Pateicībā

Pateicība ir Viedums
Cilvēks, kurš izjūt savā sirdī Pateicību, viņam ir mazāks risks sajusties vientuļam.
Pateicības sajūta nozīmē, - es esmu mierā ar esošo un to, kas man ir dots. Pateicība ir dziļš miers, pieņemšana.
Pateicībā ir pasaules, cilvēku, notikumu, izmaiņu, sajūtu un arī nesaprotamā un neērtā akceptēšana.
Es nepretojos, neuzskatu, ka esmu pelnījis ko citu no dzīves, cilvēkiem, likteņa. Es necīnos par savu vietu, jo to jūtu. Es nealkstu būt labākais, jo jūtos labs un pieņemts. Es nepakāpjos uz citiem ceļā uz sasniegumiem, jo jūtos droši, akceptēts un mīlēts.
Pateicība = Pieņemšana. Tamdēļ pateicības mirklī iestājas atslābums, miers un tik daudzas lietas rod momentānu risinājumu.
Lūk, kamdēļ pateicība liecina par iekšējo briedumu un lielu Viedumu. Tas nozīmē - redzēt ar sirdi, just un pieņemt bez tirgošanās ar Dievu, Visumu.
Pateicīgai sirdij ir bijis jāvar atlaist savu kontroli un jāiemācās uzticēties.
Lūk, kamdēļ pateicīga sirds viegli piesaista skaistus brīnumus, notikumus, situācijas, cilvēkus. Lūk, kamdēļ pie pateicīga cilvēki viegli plūst pārticība un labvēlība. Jo pateicībā esošais nedzīvo caur bailēm, mazvērtību, pretenzijām un pretestību. Pateicībā nav dalīšanās, nav cīņas, nav lepnības un nav Ego principi. Ir atvērtība..
Caur pateicību cilvēks iekļūst sinhronā plūsmā starp Dvēseli un Visuma enerģiju. Tur visa kā ir gana. Atliek vien ieraudzīt un pieņemt.
Pateicīgs cilvēks it visā redz Visuma labvēlību. Tā ir ļoti skaidra redzība.
Pateicības sajūtā ir ieaustas zināšanas, - kāds tas ir brīnums, ka kāds kaut ko dara priekš manis, lai es izjustu, sasmaržotu, izgaršotu, apskautu, uzģērbtu, baudītu!
Pateicība silda sirdi un liek apjaust neparedzamās pasaules unikalitāti!
Pateicību var arī nejust. Var visu uztvert kā pašsaprotamu, ka man tā vienkārši pienākas...Var. Protams. Un nez kāpēc tik bieži nav nedz prieka, nedz iekšējs piepildījums, ir dusmas un piezogas sajūta, - nav atbalsta sajūtas pasaulē, ir vientuļi.
Nepateicīgs cilvēks, - tas ir ļoti aizvērts, vientuļš, vīlies, dusmīgs un nemīlestībā pazaudējies cilvēks. Nepateicība vienmēr ir sekas nemīlestībai, nevis iemesls. Taču šis stāvoklis ir kā barjera starp cilvēku un Visuma nolūkiem, labvēlību uz viņu.
Pateicība ir silta.
Lepnība ir auksta.
Pateikties ir ārkārtīgi viegli no prāta. Taču vērtīgs tas mirklis, kad pateicība viegli atveras sirdī un Tevī ienāk pateicība par visu, - par to, ka atvēri acis, ka apskāvi bērnu, ielēji tēju savā mīļākā krūzītē un uzvilki savu mīļāko halātu.
Pateicība par to, ka spēju just mīlestību un to pieņemt.
Pateicība par to, ka spēju pieņemt sevi arī jūtot aizvainojumu, dusmas, spīti un atļaut tam visam būt līdz tas izkūst pateicībā par jaunu pieredzi.
Pateicība par savu neperfektumu, jo tas man dāvina laiku un iespēju pilnveidoties.
Pateicība dienai. Pateicība ķermenim. Pateicība savam iekšējam mieram.
Pateicība, ka izjūtu pateicību.
Kāds miers ir iešūts PATEICĪBĀ…
Kristīne Om Shanti

Prieks ir pretinde it visām bailēm.

Prieks ir pretinde it visām bailēm.



Bailes rodas tad, kad tu nepriecājies par dzīvi. Kad priecājies – bailes pazūd.
Noskaņojies uz priecīgā viļņa un smejies vairāk, dejo vairāk, dziedi vairāk. Esi jautrāks un jautrāks, un, lai pat vismazākie sīkumi, nenozīmīgie sīkumi modina tevī entuziasmu.
Dzīve sastāv no sīkumiem, bet, ja tev izdodas katram no tiem piešķirt prieka nozīmi, kopā salikti, tie rada brīnumus.
Un negaidi, kamēr notiks kaut kas īpašs. Tādas lietas notiek – es nesaku, ka to nav – taču nevajag speciāli tās gaidīt.
Nozīmīgais notiek tikai tad, kad tu proti izdzīvot mazo, parasto, ikdienišķo ar jau citu, jaunu prātu, ar svaigumu, ar jauniem spēkiem un jaunu entuziasmu. Gabaliņu pa gabaliņam, sīkumi saliekas viens aiz otra un reiz piedzimst brīnišķīga prieka uzplaiksnījums.
Bet kad tas notiks, iepriekš nevar paredzēt.
Vienkārši vāc piekrastē krāsainus akmentiņus – no tiem, kopā saliktiem izveidosies kas liels un nozīmīgs. Kad akmentiņš ir viens, tas ir parasts, ne ar ko neievērojams: bet, kad visi akmentiņi ir salikti kopā, pēkšņi tie kļūst par dimantiem. Te nu arī ir dzīves brīnums.
Ļoti bieži cilvēki daudz ko zaudē, jo vienmēr gaida kaut ko lielu un nozīmīgu, un nekas nenotiek. Lielais un varenais notiek tikai sīkumos: brokastis, pastaiga, duša, saruna ar draugu…. bet var arī vienkārši pasēdēt vienatnē, skatoties mākoņos, vai pagulēt gultā, neko nedarot, – lūk, sīkumi, no kuriem ir austs dzīves audekls.



Ilga Enika

Kur pazūd enerģija?

Kur pazūd enerģija?

Viens no enerģijas zagļiem ir sarunas ar toksiskiem cilvēkiem, tautā tos mēdz saukt arī par enerģijas vampīriem... Visvairāk spēka un enerģijas aiziet mēģinot savākt savas izšūpotās , sabangotās negatīvās emocijas, kad klausaties stundām kaut ko kas Jūs sadusmo, kaitina, vai kur kāds jūs apvaino, vai sūdzas par problēmām, kuras pats jau gadiem nerisina...

Daudz enerģijas pazūd arī lasot to kas krīt uz nerviem, klausoties blogerus, kas citus noniecina, biedē un aprunā, tādus, kas paši ir zemās vibrācijās, jo tas ko jūs sevī ielaižat, tas arī jūs parauj uz leju enerģētiski...

Un nevis viņš/viņa jums atņem enerģiju, bet to ar jums izdara jūsu pašu iekšējā cīņa, saņemšanās, dusmas, sašutums un nespēja novilkt robežu, saprast,kas notiek un aiziet no šāda tipa dialogiem...

Un ja vienreiz tas var notikt, jo neesat bijuši gatavi, ka būs šāda epizode, un ir normāli, ka ir neziņa kāds ir jauniepazīts cilvēks, tad ilgtermiņā, ja tas notiek regulāri, bet Jūs izvēlaties turpināt vainot citus un gaidīt, kad tie kļūs citādi, nevis pieņemt apzinātu attieksmi, tad tas nekad nebeidzas...

Tur kur satiekas divi, notiek divu dažādu enerģijas lauku, vērtību, vibrāciju satikšanās...un ja jums ir dažāds šis viss, ja viens ir prieka un miera enerģijā, otrs visu laiku sūdzas par dzīvi, kāds apvaino, vaino un nekad neatvainojas, otrs grib respektu...u.c., tad var sajust spēku zudumu...

