir radošais piepildījums dzīvesprieka izpausmē. Te ir šī beznosacījuma mijiedarbība, došana, radīšana. Es teiktu 90 procenti cilvēku, atnākot pie manis, pēc pāris minūtēm, sāk raudāt. Es, ieskatoties acīs, uzrunāju šos smalkos ķermeņus, viņi ir pamanīti. Viens no maniem galvenajiem darba likumiem ir neiejaukties dabiskajā procesā, kam cilvēks iet cauri, tieši tā, kā tas ir dabā.
BIEŽI CILVĒKI PAR MĒRĶI IR UZLIKUŠI KARJERU, NAUDU, MĀJU UN TAD PIECDESMIT GADOS SAPROT, KA NEKAD NAV JUTUŠIES PATIESI LAIMĪGI UN PIEPILDĪTI.
Viņiem ir iekšējais aicinājums mainīt savu pasaules redzējumu un būvēt sevi no jauna. Ir reāls izmisums, viņi ir sapratuši, ka kaut kas nav. Šī dzīve nav tikai par ēst, gulēt, strādāt, bet ir kaut kas vēl, viņi saprot, ka viņi ir kaut kas vairāk. Ka ir ne tikai šis fiziskais ķermenis, bet ir arī šī smalkā pasaule. Caur šo terapiju, praksi un sagatavošanos, noņemot stimulantus, es spēju ievest ķermeni un apziņu tādā stāvoklī, kur cilvēks sajūt sava prāta un ķermeņa tīrību, skaidrumu un plašumu, kas ir dabiskais stāvoklis. Bet pamata jautājums vienmēr ir viens – kā būt laimīgam, kā atrast sevī mieru, kā es jūtos, kas man jāmaina? Cilvēkos ir izmisums, bailes, nedrošība un ķermenis kā lampiņas signalizē par visiem iekšējiem konfliktiem. Divas dienas pirms vizītes parasti daudz kas iznāk uz āru, sāpju, pumpu veidā. Varētu domāt, kas Veseluma stāvoklis ir jāmeklē, jādara dažādas prakses, bet tā nav. atliek tikai nomainīt iekšējo un ārējo vidi, atteikties no visām drazām un viss pats atkāpjas.
Cilvēki ir pārstājuši just, jo regulāri „aizbāž” sevi ar stimulantiem. No rīta izdzer kafiju, vakarā miega zāles. Visu laiku gāze ir grīdā un tad bremzē. Citi sēž uz antidepresantiem un dzīvo kā zombiji, ja tad pilnībā ķermenis tiek atdalīts no mums pašiem. Viens no absurdākajiem pieņēmumiem uzturzinātnē ir tas, ka jāēd ir bieži un vajag uzkodas,bet kad cilvēks gremo, viņš nedzīvo dzīvi un kļust nejūtīgs, jāēd būtu retāk, nekā tas tiek propagandēts. Ja cilvēks noņem stimulantus, sakārto vēdera pūšanos un sāk sevī vairāk ieklausīties, tad pilnībā izmainās produktu izvēle un domu kvalitāte. Gremošanas sistēma ir tiešā veidā saistīta ar mūsu smadzeņu darbību.
JA BARDAKS VĒDERĀ, TAD BARDAKS GALVĀ UN OTRĀDI, PAR KO RUNĀ BEIDZOT ARĪ ZINĀTNE.
Tās nāves bailes, kas tagad tiek sētas cilvēkos, aizved cilvēkus pie nejūtības. Kad cilvēks baidās, viņam atslēdzas saprātīga domāšana un cilvēks automātiski kļūst par vadāmu biomasu un pat ir gatavs savu ķermeni upurēt. Kurš ēd, ko viņam dod, saka un dara, ko viņam liek, neuzdodot jautājumus un neaizdomājas, kam tas viss ir vajadzīgs. Saprātīgs cilvēks apšauba un uzdod jautājumus.
Darvins ir teicis, ka ne spēcīgākais vai intelektuālākais cilvēks izdzīvo, bet cilvēks, kurš spēj pielāgoties pārmaiņām. Ko Tu domā par šo apgalvojumu?
