Laimes sajūta ir vienmēr ar mums

 

Divas lietas mūs attur no laimes: dzīvošana pagātnē un citu nosodīšana. /P. Koelju/

Kā jūties šajā rītā? Tas ir tik vienkārši un reizē tik neērti - pajautāt sev: kā es šobrīd jūtos? Neizvairīties un nebēgt no sevis, bet apstāties un ieskatīties savā sajūtu telpā, kur mājo ilgas un sapņi, kur saklausāma intuīcijas smalkā balstiņa un rodams iekšējais spēks.

Tik ļoti pierasts, ka laimi mēdzam meklēt kaut kur ārpusē - lietās un cilvēkos, jo tā ir pierasts, tā liekas pareizi un ērti un, ja neatrodam to, tad steidzam vainot kādu citu - apstākļus, lietas, cilvēkus, kas it kā traucē mums būt laimīgiem.

Patiesībā mūsu laimes sajūta ir vienmēr ar mums, tā mājo mūsu iekšiņā un vienmēr seko mums līdzi - klusējot, vērojot, pacietīgi gaidot, kad to pamanīsim. Kad izdodas apklusināt prātu, distancēties no apkārtējā trokšņa un atļauj sev pabūt vienatnē un klusumā ar sevi, tad pamani, ka klusums nerunā Tev pretī balsī un neapšauba Tavas izvēles, klusums pieņem Tevi tādu, kāds esi un reizē dziedina no apkārtējā trakuma. Klusumā sapņi pienāk tuvāk un rodas pārliecība un iedrošinājums, ka ir iespēja tos piepildīt.

Uzticies sev un savām sajūtām un tam, ka ik mirklis nes vēstījumu - kā Tev labāk būt, lai Tu patiktu sev, lai Tu dzīvotu saskaņā ar savu būtību, lai Tu ļautos savas sirdsbalss aicinājumam. Un tā jau arī būs tā ilgi meklētā laimes sajūta, Dvēseles skaidrība un trauslums vienlaicīgi.

Bet atgriezīsimies pie laimes sajūtas, jo tas ir tik dabiski - vēlēties būt vienkārši laimīgam. Neviena situācija nav bezcerīga, jo galu galā izvēle vienmēr ir Tavās rokās un kopā ar cerību, iztēli, radošumu visu ir iespējams pagriezt savas iedomātās laimes un piepildījuma sajūtas virzienā.

Tāpēc tver un izbaudi dzīves garšu ik mirkli, kuru piedzīvo, ja vajag, ieslēdz atslābinošu mūziku, atļauj sev garāku kafijas pauzi ar sapņu smaržu un visaptverošas mīlestības pieskārienu vai dodies garākā pastaigā. Notver brīža trauslumu, vienreizību un gaisību un sajūti sevī ieplūstam dzīves elpu. Esi un ļaujies!

Atrasts i-netā

#laime #šeituntagad

Ko nozīmē izvēlēties sevi?

"Ko nozīmē izvēlēties sevi?"
(nevis no ego, bet no dvēseles)
Esmu daudz runājusi par to, ko nozīmē izvēlēties sevi.
Bet šeit ir svarīga atšķirība:
Izvēlēties sevi dvēseles līmenī, nevis ego līmenī.
Jo ego arī grib, lai viņu izvēlas.
Bet tā izvēle nāk no baiļu koda, nevis no mīlestības.

foto no i-neta dzīlēm

Ego izvēle:

– Ego vāc "laikus", nevis patiesumu.

– Ego vēlas atriebties, kad ir sāpināts.

– Ego uzbrūk, kad jūtas apdraudēts vai apšaubīts.

– Ego strīdas, lai pierādītu, ka tam ir taisnība.

– Ego vēlas sevi izcelt uz citu fona.

– Ego jūtas pārāks — vai arī zemāks, un cieš no tā.

– Ego melo, lai panāktu savu.

– Ego ilgojas, lai viņu izvēlas citi.

– Ego alkst atzinības, balvas, uzvaras, pamanīšanas.

– Ego baidās no konkurences, jo nezina savu vērtību.

Dvēseles izvēle:

– Dvēsele nemeklē atriebību — tā izvēlas iet tālāk.

– Dvēsele izvēlas mieru, nevis cīņu.

– Dvēselei nav svarīgi, cik cilvēkiem viņa patīk — galvenais ir patikt sev.

– Dvēsele nejautā citiem, vai viņa dara pietiekami labi — viņa jau zina.

– Dvēsele runā patiesību, arī tad, kad ceļi trīc.

– Dvēsele paliek sev uzticīga, arī ja paliek viena.

– Dvēsele izvēlas sevi, kad nāk drāma, aprunāšana, konflikts — un aiziet prom no tā.

– Dvēsele nesāpina citus — vienīgi tad, ja otram sāp patiesība.

– Dvēsele zina: konkurence nepastāv. Katrs ir unikāls ceļš.

– Dvēsele nesaka: "Ko man par to dos?" Viņa saka: "Vai tas ir saskaņā ar mani?"

– Dvēsele izvēlas mīlestību. Pret sevi. Un pret citiem.