Un pat ja nenotiek strīdi, dažiem enerģētiski neatbilstošā kompānijā sāk nākt miegs, citi pat sajūtas slimi, kādiem sāk sāpēt galva...

Vērojiet sevi...

Analizējiet kas jūsos notiek...un pēc iespējas ejiet ārā no dialogiem, kas jums izraisa smagas sajūtas, tikai Jūs esat atbildīgi par to kā jūtaties paši un cik augstās vibrācijās atrodaties.

Daži Brīvo Izvēli var pilnvērtīgi sākt pielietot tikai tad, kad izkāpts no bērnības programmām un destruktīvās uzvedības modeļiem, sadziedētas bērnības traumas, kur jābūt paklausīgiem un labiņiem vai jācīnās par taisnību vienmēr, tad beidzot pievēršam uzmanību sev, kļūstam par Radītājiem nevis Reaģētājiem , apzināmies kas notiek, ko mums nodara mūsu pašu izvēles, tad viss sāk mainīties...

Avots: Leida Tīlika

Dzīve ir tepat un Laime ir līdzās

Kāds reiz apstājas un attopas, cits tā arī nekad nepagūs to ieraudzīt, ka lielāko savas dzīves daļu nepārtraukti GATAVOJAS DZĪVEI..
Kad es pieaugšu, būšu brīvs un visu nokārtošu…tūlīt, kad pabeigšu augstskolu…kad izveidosies pirmās foršās attiecības…tad, kad beidzot aprecēšos..
Un tad, kad bērni - piedzims, sāks celties kājās, sāks staigāt, sāks ēst, sāks normāli gulēt, sāks iet dārziņā, sāks iet skolā, pabeigs skolu, kad izlems, kurā augstskolā iestāties…
Kad es beidzot sakārtošu savu veselību..sakrāšu visas uzlīmes..kad pabeigšu remontu…kad panākšu, ka vīrs beidzot sāks pievērst uzmanību, es būšu laimīga…kad māte beidzot atzīs, ka esmu viņai laba meita, es atslābšu…kad draugi novērtēs manu atbalstu …kad..
Tūlīt tikšu galā ar visiem darbiem un paliks labāk, būs vairāk brīvā laika. Tad es aizbraukšu pie vecākiem, uztaisīšu draugiem pikniku, ko visu laiku atlieku, satikšos beidzot ar bērniem..
Vēl mazliet, vēl nedaudz jāpastrādā, jāiegādājas vēl viens nekustamais īpašums un tad es varēšu atslābt.
Vēl mazliet jāsarūpē iekrājumi un tad es uzelpošu.
Vajag tikai mazliet paciesties un varēs dzīvot mierīgi..dzīvot tā, kā es gribu.
BET KĀ ES GRIBU? KO ES VISPĀR GRIBU?
Vai es jebkad esmu sev pajautājis, ko patiesībā gribu?
Par kādu mistisko nākotnes mieru es sapņoju un kur es dzenu sevi, ja atpūsties un dzīvot sabalansēti, dzīvot apmierinot savas vērtības var jau šodien un tagad - reālajā dzīvē.
Tātad man ir jāatzīst, ka man patīk nedzīvot..man patīk bēgt no sevis..man patīk skriet prom no reālās dzīves un slēpties no tās..
Sanāk, ka patīk dzīvot tur nākotnē, tur, kur es būšu malacītis, bet šodienā..šodienā es vēl aizvien nespēju sevi cienīt un atļaut sev apstāties?
Un izrādās, ka tā arī ir visa ir mana dzīve. Viss tas, kā es dzīvoju, ko jūtu, ko elpoju, ko domāju, ko daru - tā ir mana dzīve. Dzīve iet uz priekšu no viena notikuma uz otru. Katras dienas pieredze - tā ir mana reālā dzīve un tā saīsinās ar katru dienu, ne otrādi.
Mana reālā dzīve ir steiga, krāšana, steigšanās ātrāk visam pārlēkt pāri, ātrāk izdarīt, ātrāk nokārtot un sakārtot, lai...
Lai paspētu ko?
Izrādās, ka es tā pa īstam dzīvot nemaz neprotu. Ne tāpēc, ka man nav iespējas, bet tāpēc, ka esmu iemàcījies taktiku - bēgt no esošā mirkļa, būt pastāvīgā stresā domādams, ka tā es esmu ļoti aktīvs un produktīvs, un dzīvot nākotnes vārdā.
Izrādās, ka es nemaz nezināju, kas ir dzīve.
Izrādās, ka man ir ļoti bail dzīvot.
Izrādās, es ticu rītdienai, bet neticu šodienai.
Izrādās, ka es nemaz NEPROTU DZĪVOT.
Es protu tikai gatavoties dzīvei.
Esmu iemācījies dzīvot mistiskai rītdienai. Es dzīvoju pastāvīgi kaut ko nogaidot, kaut kam gatavoties, gaidot kaut kādu atslābumu, svētkus un mieru mistiskajā nākotnē, kura pēc būtības ir tikai manā prātā un bailēs.
Dzīve ir visu laiku TAGAD. Šajā mirklī ir pilnīgi visa mana dzīve. Te ir mana šodiena, mans šodienas ķermenis, manas šodienas izvēles, mani šodienas vecuma bērni, mans šodienas dzīves partneris, kurš mīl mani šodien..
Šajā mirklī ir gan mērķi, gan velmes, gan laiks atpūtai, gan iespējams miers. Šajā mirklī ir tik daudz cilvēku, kuri mīl mani jau šodien un man nav viņus nepārtrsukti jāpārsteidz, jāiepriecina, lai nopelnītu viņu mīlestību.
Šajā mirklī man ir mans vienīgais ķermenis, kuram manu uzmanību un rūpes vajag jau šodien.
Šodien man ir iedot tik daudz, bet es to cenšos ātri pārlapot un skriet tālāk.
Lūk, kāpēc ir tik daudz trauksmju, stresa un nemiera cilvēkos, ka prāts tā ir uzbūvēts - triekties pēc iedomātā miera, iedomātas laimes, svētkiem, prieka, labsajūtas. Triekties nododot katru esošo pieredzi, tikšanos, darbu, cilvēku, dzīvi. Jo mēs neprotam pietiekami novērtēt savu šodienu.
Cilvēks pastāvīgi gatavojas dzīvot. Gatavojas dzīvei, kura notiek, taču priekš viņa nav vērtīga tekošā brīdī.
Atslēga sriešanai un gonkām - es jūtos nepietiekams, es vēl neesmu ar sevi apmierināts..es vēl neesmu pierādījis, ka varu..es vēl neatļauju sev atslābt..es vēl neesmu pelnījis apstāties.
Bet dzērves pāri namam šādi saucot ardievas laižas tieši šodienā un šī rīta kafiju es varu izbaudīt tikai šodienas sajūtās un migla tieši tik maģiski nosēžas tikai šodien..
Izrādās dzīve ir tepat un Laime ir līdzās.
Bet kur esmu es?

Avots: Kristīne Om Shanti

Mēs visi esam viesi... Kāda sirdī, laikā, atmiņās...

Gleznas autors: Elita

Mēs visi esam viesi... Kāda sirdī, laikā, atmiņās...

Dzīvība ir vislielākā dāvana, kas ļauj mums te satikties un būt vienam priekš otra...kā dāvanām, kā pieredzēm, kā pārbaudījumiem...kā mācību stundām...

Tikai kad saproti cik ļoti Tev nepieder šis Brīnums, jo kāds Tev šo visu ir dāvinājis, kas saucas dzīvība un apziņa, un sirds, kas krūtīs pukst un jūt, tad sirds ietrīsas katra piedzīvotā mirkļa svētā apbrīnā un pateicīgā bijībā...

Mēs esam viesi viens otra dzīvēs un likteņos, un neviens nezin, kad laiks beigsies, tāpēc Tu vari jau tagad dot no savas labestības, tīrās sirds tiem, kas pieskaras Tavai dzīvei...dalīties ar tiem, kas gatavi saņemt.