Šim laikam ļoti atbilstoša teorija. Es teiktu, precīzi pateikts. Spēja pārslēgties, spēja pielāgoties, spēja mainīt, ieraudzīt risinājumu, neatdodot savu iekšējo brīvību ir izšķiroša.
Cilvēki bieži sajauc – viņiem ir talants un prasme un tam nav nekāda sakara ar instrumentiem, ar kādiem var realizēties dzīvē. Ja cilvēks zina savu prasmi un talantu, tad instrumenti atnāk paši. Cilvēkam ir ļoti žēl nolikt vecos instrumentus un ļaut ienākt jaunajam, uzticēties savam talantam, ko nav iespējams atņemt. Ir tūkstošiem cilvēku, kas tagad ir izmainījuši savu dzīvi, jo ir vajadzējis pielāgoties, bet ir arī tūkstošiem tādu, kuri salūza, bailēs un emocijās izdarīja ātrās izvēles, nespēja tikt pāri, salūza.
Es par šo pasaules stāvokli šobrīd esmu pateicīgs, jo cilvēkiem ir iespēja attīstīt adaptāciju, pielāgošanos, tur slēpjas paplašinājums. Dabā arī viss adaptējas un pielāgojas, bet mēs dzīvojam tādā komfortā visu laiku, ka šī prasme ir pazudusi.
Mūsdienās bieži dzirdu, ka cilvēka vērtību sistēma un uzskati mainās no līdzās esošajiem. Šis ir laiks, kad var būt tāda situācija, kad vistuvākie var kļūt par vistālākajiem un otrādi. Spēja draudzēties un cilvēki ar līdzīgām vērtībām būs kā dārgums.
Duālisma laikmets nav beidzies. Tas beigsies cilvēkos, kuri spēs pieņemt. Bet duālisms sabiedrībā kā sociumā starp indivīdiem – tas kļūs vēl lielāks, vēl spēcīgāks.
Kāda Tavuprāt ir spēcīga cilvēka mentalitāte un kā tas izpaužas ikdienā?
Stipra mentalitāte ir tāda, kura spēj domāt, pieņemt, analizēt patstāvīgi. Asi, skaidri, precīzi, racionāli domāt, sajust un redzēt. Spēja domāt pašiem un apšaubīt to, ko redzam televīzijā – tā ir spēcīgas mentalitātes pazīme. Tāpat kā drosme būt citādākam, atšķirīgam, būt ar savu mugurkaulu un savu viedokli, uzņemties atbildību par saviem lēmumiem, savu dzīvi, par to, ko es daru, runāju, ēdu, kam es pieskaros un kā es pieskaros.
Ir svarīgi saprast, ka daļa mūsu mentalitātes ir mūsos ielikta kā apzināti izveidots ērts produkts. Un tad ir jautājums, kas ir mana mentalitāte? Vai es veidoju savu vērtību, viedokļu, redzējumu mentalitāti, kad esmu spējīgs atdalīties no tās mentalitātes, kas jau ir ielikta manī. Tāpat kā ar tumšo pusi mūsos, arī šī ieliktā, ieaudzinātā mentalitāte mums ir jāpieņem, jo tur ir daudz laba. Kad cilvēks, sāk sevi iepazīt un apzināties, viņam ir jāspēj veidot sava mentalitāte blakus jau esošajai. Tas var būt sāpīgi un te atkal sākas vērtējums un nepieņemšana. Bet cita ceļa pie sevis nav, būs cilvēki, kas sapratīs, bet būs arī tie, kas nosodīs un nepieņems. Arī lietus ik pa laikam līst, kas ir normāla dabas parādība.
Ar ko atšķiras sirdsgudrība no inteliģences? Un vai empātija ir inteliģences pazīme?
Potenciālais intelekts ir zināšanu apjoms, bet kustīgais intelekts ir tas, kā tu to izmanto. Un te ir tā izsķirošā problēma, viens ir, ka tu kaut ko zini, bet nozīme ir tam, ko tu ar to dari.