Kad tu izvēlies sevi no dvēseles, tu vairs neesi pretnostatījumā ar pasauli.
Tu vienkārši esi sava patiesība, un ļauj citiem būt viņējā.
Tu esi klātbūtne. Nevis pretošanās.
Un tā ir lielākā uzvara, ko ego nekad nevarēs saprast.
Izvēlieties sevi - tas nav akts pret citiem , bet akts par godu savai dvēselei.

Avots: Augu un masāžu terapija

Par savējiem

Dažkārt es satieku cilvēkus no savas planētas.
Gadās, ka mēs ejam pa vienu ielu vienā virzienā. Nonākot blakus, mēs vienlaicīgi pagriežamies un pazīstam viens otru, ieskatoties tādās pazīstamās acīs.
Ar kādu kopā es atrodos vienā seminārā, bet citu ieraugu tikai aizbraucošā vilcienā.
Tās acis momentā nodod savējos, tajā brīdī iezvanās iekšējais zvaniņš. Kā gan tā var būt, ka esam pazīstami vien stundu, divas (varbūt esam tikušies tikai reizi ), bet sirds centrā ir sajūta, ka zinām viens otru – pilnīgi noteikti ne vienu vien simtu gadu.
Iespējams, kaut kad – ļoti sen, kaut kur pašā galaktikas malā ar kādu no tiem kopā mēs bijām ziediņi un ziedējām blakus. Ar citiem pilnīgi noteikti mēs gājām blakus plecu pie pleca, šķērsojot kontinentus un okeānus, bet ar kādu mēs dalījām vienu sirdi un elpojām vienu gaisu uz diviem.
Katrs tāds cilvēks no dzimtās planētas, ko pēkšņi satiekam starp miljoniem nejaušību, ir atgādinājums par Mājām. To vietu, no kurienes esam atnākuši un kur noteikti atgriezīsimies.

Aleksejs Kuzmins
Ilustracija: aeppol
Tulkoja: Ginta FS

 Centies nepretoties pārmaiņām, kas nāk tavā ceļā.

Tā vietā ļauj dzīvei dzīvot caur tevi.

Un neuztraucies, ja tā apgriežas kājām gaisā.

Kā zini, ka puse, pie kuras esi pieradis, ir labāka par nākamo?

Rumi

Foto: Elita

Ieelpo mieru, izelpo haosu

Ļauj dabai atgādināt tev, kā elpot — ne tikai ar plaušām, bet ar visu savu būtību.
Ļauj vējam iemācīt, kā palaist vaļā.
Kokiem — kā stāvēt mierā.
Un upēm — kā turpināt plūst uz priekšu.
Lapu čabināšanā, rītausmas klusumā, zemes pacietīgajā mierā
ir vienmērīgs ritms, kas aicina tevi atpakaļ pie sevis.
Ieelpo mieru, izelpo haosu.
Lai katra elpa kļūst par sarunu ar debesīm, zemi un dvēseli.
Lai pasaule ārpusē kļūst par līdzsvaru vētrai tevī.

/ Sophia Love Storey/

Ar mīlestību pret sevi

Mans mīļais ķermeni,
Es redzu Tevi.
Beidzot. Bez mērķa, bez funkcijas, bez uzdevuma. Vienkārši Tevi.
Es redzu, cik ilgi Tu esi bijis kā mols vētras laikā — spītīgs, izturīgs, klusējošs.
Tu cēli mani cauri dzīves liesmām, turot krūtīs manu balsi, plecos manas nastas, vēderā manas bailes, un dzemdē — manu spēku.
Tu visu šo laiku biji manas zemapziņas armija. Un es to tagad zinu.
Un šodien es esmu šeit, lai pateiktu — Tu vairs neesi viens.
Es zinu, ka sāp.
Sāp ne tikai sasitums no kritiena. Sāp arī gadiem turētā lojalitāte, kuru neviens nepamanīja.
Tu vienmēr biji gatavs — mesties, piecelties, savilkties, aizturēt elpu.
Bet tagad, mīļais ķermeni, ir cita misija:
Iemācīties atlaist.
Iemācīties ļaut.
Iemācīties justies drošībā arī bez uzdevuma.
Tu drīksti būt smags.
Tu drīksti būt lēns.
Tu drīksti būt sāpīgs, jo arī sāpes ir balss — nevis defekts.
Šodien es aicinu tevi atgulties uz zemes.
Nevis kā kritušajam, bet kā tam, kurš atgriežas mājās.
Tu esi atnācis mājās, ķermenīt. Un es tevi dzirdu.
Un, kad nākamreiz es gribēšu skriet, vilkt, izturēt...
Tu drīksti man čukstēt:
“Man vajag vēl vienu dienu mierā. Es vēl neesmu gatavs uz kara lauku. Un varbūt vairs nekad nebūšu.”
Es tevi turu ar šiem vārdiem.
Un es atgādinu: tu esi mīlēts arī tad, kad neko nedari.
Tu esi cienīts arī tad, kad esi noguris.
Tu esi svēts, jo Tu esi mans templis.