Labestība un laipns, labs vārds neko nemaksā, bet tas piepilda Tevi un otru ar gaismu, sirsnību, prieku un pasaule labāka kļūst...

Mums visiem ir ko dot, dodot kļūsti bagātāks, un Tu vari dot ēdienu dzīvniekiem vai mājas, tiem kam nav māju, Tu vari uzklausīt un dot gudru padomu bērnam, kam nav vecāku, vari iestādīt veselu mežu, dodot jauniem kokiem vietu zemes vaigā...ikkatram ir ko dot...un dodot no sirds, Tu esi radošs, Tu esi mazliet dievs savā universā...

Laiks un dzīvība ir vislielākās dāvanas, kas mums ir dotas, lai mēs te uz zemes varētu satikties...un būt viesi un kopradītāji viens otra likteņos.

Author: 

Leida Tīlika

Kam Tu tici

Foto: Elita

Ja Tu tici, ka būs sūdi, tad tie noteikti būs, jo Universs piekrīt visam, ko Tu pietiekami bieži domā, jo Tu to materializē...

Tāpat kā fizikas eksperimentā, kur tika atklāts, ka Vērotājs un tā domas, nosaka un maina kvantu daļiņu virzību...

Un Tavas domas rada emocijas un tad Tu vēro pasauli caur emocionālu prizmu, tas viss rada, tas viss pārveido vibrācijas ķermenī, tas ietekmē fizisko ķermeni...attiecības...u.t.t.

Ja tu NETICI, ka Tevi var mīlēt, tad tā arī notiks... Visums piekrīt, tam ko Tu radi ar savām domām, ja jau Tu gribi tā domāt...Tu drīksti...

Meditācija ir viens no ceļiem uz domu atslēgšanu...ceļš uz mieru...ceļš uz citām dimensijām, ceļš uz apslēpto smadzeņu potenciālu, jo praktizējot regulāri un ilgtermiņā, Tu iemācies pārslēgties uz dažādiem smadzeņu viļņu diapazoniem, Tu pārstartē smadzeņu darbību un bioķīmiju, un kaut kad pienāk brīdis, kad notiek transformācija un Tu pārstāj vērot realitāti ar ierasto, iespējams, stresaino sajūtu...un, protams, pastāv iespēja pieredzēt svētlaimes sajūtas un citus stāvokļus, kas absolūti izmaina to KAM TU TAGAD TICI!

Un ar meditāciju var būt par maz, jo iespējams TU vēl nemaz neapzinies, ka AKLI TICI tam, ko teica bērnībā vecāki, pat ja ar prātu domā, ka man viss būs citādāk...

Tomēr tas ko neesi izpratis/usi, bet kam bērnībā, pagātnē ir bijis sāpīgs emocionāls lādiņš, tas var ietekmēt Tavu ticību un Tevi var bīdīt no zemapziņas tādos virzienos, kuri būs ciešanu pilni atkal un atkal, kamēr neieskatīsies...neizdziedināsi...nepārrakstīsi...neatlaidīsi...

Bet tāds ir BRĪVĀS GRIBAS likums, Tu vari neko nedarīt un ignorēt šo visu vai mainīt, dziedināt un transformēt...

Ja Tu baidies, tad Tu piesaistīsi notikumus, kuri apstiprinās -ir jābaidās! Tie būs notikumi,kas vedinās ielūkoties tajā, ka varbūt laiks dziedināt kādu senu traumu, bērnības ievainojumu, lai atlaistu tās bailes...

Ja Tu tici, ka esi nabaga upuris ļaunā universā, kur Tevi ietekmē, piebur, nolād un Tu nekādi nevari sevi pasargāt, jo visur ir piesūkušies manipulatori, elieni, portāli un astrālas radības, mentāli parazīti un mafloki u.t.t., kas sūc enerģiju, tad atradīsies, kādi kas piekritīs tam un piedāvās tīrīšanu, bet brīvību no ticības, tam, ka esi nabadziņš, kas jāglābj tie gan nepiedāvās, jo paši dzīvo bailēs un glābēja,upura, varmākas vecās pasaules paradigmās.

Brīvība vispirms notiks tavā prātā, un tas ir jau nākamais pakāpiens -kad Tu tici, ka esi pilnīgā drošībā, tici tam, ka vari radīt sev to labāko, tici, ka vari sevi noturēt gaismā, un radīt sev tādu aizsarglauku, ka visi šie netiek iekšā...un tā ir tava taisnība, kam Universs piekrīt.

Vai vēl labāk, Tu vienkārši neizvēlies stāvokli, kad Tevi kādam būtu jāglābj, Tu saproti, ka tas viss ir izgudrojums, kas Tevi padara atkarīgu, un tas ir mega bizness... Tu atsakies no domas, ka netiec galā ar kaut ko... Es radu savu universu,kurā pieredzu spēku, drošību, mīlestību, augstas vibrācijas un brīvību radīt...

KAM TU TICI, tas NOTIEK, to TU RADI...

Kas slēpjas aiz tā kam TU TICI? Tur ir spēka vai vājuma pozīcija?

Un ja prāts saka vienu, bet intuīcija ko citu, tad skaties uz sajūtu un rezultātu, tas parādīs kādai ilūzijai vēl tici...

Pati lielākā atklāsme var būt tā, ka citi un Universs īstenībā nav jāpārveido, bet pietiek dziļi cauri izdziedinātajiem paterniem izejot, patiesi noticēt, ka vari pieredzēt mīlestību un laimi un to, ko vēlies un Tu to pieredzēsi, ka tieši tāds variants piemagnetizēsies... Tad tu sapratīsi, ka Tev ir izvēle...vienmēr ir kādas durvis vaļā.

Tad kad Tevī savienojas spēja dzirdēt savu intuīciju un izprast ar viedumu situācijas, ar spēju redzēt sevi skaidri un otru, tad intuīciju un prāts saka vienu un to pašu, un Tu esi gatavs/a APZINĀTI RADĪT, un veidojas dzīve piepildīta ar apzinātām izvēlēm, labām attiecībàm un spēju atšķirt,kas ir kas...

Autors: Leida Tīlika

AUSTRUMU GUDRĪBA

1. Ir pareizi sākt ar mazumiņu.

Krūzi piepilda pakāpeniski, pilienu pa pilienam.
Neviens nevar kļūt veiksmīgs vienas nakts laikā; veiksme nāk tiem, kuri ir gatavi sākt ar mazumiņu un smagi strādāt, līdz krūka ir pilna.

2. Domas ir materiālas.

Ja cilvēks runā vai rīkojas ar ļaunām domām, viņu vajā sāpes.
Ja cilvēks runā vai rīkojas ar tīriem nodomiem, viņam seko laime, kas kā ēna viņu nekad nepametīs.
Lai dzīvotu pareizi, jums jāpiepilda smadzenes ar “pareizajām” domām.

3. Piedod. 

Dusmu turēšana sevī ir kā karstas ogles sagrābšana ar nolūku mest ar to kādam citam, bet tu esi tas, kurš tiek apdedzināts. Iemācieties piedot. Iemācieties piedot ātrāk.

4. Jūsu rīcībai ir nozīme.

Sakāmvārds saka:
"Dievs katram putnam dod tārpu, bet nemet to ligzdā." Buda teica:
"Es neticu liktenim, kas piemeklē cilvēkus, kad viņi rīkojas, bet es ticu liktenim, kas viņus piemeklē, kad viņi nerīkojas."

5. Mēģiniet saprast. 

Vispirms mēģiniet saprast, un tikai tad mēģiniet tikt saprasts.
Vairāk koncentrējieties uz to, lai būtu laimīgs, nevis lai jums būtu taisnība.

6. Iekarot sevi.

Lai iekarotu sevi, ir jāiekaro savs prāts.
Jums jākontrolē savas domas.
Viņiem nevajadzētu trakot kā jūras viļņiem.
Jūs nevarat liegt putnam pārlidot jums pāri, taču jūs noteikti varat apturēt to no ligzdas veidošanas uz jūsu galvas.

