Ļauj dabai atgādināt tev, kā elpot — ne tikai ar plaušām, bet ar visu savu būtību.
Ļauj vējam iemācīt, kā palaist vaļā.
Kokiem — kā stāvēt mierā.
Un upēm — kā turpināt plūst uz priekšu.
Lapu čabināšanā, rītausmas klusumā, zemes pacietīgajā mierā
ir vienmērīgs ritms, kas aicina tevi atpakaļ pie sevis.
Ieelpo mieru, izelpo haosu.
Lai katra elpa kļūst par sarunu ar debesīm, zemi un dvēseli.
Lai pasaule ārpusē kļūst par līdzsvaru vētrai tevī.
/ Sophia Love Storey/
Mans mīļais ķermeni,
Es redzu Tevi.
Beidzot. Bez mērķa, bez funkcijas, bez uzdevuma. Vienkārši Tevi.
Es redzu, cik ilgi Tu esi bijis kā mols vētras laikā — spītīgs, izturīgs, klusējošs.
Tu cēli mani cauri dzīves liesmām, turot krūtīs manu balsi, plecos manas nastas, vēderā manas bailes, un dzemdē — manu spēku.
Tu visu šo laiku biji manas zemapziņas armija. Un es to tagad zinu.
Un šodien es esmu šeit, lai pateiktu — Tu vairs neesi viens.
Es zinu, ka sāp.
Sāp ne tikai sasitums no kritiena. Sāp arī gadiem turētā lojalitāte, kuru neviens nepamanīja.
Tu vienmēr biji gatavs — mesties, piecelties, savilkties, aizturēt elpu.
Bet tagad, mīļais ķermeni, ir cita misija:
Iemācīties atlaist.
Iemācīties ļaut.
Iemācīties justies drošībā arī bez uzdevuma.
Tu drīksti būt smags.
Tu drīksti būt lēns.
Tu drīksti būt sāpīgs, jo arī sāpes ir balss — nevis defekts.
Šodien es aicinu tevi atgulties uz zemes.
Nevis kā kritušajam, bet kā tam, kurš atgriežas mājās.
Tu esi atnācis mājās, ķermenīt. Un es tevi dzirdu.
Un, kad nākamreiz es gribēšu skriet, vilkt, izturēt...
Tu drīksti man čukstēt:
“Man vajag vēl vienu dienu mierā. Es vēl neesmu gatavs uz kara lauku. Un varbūt vairs nekad nebūšu.”
Es tevi turu ar šiem vārdiem.
Un es atgādinu: tu esi mīlēts arī tad, kad neko nedari.
Tu esi cienīts arī tad, kad esi noguris.
Tu esi svēts, jo Tu esi mans templis.
Augu un masāžu terapija - Gunta Putene
