Viedais kaķis gulēja uz zāles un gozējās saulē. Te garām aizsteidzās veikls, mazs kaķēns. Viņš skrēja uz riņķi, palēcās un atkal sāka skriet pa apli. - Ko tu dari? Kaķis slinki painteresējās.
- Es cenšos noķert asti! - kaķēns bez elpas atbildēja.
- Bet kāpēc? - kaķis iesmējās.
- Man teica, ka aste - ir mana laime. Ja es noķeršu asti, tad noķeršu savu laimi. Tāpēc jau trešo dienu skrienu pēc astes. Bet viņa visu laiku izvairās no manis.
Kaķis pasmaidīja un teica:
- Kad biju jauns, arī man teica, ka mana laime ir manā astē. Daudzas dienas es skrēju aiz astes un mēģināju to satvert. Es neēdu, nedzēru, bet tikai skrēju pēc astes. Es nokritu noguris, piecēlos un atkal mēģināju noķert asti. Kādā brīdī es izmisu. Un vienkārši devos tur, kur acis rādīja. Un vai zini, ko es pēkšņi pamanīju?
- Ko? Kaķēns pārsteigts jautāja.
- Es pamanīju, ka lai kur es dotos, aste man visur seko.
Jums nav jāskrien pēc laimes. Jums ir jāizvēlas savs ceļš, un laime ies jums līdzi.