7. Dzīvo harmonijā.

Harmonija nāk no iekšpuses.
Nemeklē viņu ārpusē.
Harmonija nav jauns darbs, jauna automašīna vai jauna laulība; Harmonija ir miers dvēselē, un tā sākas ar tevi.

8. Esiet pateicīgs.

Vienmēr ir kaut kas, par ko ir vērts būt pateicīgam.
Neesiet tik pesimistiski noskaņots, ka uz minūti pat cīņas vidū jums neizdodas atpazīt vismaz desmit lietas, par kurām jums vajadzētu būt pateicīgam.
Šorīt ne visi varēja pamosties;
Vakar daži aizmiga pēdējo reizi. Vienmēr ir kaut kas, par ko ir vērts būt pateicīgam.

Gudrības Visums

Atrasts internetā.

Nobriedušas attiecības

    Pirmais, ko pamani, vērojot veselīgas attiecības, ir partneru pašpietiekamība. Viņos nejūt privātīpašnieciskumu, toties jūt uzticēšanos. Partneri ciena un apbrīno viens otru, nevis izmanto personīgo vajadzību apmierināšanai. Pretēji neirotiskajam „Es nespēju bez tevis dzīvot!” nobriedusi mīlestība saka „Es bez tevis izdzīvošu un varu pat būt laimīgs, bet es tevi mīlu un gribu būt kopā ar tevi”. Neviens nepieprasa „Tev ir jābūt man līdzās, lai man būtu labi!”. Un neviens sevi nenodod, pakļaujoties partnera prasībām, baidoties, ka otrs varētu viņu pamest.

        Cieņa pret partneri neļauj izturēties pret viņu augstprātīgi „Es labāk zinu, kas tev ir vajadzīgs”, „Dari, kā es teicu!”. Kad cenšamies piespiest otru rīkoties tā, kā uzskatām par pareizu, viņš sāk aizsargāties no kontroles un izdarītā spiediena. Un nereti pārejot uz atbildes apvainojumiem un uzbrukumu. Toties cieņa pret otra vajadzībām, robežām un īpatnībām liek mums sadarboties, meklēt iespējas pielietot stratēģiju „izdevīgi-izdevīgi”/”uzvarēju-uzvarēju”.

        Pieaugušas attiecības – tā ir līdzīgu savienība, kur katrs uzņemas atbildību par savām jūtām, vārdiem un rīcību.

        Ja uzskatāt, ka laulātais ir atbildīgs par jūsu laimi, jūs izjūtat aizvainojumu un dusmas, kad nespējat gūt vēlamo. Bet otrs nevar nest atbildību par to, ka viņa priekšstats par laimi neatbilst jūsējam. Jūs varat vienīgi saskaņot savas cerības ar otra iespējām. Un jūs varat paši par sevi parūpēties, ja partneris kāda iemesla dēļ nevar apmierināt jūsu vajadzības.

         Uzņemties atbildību nozīmē nevainot otru tajā, ka jūsu dzīve nav tāda, kā jūs to vēlētos. Ja nevarat darīt to, kas jums ir svarīgi, vai to, kas patīk, jo otrs to neatbalsta – tā ir jūsu problēma, nevis viņa. Ja otrs neuzņemas savu daļu atbildības un jūs to uzveļat uz saviem pleciem – tad jūs uzņematies atbildību arī par sev pārmērīgi uzlikto slodzi.

        Tāpat veselīgas attiecības raksturo māka nodalīt: jūs esat atbildīgi par to, ko sajūtat attiecībās, bet partneris ir atbildīgs par to, ko attiecībās sajūt viņš. Neviens nevar piespiest otru kaut ko just, un neviens nevar vadīt otru bez viņa piekrišanas. Ja tuvs cilvēks apvainojas par jūsu rīcību, tā nav jūsu vaina, bet viņa izvēle tā reaģēt.

        Atbildība – tās ir arī tiesības izvēlēties to, kas der tieši jums, tā ir māka vadīt savu dzīvi, nevis nodot tās vadības grožus otra, lai arī paša tuvākā cilvēka rokās.

        Nobriedušās attiecībās cilvēki atbalsta viens otru viņa pašrealizēšanās procesā. Palīdz viens otram realizēt vēlamo. Un vispirms jau tas ir atbalsts attīstībai – kādu nu partneris pats to saredz.

        Palīdzība un rūpes nav veids, kā piespiest otram būt parādā, tā nav otra cilvēka lojalitātes uzpirkšana, tas nav mīlestības darījums, kur katrs rēķina, cik un ko otra labā ir izdarījis, lai pēc tam pieprasītu sev pienākošās dividendes.

        Un tā nav arī glābšana, kur viens risina otra problēmas un velk ārā no nelaimēm un krīzēm, nedodot viņam iespēju izjust atbildību par savu izvēli un liedzot iespēju iemācīties rīkoties.

        Nobriedušai personībai spēja dot ir personīgā spēka un pārticības izrādīšana. Tā gūst atdevi brīdī, kad redz, ka otrs no šī atbalsta kļūst stiprāks. Un rezultāts sniedz patiesu baudu un gandarījumu.

        Tādās attiecībās cilvēki skatās viens uz otru atvērtām acīm, redzot savā priekšā reālu cilvēku, nevis sastingušu tēlu. Tas ir iespējams tikai tad, kad partneri patiesi interesējas viens par otru, lai arī cik gadus būtu nodzīvojuši viens otram līdzās. Kad viņi ir gatavi pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, ar visiem plusiem un mīnusiem, nenosodot un necenšoties otru pārveidot, lai viņš būtu „ērtāks”.

        Svarīga nobriedušu attiecību iezīme ir spēja sarunāties vienam ar otru atklāti un patiesi. Attiecības ir stabilas, ja partneri var tajās būt tādi, kādi viņi patiesībā ir, nebaidoties, ka viņu vārdi vai rīcība tiks noniecināta, kritizēta vai izsmieta. Tas ir ārkārtīgi vērtīgi, ja tev līdzās ir cilvēks, kuram tu vari uzticēties un ar kura palīdzību vari rēķināties. Tādās attiecībās abiem ir droši.

        Runājot par nobriedušām attiecībām, es ar to nedomāju, ka tās ir ideālas. Tajās ir interešu konflikti, domstarpības un dažādas emocijas. Tomēr, lai arī ko laulātie darītu, viņi vienmēr patur prātā laulību kopīgo mērķi – dzīvot kopā ilgi un laimīgi.

        Atceras, ka abi peld vienā laivā un nevēlas to lieki sašūpot. Viņi uzņemas atbildību par to, ko tieši šobrīd iegulda savās attiecībās. Un šīs attiecības viņiem vienmēr ir svarīgākas, nekā kaut kāda pēkšņa neskaidrība vai konflikts.

        Šādās attiecībās cilvēki runā viens ar otru un cenšas sadzirdēt un saprast otra domu gājienu. Pat ja viņi tam nepiekrīt. Neviens neuzskata par pienākumu piekrist kaut kam tādam, kas viņam neder, vienīgi tāpēc, ka otrs saredz situāciju citādāk. Un nepieprasa to no partnera. Tomēr tas nenozīmē, ka partneri neiziet uz kompromisiem. Viņi vienojas, lai labi būtu abām pusēm. Un kāds var piekāpties, neliekot sev justies kā upurim.

        Veselīgās attiecībās labi noteikti ir abiem. Daudz labāk ir būt kopā, nekā atsevišķi. Otra klātbūtne abus padara stiprākus, līdzsvarotākus, nevis vājākus. Vienlaicīgi attiecības nozīmē arī personīgo telpu un cieņu pret robežām.

        Partneri papildina viens otru, bet vienlaicīgi saglabā sevi kā nedalītu personību.