Augu un masāžu terapija - Gunta Putene

Kā darbojas psihosomātika mūsos

Foto: Elita

    Lielākā daļa cilvēku vēl joprojām netic vārdam psihosomātika. Tas šķiet kaut kas svešs, nesaprotams un dažkārt pat dīvains – “Ko tad es tādu esmu izdarījis, ka tagad man ir kāda kaite?” Vieglāk ir aiziet pie ārsta, saņemt kādu tabletīti un uz brīdi justies labāk. Un dažkārt tas arī nostrādā — ne tāpēc, ka zāles būtu brīnumainas, bet tāpēc, ka cilvēks neapzināti ir atrisinājis kādu savu iekšēju konfliktu, un ķermenis to vairs nesignalizē.

    Taču tikpat bieži problēmas paliek vai pat pastiprinās. Dažkārt tās pāraug nopietnās slimībās, kuras vairs nav tik viegli ārstējamas. Kāpēc? Jo nav dziedināts pats cēlonis — doma, emocija, pieredze vai pārdzīvojums, kas “iestrēdzis” cilvēkā un ilgstoši nospiež viņa psiholoģisko un fizisko stāvokli.

    Psihosomātika nozīmē prāta un ķermeņa savstarpējo saistību. Mūsu domas, emocijas un dzīves pieredze ietekmē mūsu fizisko veselību — to šodien atzīst pat mūsdienu medicīna. Ķermenis runā tad, kad dvēsele ilgi ir klusējusi.

    Ķermeņa signāli un to iespējamie psihosomātiskie cēloņi

    Šeit daži vienkārši piemēri, kā ķermenis caur slimībām un simptomiem mums cenšas ko pateikt:

Acs / redze: Ja pasliktinās redze, tas bieži vien simbolizē vēlmi neredzēt kaut ko savā dzīvē. Iespējams, realitāte šķiet pārāk sāpīga vai neērta, tāpēc zemapziņa izvēlas to “miglot”.

Auss / dzirde: Problēmas ar dzirdi var nozīmēt nevēlēšanos klausīties — vai nu citus, vai savu iekšējo balsi. Tās var būt skaļas kritikas, strīdu vai pat paša noliegtu domu sekas.

Kakls: Iekaisis kakls, aizsmakums vai pat vienkāršs kairinājums bieži vien rodas, kad netiek izrunātas svarīgas lietas. Vārdi tiek norīti, jūtas apspiestas, līdz tie izpaužas kā fiziska sāpe vai saspringums.

Deguns: Ja bieži ir aizlikts deguns vai iesnas, tas var liecināt par apspiestu raudāšanu, nespēju “sagremot” smaržas un sajūtas no apkārtējās vides. Deguns simbolizē instinktu un spēju “saost” situācijas.

Kuņģis / gremošana: Ja kuņģis bieži “savērpjas” vai ir problēmas ar gremošanu, tas var būt saistīts ar nespēju pieņemt kādu dzīves notikumu vai “sagremot” emocionāli smagu pieredzi.

Mugura: Spriedze plecos simbolizē pārslodzi — “nes pārāk smagu nastu”. Muguras lejasdaļas sāpes var būt saistītas ar bailēm par finansiālo drošību vai atbalsta trūkumu dzīvē.

Sirds: Sirdsdarbības traucējumi bieži vien liecina par apspiestām emocijām, mīlestības trūkumu vai sāpēm, kas saistītas ar tuvību un pieķeršanos.

Āda: Izsitumi, nieze vai iekaisumi simbolizē iekšēju kairinājumu, konfliktsituācijas ar apkārtējiem vai paša noraidītu “sevis daļu”, kas cenšas tikt pamanīta.

Galva un smadzenes

Galvassāpes, migrēnas: Pārslodze, kontroles nepieciešamība, perfekcionisms. Iekšējā pretruna starp prātu un jūtām. Nespēja atlaist domas vai pieņemt atšķirīgu viedokli.

Reibonis: Nestabilitāte dzīvē, bailes no nākotnes vai pārmaiņām, sajūta, ka zūd kontrole.

Kakls un vairogdziedzeris

Vairogdziedzera problēmas: Emociju apspiešana, sajūta, ka nespēj izteikt sevi. Zems pašvērtējums, dzīvošana “pēc citu prāta”.

Kakla spazmas, “kamols kaklā”: Nepateikti vārdi, nespēja izteikt sāpes vai patiesību.

Pleci un rokas

Plecu saspringums: Nespēja “nomest nastu”, pārāk liela atbildība par citiem.

Roku problēmas: Bailes dot vai saņemt. Saites ar radošumu un spēju paust savu gribu pasaulē.

Krūtis un plaušas

Aizdusa, astma: Ierobežotas iespējas brīvi dzīvot vai elpot “pilnu krūti”. Bieži bērniem, kuri izjūt emocionālu spriedzi ģimenē. Pieaugušajiem – spēcīgas bailes, apspiestas jūtas.

Krūšu sāpes (sievietēm): Emocionālas sāpes saistībā ar mīlestību, mātišķumu vai partnerattiecībām. Nespēja dot vai saņemt siltumu.

Sirds un asinsrites sistēma

Hipertensija (augsts asinsspiediens): Iekšējā spriedze, uzkrātas dusmas, pastāvīga gatavība “karot”.