Mēs esam viens vesels, viens veselums. Prāta un sirds koherence var tikt panākta ar lēnu elpošanu, kad mēs savienojam sirdi ar prātu. Sirds mums dod impulsu, lai sajustu, ko mēs vēlamies un prātam savukārt ir zināšanas par to, kā to panākt. Sirds ir domājoša un sūta signālus ar smadzenēm – dabas fantastiska.
Empātija ir dvēseles pamatizpausme. Jāsaka gan, ka empātiem reizēm ir ļoti grūta dzīve, jo viņi ir uz robežas ar glābēju, viņus bieži izmanto kā resursu un pie viņiem pievelkas upuri. Empātiju vajadzētu uztvert kā instrumentu, kā informācijas lasīšanas mehānismu. Bieži vien empāti kļūst vientuļi un depresīvi, jo viņi nezina, ko ar to darīt. Bieži vien viss, kas šādiem cilvēkiem ir bijis vajadzīgs, ir instrukcija, kā šo gaišjūtību vadīt un sapratne, ka viņu redzētais, justais ir pilnīgi normāli.
Bieži dzirdam, ka bērns ir piedzimis jau inteliģents, ka ir kaut kāda ieliktā inteliģence. Kad mēs spējam sirdī meklēt atbildes, mēs saslēdzamies ar milzīgu informācijas resursu apjomu.
ES VAIRS GRĀMATAS NELASU, JO ES SAPROTU, TIKLĪDZ ES IELAIŽU SEVĪ INFORMĀCIJU, KAS IR KĀDA CITA INTERPRETĀCIJA UN MAN NAV BIJIS SIRDS PIEPRASĪJUMS, ES SEV NODARU PĀRI.
Citādāk ir ar praktisko literatūru, ja jūtu, ka vēlos kaut ko izdarīt, praktiskā literatūra sniedz zināšanas iemaņām. Daudzi, kuri izlasījuši visu iespējamo garīgo literatūu, tagad ir depresijā, jo viņi ir ielaiduši sevī rakstītāja redzējuma potenciālu, ko viņi nav realizējuši. Vērtība visam, kam pieskaramies vai uzrakstam ir tajā, kā mēs jutāmies tajā brīdī, kad to darījām vai rakstījām. Ja paņemšu parastu lauka akmeni un paturēšu savās rokās ar mīlestības sajūtu, tad šis akmens kļūst par mīlestības akmeni un tas, kas to turēs, to sajutīs. Tā ir ar visu.
Valda uzskats, ka cilvēks var būt pa īstam laimīgs tikai dzīvojot sociumā un tie, kas norobežojas, tā pa īstam nav laimīgi. Vai Tu tam piekrīti? Vai ir atšķirība starp „būt vienam” un „būt vientuļam”?
Te varam uzdot jautājumu, kas tad ir laime un kas ir laimīgs cilvēks gan attiecībās, gan pats ar sevi. Mūsu laimes un prieka avots ir mūsos pašos, neatkarīgi no neviena cita. Es ieteiktu katram cilvēkam šodien ieiet vientulības askēzē un uzdot jautājumu, „kā es jūtos” vai „kā man trūkst”. Tad var saprast, no kā esam atkarīgi. Var izrādīties, ka, jā, trūkst otra cilvēka atbalsta, drošības, tad var nonākt pie slēdziena, ka savā veidā parazitējam uz otra cilvēka un var saprast, ka īstenībā tā nav īsti mīlestība, tas ir tāds izstrādes posms pašam sev ar otru cilvēku, jautājums, vai es to esmu pamanījis. Kad cilvēks nonāk pats ar sevi, ierauga to un spēj atrast sevī laimi, prieku un piepildījumu, tas ir citādāk.
Bet Viena no dzīves jēgām un piepildījuma daļām ir attiecības. Dvēseles piedzimšanas veids ir tikai caur attiecībām. Attiecības ar sevi, ar savu ķermeni, ar dievišķo sevī, ar otru cilvēku, ar bērniem, ar dabu, ar visu. Caur šīm attiecībām mēs pamanām sevi.