      Vārdi, kas nāk prātā, domājot par šādām attiecībām, ir drošība, uzticamība, sapratne, patiesums, savstarpējs atbalsts, attīstība un interese. Iespējams, ka skatīties filmas par šādām attiecībām nebūtu diez ko interesanti, bet ģimenei, manuprāt, tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Avots: 

Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse

Atrodi savus spārnus..

    Ja tev šķiet, ka lai lidotu Tev vajag otru...un Tu netici, ka vari izjust dzīves, prieka, baudīšanas, sajūsmas, iedvesmas lidojumu sevī neatkarīgi no tā vai esi ar kādu vai viena/s...un Tev šķiet ka bez otra dzīvē ir nožēlojama pelēka eksistence, kurā ir tikai pienākums un nekā radoša un interesanta, jo viss interesantais būs tikai, kad satikšu un būšu kopā ar VIŅU... Tad esi sveicināta atkarība no attiecībām...un līdz...atkarība.

    Līdz...atkarībā otram pieder absolūtā vara noņemt, sāpīgi noplēst vai iedot Tev spārnus un tad Tu lido...un tad Tu krīti...atkal un atkal...

    Un 100% kritīsi, kamēr neatradīsi savus spārnus, kamēr neizdziedināsies no bērnības traumām un uzvedības paterniem un neatklāsi sevī savu iekšējo bagātību un skaistumu, emociju krāsainību, talantus, kas iedvesmo, prieka avotus, un to kā vari pati/s izkrāsot savu dzīvi, vadīt, baudīt un lidot...jau ar saviem spārniem. Kamēr Tev obligāti vajadzēs otru, lai kaut ko sajustu un justos daudz maz jēdzīgi, tik ilgi Tu sāpīgi kritīsi, un piekritīsi tam, kam nevajag, kas sāp un pazemo, jo spārni ir otram...jo Tu vēl neesi nemaz sapratusi/is kas esi, ko vari, ko vari gribēt...

    Ikreiz, kad atkal tas, kas bija tavs laimes surogāts, noraus Tev ilūziju spārnus...un noraus...Tu novelsies atkal savā tukšumā un sāpēs...

    Un tas nav tāpēc, ka dzīve ir nežēlīga, vai tas otrs...

    Nē, ne tāpēc...

    Tas ir tāpēc, ka tava būtība un dvēsele kliedz un sauc, ieskaties sevī, parūpējies beidzot, iemīli sevi, iedot sev uzmanību...cieņu, laiku...gudrību...dziedināšanu...to, ko jau sen vēlējies, beidz atlikt un atlikt...ieraugi sevi, nevis tikai otru...iemirdzies atklāsmēs un mīlestībā izgaismo un ieskauj sevi...izaudzē spārnus.

    Tikai divi, kuriem ir katram ir savi atsevišķi spārni, var lidot kopā ilgi un laimīgi. Tie spēs iznest laikus, kad ir kādam grūti un tumšs...un kad priecīgi, jo ir divi, kas gaismu pazīst un dedz... Tikai tie, kas katrs atsevišķi prot par sevi parūpēties, dzīvot interesanti, piepildīt sevi ar prieku arī tad, kad otra nav blakus, tie pratīs teikt gan apzinātus Jā gan Nē, zinot ko tiem vajag laimei... Tie vadīs attiecību kuģi uz kopīgu mērķi un lidos.

    Atrodi savus spārnus...

Avots: Leida Tīlika

Uz ko bāzējas Mīlestība..

Uz ko bāzējas Mīlestība..

Neuzspējuši tā kārtīgi viens otru tuvāk iepazīt un nonākt līdz sirds tuvībai, cilvēki bieži vien iekrīt emocionālā un seksuālā atkarībā viens no otra, ticot, ka, beidzot dzīvē ir ienākušas ilgi gaidītākās jūtas - mīlestība.

Ir liela atšķirība starp emocionālo atkarību un emocionālo tuvību. Emocionālā atkarība, - tas ir par iekšējo badu un bailēm palikt, būt vienam ar sevi. Tamdēļ emocionālā atkarība ir par ņemšanu, atkarību, verdzību, pastāvīgu kontroli, neapmierinātību, neuzticību un bailēm zaudēt savu pieķeršanās objektu.

Bet mīlestībai cilvēks ir gatavs aiz iekšējā piepildījuma, dziļa miera un prasmes dalīties, dot, uzticēties, atvērties. Tie ir divi pretēji stāvokļi. Emocionālo tuvību spēj uzbūvēt tikai sevī piesudzis un piepildīts cilvēks. Cik daudz mēs tādus zinām?

Iemīlēšanas var sākties no ārējas pievilcības, seksuālas pievilcības, ķīmijas un tās visas ir ļoti svarīgas komponentes skaistai partnerībai.

Taču Mīlestība nebāzējas uz prāta aprēķinu, uz velmēm vai vajadzībām. Mīlestība bāzējas uz iekšēju briedumu, drosmi un skaidru izvēli - es esmu gatavs akceptēt pats sevi tādu, kas es esmu un otru cilvēku ar visu tam līdzi esošo, - otra pagātni, raksturu, vērtības, intereses, personību un mīlēt to, kas ir, nevis kaut ko kas man der un patīk, bet pārēko izmainot, nogriežot, pielabojot..

Kaisle bez emocionālās tuvības ātri vien noplok, jo no rīta pamostoties taču gribas arī ar kādu parunāties. Bet ja runāt nav par ko? Ja abi vai viens no partneriem nav gatavs, nespēj atvērt savu sirdi un nelaiž sev klāt? Ja tuvība beidzas ar seksuālo tuvību un tuvāk nedrīkst..

Ja sirds ir ciet, tā vienmēr ir ciet arī uz sevi pašu, bet mīlestība caur prātu nav mīlestība. Tas var būt aprēķins, tā var būt patikšana vai bailes būt vienam un vajadzība pieķerties kādam.

Bailes no sevis, nespēja pieņemt sevi, kauns no sevis - tas liek nobloķēties un nelaist nevienu sev klāt. Tas liek tramīgi ieguldīties ārēkā maskā - kačāt, pumpēt, ķūningot savu ķermeni ar cerību, ka vismaz dēļ mana ķermeņa mani izvēlēsies.. Vai audzēt ārējo matēriālo tēlu, kā “āķi”, “ēsmu”. Jo ticības paša vērtīgumam un tam, ka mani ir iespējams mīlēt tādu, kas es esmu..sirds dziļumos nava.

Aizvērta sirds ir aizvērta sirds. Prāts nespēj izjust mīlestību. Prāts visu var aprēķināt, izdomāt, izplānot, kā panākt, kā pievilināt, kā noturēt. Un tad tas, kas pievilināts būs ar dažādiem paņēmieniem arī vēl jānotur - ar pakļaušanu, manipulēšanu, kontrolēšanu. Dzīvošana bailēs pazaudēt partneri, dzīvošana saspringumā, patiesā vientulībā un pastāvīgā konkurences sajūtā - tā ir augsta cena par atkarību un negatavību patiesi mīlēt.

Daudzi cilvēki apzināti izvēlas veidot partnerību ar noteiktām robežām, neatļaujot vai aizliedzot partnerim pārkāpt savas robežas vai tikko partneris gatavojas pietuvoties par tuvu, attālinās, atgrūž vai pat sāk krāpt. Tās ir bailes no emocionālās tuvības.

Mīlestība ir drosmīga un apzināta izvēle, - es Tevi izvēlos katru rītu, katru jaunu dienu. Izvēlēties otru apzināti ir iespējams tikai, ja cilvēks ir iemācījies akceptēt un izvēlēties pats sevi. Pretējā gadījumā var izveidoties tikai pieķeršanās un atkarība no sava apbrīna vai izvēles objekta, no iedomātā tēla.

Patiesībā mīlestība ir maz atkarīga no tā, kas to izsauc, izraisa otrā - patīkams smaids, raksturs vai seksuāla pievilcība. Mīlestība sākas ar mīlestību pret sevi un sevis pieņemšanu. Mīlestība turpinās ar reālu rīcību, attieksmi, ieguldījumu partnerībā, ne tikai skaistu sapņošanu un gatavību gūt savu labumu, ērtumu, drošību.