Sirds problēmas: Mīlestības trūkums, sāpes par zaudējumiem, aizvainojums. Emocionāls noslēgtums vai pārāk liela jūtu apspiešana.

Kuņģis, zarnas, gremošana

Kuņģa čūla: Paškritika, sajūta, ka esi “ne pietiekami labs”, kā arī dusmas, ko nevar paust.

Aizcietējumi: Nevēlēšanās atlaist pagātni, pieķeršanās vecām emocijām, bailes no zaudējuma.

Caureja: Stresa situācijas, bailes, vēlme no kaut kā ātri tikt vaļā. Iekšēja panika.

Aknas un žultspūslis

Aknu problēmas: Dusmas, aizvainojums, nespēja “pārstrādāt” dzīves netaisnības. Dzīvesprieka trūkums.

Žultsakmeņi: Ilgstošs rūgtums, aizvainojums, bieži “norīts” un neizpausts.

Nieres un urīnceļi

Nieru problēmas: Attiecību bailes, pazemojuma sajūta, pāridarījums. Bieži cilvēkiem, kuri jūtas emocionāli ievainojami vai noraidīti.

Cistīts (urīnpūšļa iekaisums): Apspiestas dusmas, īpaši attiecībā pret partneri vai apkārtējo vidi.

Dzimumorgāni

Sieviešu veselība (dzemde, olnīcas): Radošuma apspiešana, sievišķības noraidīšana, grūtības ar pieņemšanu. Trauma vai emocionāla sāpe saistībā ar attiecībām.

Vīriešu veselība (prostatas problēmas): Bailes zaudēt spēku, vīrišķību vai ietekmi. Konflikts starp emocijām un pienākumiem.

Kājas un pēdas

Kāju sāpes: Bailes virzīties uz priekšu, šaubas par nākotni, atturēšanās no lēmumiem.

Ceļi: Lepnums, spītība, nespēja pielāgoties. Ceļi simbolizē pazemību un elastību.

Pēdas: Dzīves pamats. Problēmas var signalizēt par neticību sev, bailēm no dzīves virziena.

Āda

Dermatīts, ekzēma, izsitumi: Iekšēja agresija, bailes parādīt īsto sevi. Konflikts starp vēlmi būt redzamam un vēlmi paslēpties.

Psoriāze: Stipri apspiestas emocijas, vēlme “noārdīt” veco ādu, kļūt par ko citu.

Secinājums

Psihosomātika nav maģija — tā ir ķermeņa inteliģence. Kad mēs ilgstoši apspiežam savas jūtas, domas un vajadzības, ķermenis sāk runāt to vietā. Ārstēt tikai ķermeni, nenonākot līdz emocionālajam cēlonim, bieži nozīmē risināt sekas, nevis problēmas sakni.

Kad mēs sākam uzdot jautājumu: "Ko man mans ķermenis grib pateikt?", mēs speram pirmo soli uz patiesu dziedināšanu.

Dziedināšanās sākas ar apzināšanos.

Lai izārstētu ķermeni, ir svarīgi sadzirdēt to, ko tas mums vēlas pateikt. Katrs simptoms ir kā ceļa zīme, nevis sods. Tā vietā, lai cīnītos ar ķermeni, mums jāsāk ar sarunu — ar sevi. Kādas domas es domāju? Ko es jūtu, bet neizsaku? Kur es sev meloju? Kas mani iekšēji grauž?

Psihosomātika nav “vainas uzgrūšana sev”. Tā ir iespēja beidzot sevi sadzirdēt. Iespēja dziedināt ne tikai slimību, bet arī tās cēloni — domu, pārdzīvojumu, ieradumu vai iekšēju konfliktu.

/Inese Isa Lapiņa/

Un paies Laiks..