TAJĀ PAŠĀ LAIKĀ TĀ IR MĀKSLA AIZIET SAVĀ VIENTULĪBĀ UN ASKĒZĒ, TAD, KAD ESAM VIENI, MĒS SEVI IEPAZĪSTAM.
Ir ļoti daudz cilvēku, kas nespēj būs vieni paši, kuriem ir grūti, savā ziņā viņi ir narkomāni. Cilvēki bieži ir starp citiem cilvēkiem, bet jūtas vientuļi, tā ir problēma. Bieži vien mums apkārt ir cilvēki ar citādākām vērtībām un uzskatiem. Bet kaut kāda atbildības un vainas sajūta neļauj pārraut attiecības, jo „tie taču ir draugi no bērnības”. Viņi vienkārši eksistē blakus un lēnām mirst savā attīstībā, sen jau vairs nemāk komunicēt savā starpā, jo ir tik atšķirīgi. Ir jāpalaiž, jāpieņem un jāpārslēdzas – bez nosodījuma un vainas sajūtas. Tas pats jautājums par adaptāciju. Tajā pašā laikā cilvēks var būt viens dabā un nejusties vientuļš.
BŪT VIENAM IR VESELĪGI, BET BŪT VIENTUĻAM, TAS IR CEĻŠ SLIMĪBĀM.
Džims Kerijs ir teicis, ka viņš vēlētos, kaut ikviens cilvēks piedzīvotu pasaules mēroga slavu un materiālo bagātību, lai saprastu, ka ne tur ir rodama laime un piepildījums. Kas Tavuprāt ir laime?
Ļoti labs apgalvojums. Es to redzu savā dzīvē, kad atnāk piecdesmit gadīgs cilvēks, viņam ir māja, trīs mašīnas, sieva, viss, bet viņš nekad nav bijis laimīgs un piepildīts. Tas ir ļoti skumji, vīrietis sēž un raud. Viņš nekad nav dzīvojis savu dzīvi sev, bet gan dzīvojis uzlikto sociuma vektoru būt veiksmīgam, titulētam, atmaksātam un bagātam, bet tas nekad nav viņu piepildījis. Bieži šādiem cilvēkiem ir bijis jau otrais insults, kas arī ir zīme, ka nav mīlestības pret sevi. Tāpēc es vienmēr novēlētu pēc iespējas ātrāk saprast to, kas cilvēku piepilda. Lai nepaiet mūžs, dzenoties pēc kaut kā, kas nav tavs. Cilvēkam materiālajā pasaulē ir alka, tad piesātinājums, tad pārsātinājums un tad ir riebums. Un tad cilvēks meklē nākamo un nākamo lietu pie kā pieķerties un vienmēr ir par maz. Un cilvēks dzīvo stresā, dzenoties pēc kaut kā. Sociālā vide un mediji mums ievieš domas, ka ir jābūt atzītam un veiksmīgam. Bet kas tad ir veiksmīgs cilvēks? Ja pajautātu bērnam, par ko viņš vēlās kļūt, atbildei vajadzētu būtu: „par laimīgu cilvēku”. Laimīgs cilvēks ir tas, kurš dara to, kas viņam patīk, kurš neskaita dienas, negaida sestdienu, svētdienu, lai piedzertos, atslēgtos un pirmdien atkal dotos principā trimdā. Kad svētdien jau sāk sāpēt galva un pirmdien izdzer trīs krūzes kafijas, jo ķermenis reāli negrib iet uz darbu. Laimīgs cilvēks dara sirds darbu, kurš vienmēr atnesīs arī vairāk naudas, nekā tas darbs, kur viņam ir konkrētā alga.