Mīlestība cilvēka Dvēselē dzīvo vienmērt. Tā ir prasme priecāties par dzīvi, mīlēt dzīvi visās tās izpausmēs, atrast tajā apmierinājumu un radošumu, būt piepildītam un pabeigtam. Taču mīlestībai ir sākumā jāatveras un tikai tad cilvēks ir spējīgs mīlēt. Jāatver sirdi, kurā jau dzīvo mīlestība, nevis jāmeklē kāds, no kura izdabūt sevī nejusto mīlestību. Un šī drosme piemīt retajam - būt atvērtam.

Bieži, maksimums, ko cilvēks var uzbūvēt attiecībās - tā ir atkarība.

Mīlestība - tā vienmēr ir apzināta izvēle.

Katra cilvēka mīlestība runā, uzvedas, rīkojas savādāk. Kāds mīl klusu, kāds skaļi. Bet mīlestība ir mīlestība, to ir iespējams tikai sajust, ne izdomāt ar prātu.

Es ļoti vēlos Tevi mīlēt, dzīvot zinot, jūtot, ka tajā esi Tu, taču gadījumā, ja mana mīlestība neatbalsojas Tevī un ja Tu neizvēlēsies mani, mana dzīve turpina būt spilgta, krāšņa, piesātināta un vērtīga.

Avots: Kristīne OmShanti

10 veidi, kā palielināt dopamīna līmeni smadzenēs bez zālēm

“Dopamīns ir neiromediators (neurotransmitter), kas palīdz kontrolēt smadzeņu gandarījuma/apbalvojuma un baudas centrus. Tāpat dopamīns palīdz regulēt kustību un emocionālās reakcijas, uzvedību un uztveri, kā arī veicina ne tikai spēju redzēt savus sasniegumus, bet arī darbības uzsākšanu, lai virzītos uz tiem.” –PsychologyToday

Citiem vārdiem- dopamīns mums liek justies nozīmīgiem, atzītiem, novērtētiem, ļauj izjust baudu un gūt motivāciju, taču tas liek mums mums arī pēc šīs baudas dzīties, lai vienmēr justos labi.. un vēl labāk!

 

Internetā atrodami daudz raksti par dopamīnu un to, kā tas ietekmē garastāvokli, uzvedību, enerģiju un koncentrēšanās spējas. Tomēr ne tik bieži tiek runāts par to, kā uztvere ietekmē dopamīnu un varbūt tāpēc Tavs dopamīna līmenis vēl joprojām ir zems.

 

Apskatīsim 10 veidus, kā paaugstināt dopamīna līmeni.

 

1. Brīvs no atkarībām

 

Daudzi cilvēki kļūst atkarīgi no kaut kā, jo tas viņiem dod tūlītēju apmierinājumu – narkotikas, alkohols, sekss, pornogrāfija, iepirkšanās un citas atkarību izraisošas darbības, kam patiesībā ir negatīvs efekts uz dopamīna līmeni ilgtermiņā. Ja mēs kļūstam pārlieku atkarīgi no kaut kā, tad mūsu smadzeņu ‘gandarījuma elektriskā shēma’ tiek pārslogota un mēs alkstam pēc ātrā apmierinājuma.  Šis nav ilgtspējīgs risinājums dopamīna ražošanai, kam būtu jānotiek dabiskā ceļā. 

 

Atkarība bieži ir arī zema dopamīna līmeņa rezultāts, kas nozīmē, ka atkarība vairāk ir mēģinājums labot jau esošu problēmu. To rada iekšējs nepiepildījums, kas rezultējas ar vajadzību gūt piepildījumu, apmierinājumu un baudu ar dažādu vielu, objektu, pasākumu palīdzību, kas remdē neizbēgamās sāpes – vismaz uz laiku.

 

Kad mēs iegūstam jebkāda veida gandarījumu, mūsu smadzenēs izdalās dopamīns. Laikam ejot, šis stimuls un dopamīna izdalīšanās var veicināt mācīšanās procesu. Nesen pētnieki ir atklājuši, ka tas, cik ātri un pastāvīgi mēs mācāmies, ir saistīts ar to, cik daudz dopamīna tiek izdalīts mūsu smadzenēs. Kad mēs gūstam gandarījumu atkal un atkal, mēs saprotam, ka mums jāturpina darīt tas, ko mēs darām, lai veicinātu šo apmierinājuma sajūtu, un šādu uzvedības modeli ir grūti aizmirst, kad tas reiz ir saprasts.

 

Tas nozīmē, ka zems dopamīna līmenis ir atbildes reakcija uz dzīvesveidu, kas nesniedz gandarījumu. Tā var būt atbildes reakcija videi, kurā cilvēks dzīvo, drēbēm, kādas viņš valkā, "ciešajam" budžetam, ar kuru jāmāk operēt ikdienā, attiecību izvēlēm, kuras cilvēks pats ir izvēlējies vai kāds tās izvēlējies viņa vietā vai tas var būt traumas rezultāts. Ir ļoti viegli saprast, kā dopamīna līmenis var izrādīties zems, ja mēs apsveram visas iespējas, kas noved pie mazāk gandarīta dzīvesveida un dzīves pieredzēm.

 

Šajā gadījumā ir nepieciešama mazāk ‘esi brīvs no atkarībām’ pieeja, bet vairāk ‘paaugstini gandarījumu savā dzīvē’ praktiska stila padoma. Fakts ir tāds, ka cilvēks jutīsies mazāk gandarīts zemā dopamīna līmeņa dēļ, ja viņš nepiepildīs (vai nevarēs piepildīt) savu dienu ar lietām, kas iedvesmo un sniedz gandarījumu. Tas nozīmē, ka visefektīvākais veids, kā pasargāt sevi no atkarībām un veicināt augsta dopamīna līmeņa izstrādāšanos, ir:

• izvairīties no baudu un apbalvojumu nesniedzošām aktivitātēm
• tiekties pēc aktivitātēm, kas sniedz atalgojumu, un galu galā piepildīta, sasniegumiem bagāta dzīvesveida.

 

2. Mazo uzdevumu saraksts

 

Dopamīna līmenis palielinās, kad mēs esam organizēti un izpildām, pabeidzam uzdevumus, neskatoties uz to, vai uzdevums ir liels vai mazs. Tāpēc neliec savām smadzenēm raizēties par lietām, kas vēl ir jāizdara. Tā vietā uzraksti darāmo darbu sarakstu un izpildi tos pa vienam. Ir pierādīts, ka dopamīna līmenis smadzenēs ir augstāks, ja mēs fiziski izsvītrojam kaut ko no darāmo darbu saraksta. Tāpat der pierakstīt un izsvītrot lietas neatkarīgi no tā, vai spēj paturēt prātā darāmos darbus vai nē. 

 

Grāmatā “Principles of Self-Management” ir ļoti labi izpētīta izpratne par motivāciju, kad runa iet par uzdevumiem. Īsumā – ja darāmais darbs ir lielāks par 25% no izmaiņām cilvēka rutīnā, tad viņš būs pārņemts ar sajūtu, ka nespēj to sasniegt. Tas noved pie personīgās sakāves  un sabotāžas, lai izvairītos no uzdevuma izpildes. Ja darāmais darbs atšķiras mazāk kā 10% no cilvēka ierastās rutīnas, viņš uzdevumu var nepildīt, jo tas šķiet mazsvarīgi. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir svarīgi pierakstīt uzdevumus un mērķus, kuri ir robežās no 10 līdz 25% no jaunajām darbībām, jaunās uzvedības, citādi uzdevums vienkārši netiks pildīts.

