Kur pazūd enerģija?

Kur pazūd enerģija?

Viens no enerģijas zagļiem ir sarunas ar toksiskiem cilvēkiem, tautā tos mēdz saukt arī par enerģijas vampīriem... Visvairāk spēka un enerģijas aiziet mēģinot savākt savas izšūpotās , sabangotās negatīvās emocijas, kad klausaties stundām kaut ko kas Jūs sadusmo, kaitina, vai kur kāds jūs apvaino, vai sūdzas par problēmām, kuras pats jau gadiem nerisina...

Daudz enerģijas pazūd arī lasot to kas krīt uz nerviem, klausoties blogerus, kas citus noniecina, biedē un aprunā, tādus, kas paši ir zemās vibrācijās, jo tas ko jūs sevī ielaižat, tas arī jūs parauj uz leju enerģētiski...

Un nevis viņš/viņa jums atņem enerģiju, bet to ar jums izdara jūsu pašu iekšējā cīņa, saņemšanās, dusmas, sašutums un nespēja novilkt robežu, saprast,kas notiek un aiziet no šāda tipa dialogiem...

Un ja vienreiz tas var notikt, jo neesat bijuši gatavi, ka būs šāda epizode, un ir normāli, ka ir neziņa kāds ir jauniepazīts cilvēks, tad ilgtermiņā, ja tas notiek regulāri, bet Jūs izvēlaties turpināt vainot citus un gaidīt, kad tie kļūs citādi, nevis pieņemt apzinātu attieksmi, tad tas nekad nebeidzas...

Tur kur satiekas divi, notiek divu dažādu enerģijas lauku, vērtību, vibrāciju satikšanās...un ja jums ir dažāds šis viss, ja viens ir prieka un miera enerģijā, otrs visu laiku sūdzas par dzīvi, kāds apvaino, vaino un nekad neatvainojas, otrs grib respektu...u.c., tad var sajust spēku zudumu...

Un pat ja nenotiek strīdi, dažiem enerģētiski neatbilstošā kompānijā sāk nākt miegs, citi pat sajūtas slimi, kādiem sāk sāpēt galva...

Vērojiet sevi...

Analizējiet kas jūsos notiek...un pēc iespējas ejiet ārā no dialogiem, kas jums izraisa smagas sajūtas, tikai Jūs esat atbildīgi par to kā jūtaties paši un cik augstās vibrācijās atrodaties.

Daži Brīvo Izvēli var pilnvērtīgi sākt pielietot tikai tad, kad izkāpts no bērnības programmām un destruktīvās uzvedības modeļiem, sadziedētas bērnības traumas, kur jābūt paklausīgiem un labiņiem vai jācīnās par taisnību vienmēr, tad beidzot pievēršam uzmanību sev, kļūstam par Radītājiem nevis Reaģētājiem , apzināmies kas notiek, ko mums nodara mūsu pašu izvēles, tad viss sāk mainīties...