Un otrs aspekts – ka mēs esam kopā ar to cilvēku, kas mūs pieņem tādu, kādi esam. Cilvēki sastopas un viņiem ir gaidas un ilūzijas, kādas būs attiecības un tad viņi vēlās atbilst otra gaidām un ilūzijām, bet ja tā nav, tad sāpe un vilšanās. Var būt tā, ka otrā cilvēkā gribas izmainīt netīro zeķu mešanu uz grīdas, tādus paradumus, nevis prasīt, lai otrs transformējas, lai mums ir labi kopā. Attiecībās ir minimums jānodzīvo gads kopā, lai varētu pateikt, vai cilvēki vēlas palikt kopā vai tomēr nē. Divpadsmit mēnešos ir divpadsmit šķautnes un mēs varam iepazīt cilvēku pilnīgi visā spektrā ar nosacījumu, ka tajā laikā mums ir jābūt tādiem, kādi pa īstam esam, patiesi, godīgi, atklāti. Tad tur var uzziedēt kaut kas ļoti fundamentāls.
Mūsu sabiedrībā bieži varam dzirdēt to, cik nozīmīga ir ģimene. Vai cilvēki, kas izlemj par labu citādākam dzīves modelim un plāno dzīvi bez bērniem, vieni, Tavuprāt var būt laimīgi un pa īstam piepildīti?
Es noteikti ticu, ka ir cilvēki, kas nākuši šeit, kuriem nav jāpieredz ģimenes dzīve. Jebkurā gadījumā ģimene, kā valstiska un juridiska struktūra vēl nenozīmē, ka tur ir ģimeniskums un spēja draudzēties. Es katrā mātē redzu savu māti, katrā bērnā savu bērnu.
MANĀ IZPRATNĒ ĢIMENE UN ĢIMENISKUMS IR DIVU VESELUMU
MIJIEDARBĪBA, KUR TREŠAIS NĀK CAUR MĪLESTĪBU, NEVIS SIEVIETE GRIB BĒRNU, JO TAS, IESPĒJAMS, IZMAINĪS VIŅAS DZĪVI VAI PALĪDZĒS NOTURĒT VĪRU.
Protams, ne visās ģimenēs tā ir, esmu pamanījis arī, ka ir citādāk. Es nenosodu tos cilvēkus, kuri nerada pēcnācējus. Šis aspekts ir ļoti individuāls, katram savs, brīva izvēle.
Bieži cilvēki grib bērniņu, bet viņiem nesanāk, daba nedod, tad viņi taisa mākslīgo apaugļošanu un mēģina ar varu dabūt šo bērnu lejā, tajos gadījumos pie šiem vecākiem var atnākt karmiskās mācības. Tajā pašā laikā vīrietis, kam pateikts, ka bērnu nevar būt, satiek jaunu sievieti un pavisam drīz tiek pie bērniņa. Cik daba ir ģeniāla!
Bet par sevi varu pateikt, man ir dēls Austris un es esmu neizsakāmi pateicīgs par to. Viņš ir mans skolotājs.
Ja mūsu smadzenes ir ieprogrammētas uz pašsaglabāšanos, kā tas nākas, ka tik bieži esam tendēti piekopt tos neveselīgos ieradumus un esam naskāki pieturēties pie tiem?
Te bieži ir saistība ar emocionālo stāvokli. Pārtikas produktu izvēle ir precīzi pakārtota mūsu emocijām un otrādi – emocijas pakārtotas pārtikas produktiem. Visu laiku ir nemitīga komunikācija. Diemžēl 80tajos gados sākās low fat, high sugar un sēklu eļļu ēra, kas ir veidojusi to, kā slimo un par ko sūdzas cilvēki. Lielākā daļa veselības problēmu sākas tieši no šī aspekta. Liela daļa no mākslīgajiem produktiem ir veidoti tā, lai mēs kļūtu atkarīgi. Mēs esam dzīvas būtnes, kuras meklē gandarījumu un laimes hormonu. Principā tas nāk caur gandarījumu, kad mēs darāam kaut ko, kas mums sagādā prieku – tad arī cilvēkam nevajag substances no malas. Tā kā cilvēki šodien ir depresīvi un stresā, meklēj stimulantus no malas. Lielākā daļa no produktiem ir savā ziņā narkotiskās vielas – kazemorfīns – kazeīnu saturošie, glutemorfīns – glutēnu saturošie, cukurs – cukuru saturošie produkti, kā arī alkohols, cigaretes. Pavērojot reklāmas, varam redzēt, ka tabaka un alkohols ir top produkti. Ražotājs ļoti precīzi zina, ko un kā darīt, lai pelnītu.