 

Lai vai kā, šī 10 – 25% amplitūda ir tikai ceļvedis uzdevumiem, kuri nav tieši saistīti ar mūsu augstākajām vērtībām. Patiesībā, ja vari sasaistīt uzdevumu ar savām augstākajām vērtībām un skaidri redzi, kā tas palīdzēs Tev izdarīt to, kas  Tev ir svarīgākais, Tu šo uzdevumu izpildīsi. Ja Tu neredzēsi, kā tas var piepildīt Tavas augstākās vērtības, Tu vilcināsies, atliksi un kļūsi neapmierināts, mēģinot to paveikt. Sasaistot uzdevumu ar savām augstākajām vērtībām, Tu gan paaugstināsi iespējamību uzdevumu izpildīt, gan paaugstināsi atalgojuma sajūtu, kad to paveiksi, kā rezultātā palielināsies arī dopamīna līmenis smadzenēs.

 

 

3. Radi kaut ko

 

Rakstnieki, gleznotāji, tēlnieki, dzejnieki, dziedātāji, dejotāji un citi mākslinieki var identificēties ar šo. Kad viņi ir radošajā procesā, viņi var kļūt hiper-fokusēti. Rezultātā viņi var nonākt stāvoklī, ko sauc par plūsmu. Dopamīns ir smadzeņu ķīmijas sastāvdaļa, kas mums ļauj nonākt šādā stāvoklī. Padoms: sāc nodarboties ar kādu hobiju vai aktivitāti, kurā Tu radi kaut ko patiešām taustāmu. Izmēģini mākslu, amatniecību, automašīnu remontēšanu, zīmēšanu, fotografēšanu vai ko citu, kas šķiet interesants. 

 

Piemest uguni savam radošajam garam ir efektīvs veids, kā palielināt savu labsajūtas potenciālu, sasniedzot mērķus un iedvesmojot sevi caur sasniegumiem. Lai vai kā, tas var arī būt labs veids, kā novērst uzmanību no dzīvesveida, kas šķietami liek justies slikti. Vienmēr, kad Tu strādā pie kāda projekta (radoša vai nē), kas Tevi patiešām iedvesmo, Tu aktivizē savu “plūsmas stāvokli”, kur laiks un telpa šķietami stāv uz vietas. Kā noteikt to, kas ir tas, kas Tevi patiešām var iedvesmot?

 

Svarīgākais mērķis, nosakot savu autentisko radošo enerģiju, ir atdalīt to no citu cilvēku radošajām enerģijām, kas ir ap Tevi. Daudzi no mums tīksminās par citu daiļradi – vai tie būtu mākslas darbi vai mūzika, un viņu darbi vai talanti aizņem vietu mūsu pašu prātos. Tas ne vienmēr ir slikti, bet tas var ietekmēt Tavus paša uzskatus par to, ko vari radīt tieši Tu. Ja Tu salīdzini sevi ar citiem un nepietiekami novērtē sevi, Tu nospied savas radošuma spējas. Tas var ietekmēt Tavu dopamīna līmeni, jo, ja Tu nespēj saskatīt savu daiļradi kā savu atlīdzību, bet spēj redzēt tikai cita radīto, Tu vari sajusties mazvērtīgāks.

 

Viens ļoti efektīvs veids, kā neitralizēt citu cilvēku ietekmi uz Tavu prātu ir burtiski aplūkot viņu veikumu negatīvās puses. Tas nav domāts kritikas praktizēšanas veicināšanai, bet tas var mazināt citu radošuma spēju apbrīnu, palīdzot izbeigt savu spēju noniecināšanu. Kad Tu sapratīsi, ka Tavi radošie mēģinājumi var izdoties tikpat augstā līmenī kā tiem, kurus Tu apbrīno, caur praksi Tu (tāpāt kā viņi)  palielināsi spēju saskatīt savas daiļrades nozīmību un atalgojumu, ko tā sniedz.

 

 

4. Kusties!

 

Tās pašas vecās labās kustības, mēs jau zinām…Ir diskutēts atkal un atkal par kustību svarīgumu un ieguvumiem, bet tām noteikti jābūt arī šajā sarakstā. Kustības ne tikai palīdz mums atbrīvoties no stresa, iegūt labāku fizisko veselību, padara mūs produktīvākus, tās arī paaugstina mūsu dopamīna līmeni. Kustības paaugstina arī citu neiromediatoru –serotīnu un endorfīnu līmeni. Un pats labākais šajā visā – kustībām nav obligāti jābūt sarežģītām, nav speciāli jāuzsāk nodarboties ar kādu sporta veidu. Pietiks arī ar pastaigu, kāpšanu pa trepēm, kas dos labu “grūdienu” dopamīnam.

 

 

Kustības ir svarīgas, taču tās var kļūt arī par sava veida atkarību, ja tās netiek integrētas ikdienas dzīvē. Daudzi cilvēki dodas uz sporta zāli, lai trenētos, bet tajā pašā laikā piekopj diezgan mazkustīgu pārējo ikdienas daļu. Otra lieta ir kustību novērtēšana. Daudzi cilvēki nopērk sporta kluba abonementu, bet tā arī nekad to neizmanto. Kāds tad ir vieglākais ceļš, lai kustības kļūtu par dzīves sastāvdaļu?

 

Tie ir vingrojumu kopumi saukti par funkcionālo treniņu, kur vingrojumi tiek veidoti tā, lai tie kalpotu kā palīgs ikdienas darbos, lai ikdienas darbi Tev neatņemtu enerģiju. Tā vietā, lai ļautu darbiem sevi nogurdināt, augsta enerģijas līmeņa saglabāšana palīdzēs Tev dienas laikā būt labā omā un attiecīgi just vēlmi izkustēties.

 

 

5. Atzīmē/izsvītro padarīto

 

Lielisks veids, kā paaugstināt dopamīna līmeni, ir atzīmēt vai izsvītrot izveidotajā uzdevumu sarakstā padarīto. Tādā veidā tas būs vizuāls atgādinājums tam, cik dienas pēc kārtas Tu esi kaut ko sasniedzis.

 

Speciāli šim mērķim vari iegādāties kalendāru, kurā ierakstīt savus mērķus dienās, kad tie sasniedzami. Piemēram, ja Tu sporto pirmdienā, trešdienā un piektdienā, atzīmē to šajās dienās visam mēnesim. Kad esi pasportojis, izsvītro padarīto no kalendāra. 

 

Šāda veida atzīmēšana vai izsvītrošana ir noderīgs instruments, lai svinētu sasniegumus, tomēr tam ir arī sava negatīvā puse – rutīna.  Darot kaut ko atkal un atkal, tas var kļūt par rutīnu, sevišķi, ja šī darbība atkal un atkal nespēj sniegt gandarījumu.

 

Lai no tā izvairītos, mēģini pielāgot mērķi vai darbību efektivitātei un lietderībai. Turpinot rast veidus, kā uzlabot savu sniegumu, pēc laika Tu varēsi atskatīties atpakaļ ne tikai uz to, cik reizes Tu kaut ko esi paveicis, bet arī, kā Tu esi uzlabojis savu sniegumu. Šādā veidā Tavs sniegums kļūst par sacensību ar Tevi pašu, kas palielina Tavu potenciālu justies gandarītam, kad Tu pārvaldi kādu prasmi.

 

Taču neatkarīgi no darba uzdevumu sarežģītības, izveido sarakstu arī ar maziem darbiņiem, ikdienas sīkumiem, jo dopamīna izdalīšanās notiks arī tad, kad izsvītrosi nelielus, it kā maznozīmīgus darbus, piemēram, "iznest miskasti", "pagatavot rītdienai līdzi ņemamās pusdienas" u.tml.

 

 

6. Paaugstini tirozīnu

 

No ķīmiskajiem savienojumiem, kas veido dopamīnu, neviens nav svarīgāks kā aminoskābe tirozīns. Patiesībā tirozīns tiek uzskatīts par dopamīna pamatelementu. Tāpēc ir svarīgi, ka Tu saņem šo vielu pietiekoši. Ir neskaitāmi produkti, kas paaugstina tirozīnu, ieskaitot mandeles, avokado, banānus, liellopu gaļu, vistas gaļu, šokolādi, kafiju, olas, zaļo tēju, melones un jogurtu. Ir milzīga starpība, vai Tu dzīvo, lai ēstu vai ēd, lai dzīvotu. Ir svarīgi izmantot ēdienu savā labā. 