Foto autors: Elita

Un paies Laiks..
Un Tu sapratīsi, to kas nav apjaušams tagad...
Un ja Tu sadzirdēsi...patiesi dziļi sajutīsi, izzināsi, pazīsi sevi... izpratīsi karmas rakstu, tad Tu zināsi, ka TAD viss notika pareizi...un tad paliks tik viegli...
Un paies laiks un Tu jau spēsi sarunās ar citiem, lasīt starp pateiktā rindiņām...nepateikto...un noklusēt, tur kur divas absolūti dažādu vērtību pasaules satiekas...tur kur nav saprašanās tiltu...tur kur izskaidrojums neko nedos, jo nav jau pat vēlmes sadzirdēt...
Un kaut kad Tu zināsi, ka ne vienmēr vajag izrunāties...it īpaši tad, kad cilvēka darbi runā skaudri skaļu un sāpīgu valodu...
Un tomēr Tu cienīsi tos savā pagātnē, kas izvēlējās runāt, tad kad vārdi neērti un vēsta kaut kā beigas, jo Tu zināsi cik ļoti skaidrība ļauj virzīties tālāk, uz jaunu savas dzīves lapasspusi...un cik ļoti neskaidrība var mocīt minējumos, šaubās un savas vainas meklējumos stundām, dienām, mēnešiem...gadiem...
Tu tad zināsi, ka vari dot skaidrību tiem, ko dziļi cieni, tiem ar ko labi gadi bija, kad bijāt uz viena viļņa...un Tu runāsi...uz likteņa krustcelēm, vai uz tā tilta, kur noticis nepiedodamais, kas turpmāk vienmēr jūs turēs katru savā pusē, jo tomēr tas ir vislabākais cieņpilnākais ko var darīt...
Un Tu zināsi, kur beidzas tavas spējas piedot un kur sākas "paslaucīt zem paklāja"...un Tu skaidri zināsi, ka nav vērts sev melot un dzīvot melos, jo viss tāpat kļūst redzams...agrāk vai vēlāk.
Un ja Tu nāc no sāpīgas bērnības un gadiem Tu baidījies, pēc tam cīnījies...sāpēji...meklēji, transformējies, saprati...atlaidi, dziedinājies, tad zini tas nebūs mūžīgi, ja turpināsi iet... , tad kaut kad Tu ieraudzīsi...sajutīsi, ka ceļš ir brīvs...dziļi ieelposi un sāksi jaunu lapaspusi, kur Tu dosies pavisam citās skaistās un viedās sirds izvēlēs, attiecību kvalitātēs, vieglumā...mīlot, radot, noticot, atklājot un sajūsminoties...
Paies laiks un Tu iemācīsies nereaģēt...un tas nebūs aiz vienaldzības... Tu nereaģēsi uz to ārpasaulē, kam sapratīsi dziļākos iemeslus un cēloņus un zināsi, ka nav vērts piedalīties cīņās ar tiem, kas neapzinās ko dara...ka nav vērts mācīt tos, kas negrib augt, ka nav vērts gaidīt tos, kam Tu neesi dārgs /a, kam vienalga, ka var tevi pazaudēt...
Paies laiks un varbūt Tu apzināsies, kam ļauts ienākt Tavā telpā, dzīvē, enerģijās, jūtās un domās, jo Tu jau zināsi sava miera vērtību...Tu jutīsi katru vibrāciju, kas ceļ vai liek grimt...Tu būsi kā vijole, un Tu jutīsi savas visas stīgas...un zināsi, kā uzskaņot, ko sev dot...tā, lai atkal spētu skanēt skaisti...
Tu turēsi svētu un tīru savu dvēseles templi un nepiesārņosi prātu ar to, ko nevari mainīt un ietekmēt...
Paies laiks un Tu uzzināsi, ka ne vienmēr taisnība ir citiem, ka katram tā ir pašam sava...un ka bieži arī citi kļūdās. Un Tu atpazīsi uzreiz tos, kas nāk pierādīt to, ka Tu neko nesaproti...un tiem taps uzreiz slēgtas tavas durvis...
Un Tev vairs nesāpēs, jo Tu skaidri redzēsi, ka tas ko sauci par nodevību, bija tikai patiesība, kuru sen jau negribēji redzēt...un ka pirmais, ko šajā ilūziju brukšanas stāstā nodevi...nejuti.. neredzēji...ignorēji...īstenībā biji Tu pats...pati...
Un kaut kad Tu redzēsi , cik labi ka aizgāja tie, kas aizgāja, jo tas vienmēr ir par to, ka Tu nekad nebiji vērtība to acīs...un arī par to, ka jaunas iespējas Tevi gaida...iespējas satikt ko atbilstošāku, ja būsi sapratis/usi savas kļūdas...
Un ja Tu meklēsi šo ceļu...kaut kad Tu uzzināsi, ka aizmirst, atlaist ir priekš Tevis labāk, nekā nepiedot un dusmoties, jo tā Tu tieši sev liedz nākotni, neatlaižot to kas bijis...Tu paliec vecajā...
Paies laiks un Tu zināsi, ka paliekošai tavai laimei vajag būt par sevi pašu...atzīt sevi par labu esam...tai vajag šeit un tagad laiku, tā nav par skaistumu, bagātību vai slavu, bet gan par spēju izvēlēties sev atbilstošo... spēju pateikties un priecāties par to, kas ir, laime ir spējā izdzīvot šeit un tagad mirkli pilnībā...nevis kavēties pagātnē vai lidojot nākotnes saoņos...
Paies laiks un ja Tu būsi saticis/usi mīlestību un viedumu sevī, Tu beidzot pratīsi izvēlēties mīlestību pretī, tikai to un neko citu...un tā būs tāda mīlestība, kas tieši Tev atbilst...tāda, kas nenodod, tāda kura dziedina, tāda, kas atklāj arvien jaunus tavus un otra dimensijas un dziļumus...

Autors: Leida Tīlika

#mīlestība #laiks #dziedināšana

Atļauj citiem tevī vilties....