Avots: Leida Tīlika

Dzīve ir tepat un Laime ir līdzās

Kāds reiz apstājas un attopas, cits tā arī nekad nepagūs to ieraudzīt, ka lielāko savas dzīves daļu nepārtraukti GATAVOJAS DZĪVEI..
Kad es pieaugšu, būšu brīvs un visu nokārtošu…tūlīt, kad pabeigšu augstskolu…kad izveidosies pirmās foršās attiecības…tad, kad beidzot aprecēšos..
Un tad, kad bērni - piedzims, sāks celties kājās, sāks staigāt, sāks ēst, sāks normāli gulēt, sāks iet dārziņā, sāks iet skolā, pabeigs skolu, kad izlems, kurā augstskolā iestāties…
Kad es beidzot sakārtošu savu veselību..sakrāšu visas uzlīmes..kad pabeigšu remontu…kad panākšu, ka vīrs beidzot sāks pievērst uzmanību, es būšu laimīga…kad māte beidzot atzīs, ka esmu viņai laba meita, es atslābšu…kad draugi novērtēs manu atbalstu …kad..
Tūlīt tikšu galā ar visiem darbiem un paliks labāk, būs vairāk brīvā laika. Tad es aizbraukšu pie vecākiem, uztaisīšu draugiem pikniku, ko visu laiku atlieku, satikšos beidzot ar bērniem..
Vēl mazliet, vēl nedaudz jāpastrādā, jāiegādājas vēl viens nekustamais īpašums un tad es varēšu atslābt.
Vēl mazliet jāsarūpē iekrājumi un tad es uzelpošu.
Vajag tikai mazliet paciesties un varēs dzīvot mierīgi..dzīvot tā, kā es gribu.
BET KĀ ES GRIBU? KO ES VISPĀR GRIBU?
Vai es jebkad esmu sev pajautājis, ko patiesībā gribu?
Par kādu mistisko nākotnes mieru es sapņoju un kur es dzenu sevi, ja atpūsties un dzīvot sabalansēti, dzīvot apmierinot savas vērtības var jau šodien un tagad - reālajā dzīvē.
Tātad man ir jāatzīst, ka man patīk nedzīvot..man patīk bēgt no sevis..man patīk skriet prom no reālās dzīves un slēpties no tās..
Sanāk, ka patīk dzīvot tur nākotnē, tur, kur es būšu malacītis, bet šodienā..šodienā es vēl aizvien nespēju sevi cienīt un atļaut sev apstāties?
Un izrādās, ka tā arī ir visa ir mana dzīve. Viss tas, kā es dzīvoju, ko jūtu, ko elpoju, ko domāju, ko daru - tā ir mana dzīve. Dzīve iet uz priekšu no viena notikuma uz otru. Katras dienas pieredze - tā ir mana reālā dzīve un tā saīsinās ar katru dienu, ne otrādi.
Mana reālā dzīve ir steiga, krāšana, steigšanās ātrāk visam pārlēkt pāri, ātrāk izdarīt, ātrāk nokārtot un sakārtot, lai...
Lai paspētu ko?
Izrādās, ka es tā pa īstam dzīvot nemaz neprotu. Ne tāpēc, ka man nav iespējas, bet tāpēc, ka esmu iemàcījies taktiku - bēgt no esošā mirkļa, būt pastāvīgā stresā domādams, ka tā es esmu ļoti aktīvs un produktīvs, un dzīvot nākotnes vārdā.
Izrādās, ka es nemaz nezināju, kas ir dzīve.
Izrādās, ka man ir ļoti bail dzīvot.
Izrādās, es ticu rītdienai, bet neticu šodienai.
Izrādās, ka es nemaz NEPROTU DZĪVOT.
Es protu tikai gatavoties dzīvei.
Esmu iemācījies dzīvot mistiskai rītdienai. Es dzīvoju pastāvīgi kaut ko nogaidot, kaut kam gatavoties, gaidot kaut kādu atslābumu, svētkus un mieru mistiskajā nākotnē, kura pēc būtības ir tikai manā prātā un bailēs.
Dzīve ir visu laiku TAGAD. Šajā mirklī ir pilnīgi visa mana dzīve. Te ir mana šodiena, mans šodienas ķermenis, manas šodienas izvēles, mani šodienas vecuma bērni, mans šodienas dzīves partneris, kurš mīl mani šodien..
Šajā mirklī ir gan mērķi, gan velmes, gan laiks atpūtai, gan iespējams miers. Šajā mirklī ir tik daudz cilvēku, kuri mīl mani jau šodien un man nav viņus nepārtrsukti jāpārsteidz, jāiepriecina, lai nopelnītu viņu mīlestību.
Šajā mirklī man ir mans vienīgais ķermenis, kuram manu uzmanību un rūpes vajag jau šodien.
Šodien man ir iedot tik daudz, bet es to cenšos ātri pārlapot un skriet tālāk.
Lūk, kāpēc ir tik daudz trauksmju, stresa un nemiera cilvēkos, ka prāts tā ir uzbūvēts - triekties pēc iedomātā miera, iedomātas laimes, svētkiem, prieka, labsajūtas. Triekties nododot katru esošo pieredzi, tikšanos, darbu, cilvēku, dzīvi. Jo mēs neprotam pietiekami novērtēt savu šodienu.
Cilvēks pastāvīgi gatavojas dzīvot. Gatavojas dzīvei, kura notiek, taču priekš viņa nav vērtīga tekošā brīdī.
Atslēga sriešanai un gonkām - es jūtos nepietiekams, es vēl neesmu ar sevi apmierināts..es vēl neesmu pierādījis, ka varu..es vēl neatļauju sev atslābt..es vēl neesmu pelnījis apstāties.
Bet dzērves pāri namam šādi saucot ardievas laižas tieši šodienā un šī rīta kafiju es varu izbaudīt tikai šodienas sajūtās un migla tieši tik maģiski nosēžas tikai šodien..
Izrādās dzīve ir tepat un Laime ir līdzās.
Bet kur esmu es?

Avots: Kristīne Om Shanti