 

Tirozīns ir viena no 22 galvenajām aminoskābēm, kas tiek izmantota, lai veidotu olbaltumvielas ķermenī. Papildus tam, tirozīns paaugstina noteiktu neiromediatoru līmeņus smadzenēs – dopamīna un norepinefrīna. Šie ķīmiskie savienojumi ir "slaveni" ar spēju veicināt labsajūtu, tie var palīdzēt uzlabot garastāvokli, paausgtināt koncentrēšanās spējas, tādejādi padarot tirozīnu par populārām ‘gudrajām’ zālēm.

 

 

7. Klausies mūziku

 

Vai Tu jebkad esi aizdomājies, kāpēc mūzika spēj iepriecināt? Vienu brīdi Tu vari būt pavisam sašļucis, bet tiklīdz Tu uzliec savu mīļāko mūziku, Tava oma acumirklī uzlabojas un pēkšņi Tu arī sevi mīli vairāk! Tas viss notiek tāpēc, ka mūzikas klausīšanās paaugstina dopamīna līmeni! Zinātnieki apgalvo, ka mūzikas klausīšanās rada tādu pašu efektu kā mīļāko ēdienu ēšana vai mīļākās TV pārraides skatīšanās. Tāpēc brīžos, kad jūties slikti, uzliec kādu no saviem mīļākajiem gabaliem un ļaujies mūzikai. 

 

Mūzikas klausīšanās var paaugstināt dopamīna līmeni īslaicīgi, bet ir nepieciešama ilglaicīga piepildījuma sajūta, lai Tu varētu izbaudīt katru dienu un padarīt to produktīvu, kas Tevi virza tuvāk saviem mērķiem.

 

Jebkurā gadījumā mūzika ir bijusi cilvēces vēstures daļa, cik sen vien varam iedomāties, tāpēc tās ietekme uz smadzenēm tiek augstu vērtēta. Patiesībā mūzika gan vēsturiski, gan mūsdienās ir bijusi lielākā kultūras vērtība. Tāpēc klausies mūziku, bet pārliecinies, ka tā nav vienīgais dopamīna avots Tavā dzīvē.

 

 

8. Meditē

 

Viens no atkarību izraisošiem ieradumiem ir mūsu prāta pārpildīšana ar neskaitāmām domām. Daži budisti šādu atkarību dēvē par “pērtiķa prātu”. Domu šaudīšanās pa prātu ir ne tikai traucējošs ieradums, bet tas atstāj arī negatīvu efektu uz mūsu garīgo attīstību. Zinātnieki beidzot atgūst iekavēto, lai saprastu to, ko budisti jau ir zinājuši tūkstošiem gadu: meditācija un apzinātība ir pamats veselīgam prātam!

 

 

 Meditācija var būt ļoti efektīva dopamīna līmeņa paaugstināšanā, ja tā tiek darīta pareizi. Meditācija var atbrīvot no mentālajām ietekmēm, kas iespējams ir iemesls zemākam dopamīna līmenim nekā gribētos. Meditācija tiek galā ar garīgo jucekli un aizvieto to ar klātesamību un piepildīšanos ar to vien, ka esam dzīvi. Tas ir stāvoklis, kas ir pieejams jebkuram cilvēkam un var palīdzēt mūsu ikdienā apzināties to, kas mums liek justies labi un ar ko mēs nerezonējam.

 

 

9. Lieto dabīgus uztura bagātinātājus

 

Lai arī ir daudz lielisku veidu, kā paaugstināt dopamīna līmeni, dažreiz mēs saskaramies ar laika trūkumu. Par laimi, ir pieejami dabīgi uztura bagātinātāji, kuriem ir pierādīta spēja paaugstināt dopamīna līmeni. Daži no tiem:

• Acetil-l-tirozīns: veselīga deva šī uztura bagātinātāja ļauj smadzenēm vieglāk saražot dopamīnu.
• Kurkumīns – aktīvā viela, kas sastopama kurkumas saknē 
• Ginko biloba – ļoti populārs uztura bagātinātājs, kas paaugstina dopamīna līmeni un ļauj tam smadzenēs cirkulēt ilgāk.
• L-teanīns – paaugstina vairāku neiromediatoru līmeni smadzenēs, ieskaitot dopamīnu. Zaļā tēja ir lielisks L-teanīna avots. 

Lai arī dabīgie uztura bagātinātāji var ietekmēt dopamīna līmeni, tiem nekādā gadījumā nevajadzētu aizvietot Tavu paša iekšējā piepildījuma potenciālu. Šī atbildība ir Tava un tikai Tava. Tomēr nezinot, kā ir justies lieliski, ir grūti uz to tiekties kā uz mērķi. Dabīgie uztura bagātinātāji var palīdzēt mums nokļūt šajā labsajūtā, lai mums būtu atskaites punkts tam, kāds var būt mūsu potenciāls. Viltība šajā visā ir izmaiņu veicināšana mūsu dzīvēs tādā mērā, lai dabīgo uzturu bagātinātāju nepieciešamība labsajūtai ir zemāka nekā labsajūta, ko mēs piedzīvojam dienu no dienas, pateicoties izmaiņām mūsu dzīvēs. 

 

 

10. Attīries no toksīniem

 

Mūsu ķermeņi ir brīnumaini, bet mēs uzkrājam gan toksīnus, gan baktērijas, kas mums kaitē. Endotoksīni ir tie, kas var izvest mūsu imūnsistēmu no ierindas un tie kavē dopamīna veidošanos. Pāris padomi, lai attīrītu zarnas no endotoksīniem:

• fermentētu produktu lietošana uzturā (skābēti kāposti, gurķi, dabīgi raudzēts rūgušpiens u.c.)
• pietiekams miegs,
• izvairīšanās no pārāk taukainiem un cukurotiem ēdieniem.

Kad Tu nejūties labi, vienmēr pastāv risks par daudz un nevajadzīgi patērēt cukurotus un saldus produktus, lai iegūtu īslaicīgu labsajūtu. Ja Tu spēj gūt labsajūtu no izaicinājumiem, ar kuriem sastopies savā dienā, visticamāk Tu ēdīsi, lai izpildītu veicamos uzdevumus, tā vietā lai ēstu vienkārši labsajūtai. 

 

Tam, kā Tu ēd un kāda ir Tava labsajūta, ir tieša korelācija. Ja Tu aktīvi izbaudi savas dzīves izaicinājumus, Tu visticamāk lietosi pārtiku, kas kalpo Tavām augstākajām vērtībām, interesēm un veselībai, jo Tu redzēsi iemeslu lietot labu uzturu. Kontrolēt to, kā Tu ēd ir mazāk svarīgi nekā atrast piepildījumu tajā, ko Tu dari.

 

Tāpēc nākamreiz, kad sastopies ar saldumkāri, pajautā sev, vai Tu nevarētu apēst kaut ko citu, kas Tev varētu palīdzēt rast piepildījumu. Tāpat apdomā, ko Tu attiecīgajā brīdī dari, kad Tev parādās saldumkāre un pajautā sev, vai tajā brīdī darāmais darbs ir tas, kas Tev jādara vai Tu to vari deleģēt kādam citam, lai Tu varētu pievērsties lietām, kas iedvesmo Tevi. Fokusējoties uz to, kas Tevi iedvesmo un piepilda, Tu pieķersi sevi pie tā, ka aktīvāk meklēsi veidus, kā uzlabot savu veselību bez nepieciešamības fokusēties uz veselības uzlabošanu.

 

 

[Avots: http://www.collective-evolution.com/2016/01/20/10-ways-to-increase-dopamine-levels-in-the-brain/ ]

Avots: topivesels.lv

Iesaku arī noskatītes interviju ar Ilzi Konrādi, lai ceļā uz sasniegumiem izdodas uzturēt enerģiju hormonālā līmenī: https://www.youtube.com/watch?v=SVUucd8gRQA