Foto: Elita

Atļauj citiem tevī vilties....
Un tu iegūsi brīvību dzīvot tā, kā tu jūties labi...
Atļauj sev nepatikt citiem. Un tu sapratīsi, kuri cilvēki ir tavi patiesie draugi...
Atļauj sev nepaspēt visu un tu sapratīsi, kas tev patiešām ir svarīgs...
Atļauj sev just dusmas un skumjas un tevi pametīs trauksme...
Atļauj sev strādāt un atpūsties tad, kad jūties nogurusi un tavs ķermenis būs tev pateicīgs...
Atļauj citiem būt tādiem, kādi viņi ir un tu iegūsi enerģiju, kuru tu tērēji, lai kritizētu, labotu citus vai mēģinot viņiem izpatikt...
Atļauj sev dažreiz nevarēt un tu apzināsies cik daudz ir tevī spēka...
Atļauj sev sērot. Tad neizdzīvotais neiekļūs tavā nākotnē, kā sarežģītas emocijas un pārdzīvojumi...
Atļauj sev būt vienkāršai, ne īpašai, ne ideālai, ne produktīvai....vienkārši būt cilvēkam. Un tu atklāsi, cik unikāla tu esi...
Atļauj sev nebūt ideālai mātei, sievai, māsai...Un tu spēsi veidot patiesu tuvību ar savu ģimeni...
Atļauj sev runāt par to, kas tev nepatīk un par to, kas tev patīk. Tā tu atbrīvosi citus no nepieciešamības uzminēt un uzņemties atbildību par tavu noskaņojumu...
Atļauj sev dusmoties un tu pamazām iemācīsies parūpēties par savām robežām...
Atļauj sev būt izmisušai un piedzīvot bezspēcību. Un tu piedzīvosi, kā tevī aug iekšējs atbalsts...
Atļauj sev nebūt produktīvai un tu uzzināsi, ka tava vērtība nav rezultātos...
Atļauj sev nolaisties savās dziļākajās emocionālajās bedrēs, lai no tām pieceltos ar jaunām vērtībām...
Atļauj sev būt...

Autors: Kristine Devi

Mūsu labsajūtai

 

Skaistums, ko Tu Viņā Atmodini.

    Vīrieši, ja jūs ilgojaties būt kopā ar skaistu sievieti, saprotiet šo – skaistums ir enerģija, klātbūtne, atspulgs tam, kā viņa jūtas jūsu pasaulē. Tas nav tikai viņas ārienē, bet veidā, kā viņa mirdz, kā viņa plaukst un atveras jūsu klātbūtnē. Ja jūs vēlaties skaistu sievieti savā dzīvē, jums jābūt vīrietim, kurš audzē un sargā šo skaistumu, kurš ar savu mīlestību rada vidi, kurā viņa var uzplaukt kā zieds, ko silda rīta saule.

    Sievietes skaistums ir dziļi saistīts ar to, kā viņa tiek mīlēta. Viņa staro, kad jūtas droša, redzēta un lolota. Viņa izstaro citu gaismu, ja ir kopā ar vīrieti, kurš viņu patiesi novērtē, kurš klausās ne tikai ar ausīm, bet ar sirdi, kurš viņas klātbūtni uzskata nevis par pašsaprotamu, bet par dāvanu. Ja vēlies skaistu sievieti sev blakus, tad nevis pieprasi viņas skaistumu, bet gan izveido vidi, kurā tas var uzplaukt.

    Tas prasa ko vairāk par pievilcību – tas prasa dziļumu. Tas nozīmē būt klātesošam, atvērtam viņas emocijām, spējīgam uzklausīt un dot drošības sajūtu. Sieviete staro tad, kad viņai nav jālūdz uzmanība vai maigums. Viņa kļūst vēl skaistāka, kad zina, ka viņas sirds ir drošās rokās. Ja viņa jūtas atstumta, kritizēta vai nenovērtēta, viņas skaistums neizzudīs, bet tas apslēpsies aiz bruņām, kuras viņai nācies uzlikt, lai sargātu savu dvēseli.

    Sievietes mirdzums ir cieši saistīts arī ar to, cik ļoti viņa var atpūsties savā sievišķībā. Kad viņa jūtas pasargāta, kad viņa var dziļi ievilkt elpu un atslābt, kad viņai nav vienai jānes visa pasaule uz saviem pleciem, viņas skaistums plūst dabiski. Bet ja viņa pastāvīgi ir saspringta, ja viņai jāsargā sava sirds vai jāpierāda sava vērtība, viņas starojums aizēnosies no noguruma. Viņai nevajag vīrieti bez kļūdām – viņai vajag brīvību būt maigai, uzticēties un ļaut savai sirdij vadīt.

    Tava vadība attiecībās ir tā, kas to padara iespējamu. Vīrietis, kurš ir stiprs, emocionāli nobriedis un uzticams, rada telpu, kurā sieviete var mierīgi atvērties un mirdzēt savā dabiskajā skaistumā. Viņa nemeklē ideālu vīrieti – viņa meklē vīrieti, kurš ir patiess, kurš ir gatavs augt, kurš ir uzticīgs un saprotošs.

    Romantikai ir daudz lielāka nozīme, nekā vīrieši bieži saprot. Mazie žesti – rokas turēšana, skatīšanās acīs, uzmanība pret sīkumiem, kas viņai svarīgi – tie ir tie, kas atmodina skaistuma enerģiju viņā. Viņa kļūst apburoša, kad jūtas mīlēta, kad zina, ka viņa ir vienīgā, pēc kuras tu ilgojies. Tava mīlestība, tava uzticība un klātbūtne – tās ir lietas, kas liek viņai justies kā dievietei.