Ko mēs ēdam, ļoti daudz nosaka tas, kas dzīvo mūsos iekšā. Un tas savukārt nosaka, ko mēs domājam. Mēs dzīvojam simbiozē un mums vienmēr ir iekšā dzīvojušas „būtnītes”, tas ir normāli, jautājums, kādos apmēros tas aiziet. Tāpat ar mūsu imunitāti un vīrusiem, mūsos iekšā un apkārt ir tūkstošiem vīrusu un mēs vienmēr esam sadzīvojuši un mijiedarbojušies – adaptējušies.
Man nesen bija interesanta pieredze ar serpent mucus plug, tas ir interesants veidojums mūsu zarnu traktā. Es domāju, ka man tādas nav. Ik gadu uztaisu mazu detoksu un izdomāju uztaisīt eksperimentu par to, vai arī manī kas tāds ir. Tā kā pēdējo desmit gadu laikā es ēdu ļoti veselīgi, biju pārliecināts, ka ar manī visam jābūt forši. Izlasīju informāciju par šo serpent un izlēmu izmēģināt. Pēc nedēļas iznāca ārā gumijveidīga 1.5 m “truba”. Tas veidojas mums jau bērnībā no produktiem, kurus nespējam sagremot līdz galam un nosaka, ko mēs domājam, jūtam, daram un ēdam- tāds kā zarnu mājdzīvnieks, kurš prasa ēst katru dienu. Tas ir salipis ar zarnu sieniņām un šis veidojums vienmēr paēd pirmais un to, kas paliek, atdod ķermenim, tāpēc cilvēkiem ļoti daudz kas neuzsūcās. Pēc šīs pieredzes jūtu, kā ir pamainījies jutīgums un prāta skaidrība.
Kas būtu pamatprincipi, ko Tu ieteiktu visiem darīt, lai uzlabotu dzīves kvalitāti un atrastu veidu kā komunicēt ar sevi, atgrieztos pie sevis?
Atrast savu radošo izpausmi, talantu, prasmi, kas nozīmē, ka uz darbu var doties ar prieku. Kļūt par brīvu cilvēku, kurš dara to, kas viņam patīk un kurš nav atkarīgs no neviena cita.
BŪT KOPĀ AR CILVĒKIEM, KAS IR FORŠI, HARMONISKI, AR LĪDZĪGĀM VĒRTĪBĀM, UZSKATIEM, AR KURIEM KOPĀ IR VIEGLI UN VĒRTĪGI, PĒC KURU SATIKŠANAS NAV ENERĢIJAS IZSĪKUMS UN KURUS GRIBAS SATIKT ATKAL, AR KURIEM KOPĀ VAR PAT NERUNĀT, VIENKĀRŠI DARĪT FORŠAS LIETAS.
Izvākties no pilsētas, doties laukos un dabā. Sākt meklēt lauku īpašumus.
Ēst to, ko mums tiešām vajag, dabisku pārtiku, izvēlēties to apzināti. Neēst ātri, daudz, vēlu. Arī attieksmei, ar kādu mēs ēdam ir nozīme.
Būt labsirdīgiem, pieņemošiem. Tās ir mīlestības izpausmes.
Domāt, ar kādu enerģiju mēs darām lietas, kā mēs gatavojam, kā pieskaramies, vai spējam dot, neprasot pretī, bez nosacījuma.
Pieņemt visus, jo katram ir sava realitāte un savi uzskati un tas ir pilnīgi ok.
Spēja pateikt STOP un novilkt veselīgas robežas.
Izslēgt televīzijas programmu.
Avots: http://mia.lv/arturs-kirps-dzivibas-petnieks/