Lielākais šķērlis ceļā uz apgaismību (apskaidrību)
- Apgaismība (apskaidrība) – kas tas ir ? (E.Tollem uzdotais jautājums)
Jau vairāk nekā 30 gadus ceļmalā sēdēja ubags un lūdza garāmgājējiem žēlastības dāvanas. Tad kādu dienu garām gāja kārtējais ceļotājs. “Iedodiet kādu monētiņu,” nočāpstināja bezzobainā mute, un ubaga roka mehāniski pastiepa savu veco cepuri. “Man nav ko tev iedot,” atbildēja ceļotājs. Tad viņš paprasīja: “Uz kā tu sēdi?” “Tā, ne uz kā,” atmeta ar roku ubags. “Tā vienkārši ir veca kaste, uz kuras es sēžu jau tik ilgi, cik vien sevi atceros.” “Vai esi kādreiz ieskatījies tās iekšpusē?” painteresējās ceļotājs. “Nē,” atbildēja ubags. “Un kāpēc skatīties? Tāpat tur nekā nav.” “Bet tu paskaties,” uzstāja ceļotājs. Ubags negribot piepacēlās un pacēla kastes vāku, un, neticot savām acīm, sev par milzīgu izbrīnu ieraudzīja, ka kaste pilna ar zelta naudu.
Es (E.Tolle) tad arī esmu tas pats ceļotājs, kuram nav nekā, ko iedot, un kurš tev iesaka ieskatīties iekšpusē. Tikai ne kādas kastes iekšpusē, kā minētajā līdzībā, bet daudz tuvāk - sevis paša iekšpusē - sevī. “Bet es jau neesmu ubags,” tāda varētu būt dzirdama atbilde. Tomēr tie, kas nav atraduši savu patieso dārgumu, to brīnišķīgo ESĪBAs prieku un kopā ar to nākošo dziļo, stabilo, nesatricināmo mieru, ir nabagi, pat ja viņiem pieder neizmērojamas materiālās bagātības. Viņi kā aklie klīst savās pilīs (mājokļos) un ārpus tām, jo ir izslāpuši pēc atzinības un pašapliecināšanās, meklē drošību, grib mīlestību, meklē sev izpriecu vai paša realizācijas fragmentus, lai arī tajā pašā laikā viņu rīcībā atrodas tāda iekšējā bagātība, kura ietver ne tikai visu uzskaitīto, bet vēl neizmērojami daudz vairāk, nekā to varētu piedāvāt visa apkārtējā pasaule.
Vārds “apgaismība (apskaidrība)” izraisa cilvēka iztēlē domu - ideju - par supercilvēka stāvokļa sasniegšanu, jo cilvēka EGO patīk to izskaidrot tieši tā, tomēr apgaismība – tā ir tikai tavs dabiskais vienotības sajušanas ar ESĪBU stāvoklis. Tātad apgaismība ir tava atrašanās sajūta vienotības un sasaistības stāvoklī ar kaut ko neizmērojamu un nesagraujamu, ar kaut ko gandrīz paradoksālo, kas tu pats, pēc būtības, arī esi un vēl pat ar kaut ko daudz diženāki lielāku nekā tu. Šis stāvoklis atklāj tev tavu patieso dabu, kas atrodas aiz tava vārda un ķermeņa robežām. Tava nespēja sajust šo savu saistību ar ESĪBU rada tevī atšķirtības ilūziju gan pašam ar sevi, gan arī ar visu apkārtējo pasauli. Tieši tāpēc tu apzināti un neapzināti uztver un sajūti sevi kā izolētu fragmentu. Tad tevī pastiprinās bailes un tad arī iekšējā un ārējā konflikta stāvoklis tev kļūst par ikdienišķu normu. Man ļoti patīk Budas izteiktais vienkāršais apgaismības definējums: Apgaismība ir “ciešanu izbeigšanās”. Šajā formulējumā nav nekā pārcilvēciska, vai ne? Protams, kā definīcija, tā nav pilnīga, jo izsaka tikai to, ka apgaismība nav ciešanas. Bet kas tad paliek pāri, kad ciešanu vairs nav? To Buda neskaidro, tātad tev pašam to vajadzēs noskaidrot. Buda savu formulējumu ir izteicis nolieguma formā, lai cilvēka prāts nespētu to pārvērst par savas ticības objektu, ietērpt kaut kādā pārcilvēciskuma ietvarā, vai arī pārvērst to par mērķi, kura sasniegšana kļūtu tev neiespējama. Tomēr, neskatoties pat uz šādu piesardzīgu apgaismības definējumu, budistu vairākums turpina ticēt, ka apgaismība (apskaidrība) – tas ir priekš Budas, bet ne priekš viņiem – nu, katrā gadījumā, ne jau šajā dzīvē.
Fragments no
Ekhards Tolle. Tagadnes mirkļa "Šeit un Pašlaik" spēks