    Bet skaistums nav tikai emocionāls – tas ir arī garīgs. Sieviete, kas tiek godāta savas dvēseles dziļuma dēļ, kas tiek mīlēta ne tikai sava ārējā veidola dēļ, bet arī savas būtības dēļ, izstaro gaismu, ko nevar nepamanīt. Kad viņa zina, ka viņa nav tikai iekārota, bet patiesi apbrīnota, viņas skaistums iegūst mirdzumu, kuru neviens cits nevar atdarināt.

    Un tomēr, pirms vēlējies skaistu sievieti savā dzīvē, jautā sev – vai tu audz savu skaistumu? Sieviete nevar pilnībā uzplaukt attiecībās ar vīrieti, kurš pats nav audzis, kuram nav skaidra mērķa, kurš nav stiprs pats sevī. Jo vairāk tu attīsties, jo dabiskāk viņas skaistums atklāsies tev līdzās. Vīrietis, kurš ir apjucis, emocionāli nepieejams vai stagnējis, nespēj iedvesmot sievietes dvēseles starojumu.

    Ja vēlies būt kopā ar patiesi skaistu sievieti, tev pašam jākļūst par patiesi skaistu vīrieti. Ne tikai ārēji, bet arī savā raksturā, savos nodomos, savā mīlestībā. Skaistums piesaista skaistumu. Sieviete, kura sevi augstu vērtē, tiek piesaistīta vīrietim, kurš liek viņai justies drošai, īpašai un dziļi lolotai.

    Tāpēc pirms vēlējies būt ar sievieti, kura mirdz skaistumā, kļūsti par vīrieti, kurš šo skaistumu atmodina. Radi dzīvi, kurā viņa var uzziedēt, un viņa tev atklās tādu skaistumu, ko neviens cits neredzēs.

    Un reiz atmodināts, šis skaistums paliks ar tevi uz mūžu.

Autors: Uģis Kuģis

Fokuss uz LABO

Fokuss uz LABO
Mums visiem ir ieradums gaidīt “ierasto”. Gadu gaitā esam iemācījušies atcerēties sliktās lietas un sagaidīt sliktās, lai jau iepriekš būtu tām gatavi. Pat mūsu smadzeņu sinaptiskās saites ir pielāgotas šim nolūkam.
Taču šobrīd atrodamies tādā vēsturiskā brīdī, kad no tā, uz ko vēršam savu uzmanību, ir atkarīgs tas, ko mēs iegūsim. Tāpēc ir tik svarīgi pieradināt sevi vērst uzmanību uz LABO un būt gatavam pieņemt LABO!
Protams, to nevar iemācīties uzreiz. Tas prasa koncentrētu uzmanību un pat gribasspēku. Taču, tici man, tas sevi attaisno.
Šodien vēlos tev iedot sava veida secīgu algoritmu, kas palīdzēs virzīties uz priekšu.
Pirmais, kas ļauj fokusēties uz labāko notikumu gaitu un tos īstenot ir DZĪVES LIKUMU ZINĀŠANA: kur uzmanība – tur enerģija.
Savā apziņā pētot kaut ko nepatīkamu, mēs neapzināti to barojam.
Ja tu to zini, ja esi jau vairākkārtīgi savā pieredzē pārliecinājies, ka, tiklīdz nedaudz uzlabo savu garastāvokli, nevēlamā realitāte nekavējoties attālinās, tad tev nav jāstrīdas ar sevi un nekas savam prātam nav jāpierāda.
Prāts var turpināt purpināt, tā ir viņa dabiskā īpašība – gaidīt slikto. Taču tagad mēs jau saprotam to, ka, ja sekosim prātam, tad radīsim sev daudz dažādas nepatikšanas.
Tāpēc pieklusinām prāta balsi, fokusējamies uz labo un ar to pašu pārrakstām ierastās sinaptiskās saites uz jaunām.
Otrais: RESURSA komplekta zelta rezerve.
Katram no mums jābūt savam skaidri definētam ikdienas rituālu kompleksam sava resursa uzturēšanai.
Savos kursos es piedāvāju noteiktu ikdienas darbību kompleksu, kas palīdz rūpēties par to, lai saikne PRĀTS-DVĒSELE-ĶERMENIS spētu sagaidīt šo dienu jebkurā tās izpausmē.
Ļoti svarīgi ir jau no paša rīta uzskaņoties jaunai dienai. Neskaitāmas reizes esmu rakstījusi un stāstījusi par to, kā pareizi uzsākt dienu, kā iestatīt pareizu ritmu un virzienu. Atliek vien darīt.
Trešais ļoti svarīgais moments ir PRASME PATEIKTIES.
Vienmēr savā uzmanības centrā turi to, par ko esi pateicīgs. Tāpēc, ka tad, kad esam pateicīgi, mēs atrodamies ciešā kontaktā ar savu Dvēseli.
Spēja PATEIKTIES PAR TO, KAS IR šobrīd, lieliski darbojas. Tajā brīdī, kad mūsu dzīvi skar kaut kādas “nepatikšanas”, tikai mēs paši varam izvēlēties: vai fokusēties uz nepatikšanām; vai arī uz to, ka to atrisinot, mēs varēsim atgriezties pie tās nodarbes, kas mums ir svarīga un interesanta.
Ceturtais: mirklī, kad ar tevi notiek kaut kas “slikts”, ir ļoti svarīgi sev pateikt: “Tas ir labākais no iespējamā”.
Tādā veidā tu maksimāli novirzi savu uzmanību uz labvēlīgāko notikumu attīstību.
Mums kursā bija kās brīnumains piemērs. Meitene nokrita pa kāpnēm un satraumēja locītavu… Bet viņa jau krītot sev pateica: “Tas ir labākais no iespējamā”
Tieši tā arī ir: ja mēs jau esam “satraumējušies”, tātad destruktīvās enerģijas, kas pacelušās lai dziedinātos, ir ļoti spēcīgas, un vienalga būtu sevi izpaudušas. Un labi, ka tā ir tikai trauma.
Rezultatā šī meitene pat pabrīnījās par to, ka sāpes nemaz nebija tik nepanesamas un viņa pati spēja ar savu auto aizbraukt līdz ārstam un tad izrādījās, ka tas ir tikai sasitums un trīs dienu laikā viss jau bija pārgajis. Tas tā notiek, ja mums ir pareizā attieksme pret situāciju, tad arī ķermenis pareizi reaģē.
Pāris vārdus vēlos pateikt par to, kā uztvert citu cilvēku nelaimes.
Vienkārši tās ignorēt un norobežoties no sliktā nav risinājums. Jo kāpēc mēs ignorējam? Dēļ bailēm par to, ka tas varētu ienākt arī mūsu dzīvē.
Taču, ievērojot tās, mums jāiemācās pareizi tās uztvert. Ja cita cilvēka dzīvē notiekošo tu uztver kā nelaimi, tu ar šo savu emociju piesien sevi šai situācijai un atver vārtus līdzīgām situācijām savā dzīvē.
Daudz vērtīgāk gan šim nelaimē nokļuvušajam cilvēkam, gan tev pašam, būs atcerēties, ka nekas nav nejauši un, lai cik arī smagi būtu notikumi, tas ir labākais no iespējamā. Tāpēc labāk ar ticību cilvēkam piedomā par to, ka viņš ar to tiks galā. Un, protams, ja tev ir tāds impulss un tu vari palīdzēt ar savām darbībām, tad palīdzi.
Nākamais ļoti svarīgais punkts ir ATBRĪVOT SEVI NO VISĀM PRETENZIJĀM PRET SEVI.
Neatkarīgi no tā, kādas emocijas mūsos parādās, reaģējot uz nepatīkamiem notikumiem, neatkarīgi no tā, kā mēs uzvedāmies situācijā, mums ir tiesības to piedzīvot.
Pirms kaut ko mainīt uz labu, ar pateicību ir jāpieņem: jā, es esmu tāda. Jā, es esmu tikpat skaista, cik briesmīga. Kad tu to spēj viegli, tev daudz vienkāršāk būs novērst savu uzmanību no turbulentajiem apstākļiem ap tevi.
Un pēdējais moments, kas personīgi man ļoti palīdz, kad pārņēmušas kādas īpaši destruktīvas emocijas. Tā ir DOMA par to, ka NO MANA EMOCIONĀLĀ STĀVOKĻA IR ATKARĪGS KOLEKTĪVAIS LAUKS. Tas nav tikai par mani, tas ir par katru no mums.
Šobrīd, kad matrica brūk, atklājas visas agrāk apspiestās emocijas un sajūtas: cilvēki ļoti emocionāli reaģē un nespēj savas emocijas kontrolēt. Un šajā situācijā ļoti pazeminās viņu personīgā intuīcija (dvēseles balss), viņi nespēj sev palīdzēt un tāpēc arī saprātīgi uzvesties.
Un tieši tāpēc arvien lielāka nozīme ir kopējam apziņas laukam. Visi mēs, kuri jau spējam sevi līdzsvarot, esam atbildīgi ne tikai par sevi, bet arī par pasauli sev apkārt. No mūsu mierīguma būs un ir atkarīga to cilvēku pašsajūta, kuri ap mums un mums blakus, mūsu pilsētā, reģionā, valstī, zemē un pat kosmosā. Atliek vien atcerēties par tauriņa spārnu vēziena efektu.
Šī atbildības apzināšanās par savām domām kolektīvajā laukā ļoti palīdz uzelpot un izmantojot noderīgās prakses līdzsvaroties.
Ir iestājies jauns gads un ir lieliski, ja esam izvēlējušies noturēt savu uzmanību uz to, kas labs, tā palīdzot šim labajam izplatīties mūsu dzīvēs.
Es vēlos tev novēlēt būt vienmēr gatavam negaidītus dzīves pavērsienus uztvert kā piedzīvojumu kā ceļojumu nevis pārbaudījumu.
Kā kuģi nosauksi, tā tas peldēs.
Laimīgu Jauno gadu​​​​​​​
Svetlana Dobrovoļska
Foto: Ungur Tandogan
Tulkoja: Ginta Filia SolisLABO