Ir tādas sievietes, kuras vairs nebaidās. Kuras baidīties ir nogurušas. Nepatikt. Neatbilst. Nezināt. Neuzspēt. Nemācēt izcept napoleonu un pagatavot plovu. Pareizi uzzīmēt acu laineri..
Viņas nebaidās pārjautāt. Izskatīties neveikli. Viņām ir ko uzģērbt mugurā. Vasarā. Un rudenī. Un tā vispār nav problēma. Viņas zin, ka skaisti - tas ir iekšpusē.
Viņas nebaidās noslīkt. Par cik sen dzīvo dziļumā..
Viņa nekautrējās raudāt. No sāpēm un prieka. Smieties par to arī prot.
Par vēlu baidīties no krunciņām. Tas nav vairs pašas pirmās. Bet visas tikai no smaida.
Nav vēlme uztraukties, ko padomās. Kolēģi. Vīramāte. Cilvēki.
Viņas ēd, ko grib. Kad grib. Un var to izdarīt pirms miega. Un nekauninās sevi.
Viņa zin visu, kas kaitīgs. Un zina arī, cik kaitīgi ir sevi kritizēt, negribēt un neelpot..
Viņai vienalga. Atnāca viņš 18:30 vai 21:00. Ja viņš mīl. Un steidzas mājup. Viņa negrib vairāk tērēt enerģiju baidoties palikt viena. Viņa ir atradusi sevi.
Viņai ir ko teikt. Ir arī par ko paklusēt. Par ko lūgšanas skaitīt.
Viņai ir viss. Viņai viss ir no sirds. Un pa īstam.
Viņa nebaidās izskatīties smieklīga. Izgāzties.
Resna. Tieva.
Viņa sen kā pārstājusi izlikties. Un sākusi vienkārši būt.
Darīt to, ko mīl. Mīlēt to, ko dara.
Gulēt ar to, ar kuru nevar iemigt. Pat, ja ļoti gribas.
Runāt tieši. Neuzvelkot. Neaizskarot.
Skatīties caur pirkstiem uz tiem, kuriem nepatīk. Nesteigties pie tim, kuriem nav laika.
Klausīties klusumā.
Melnā šokolāde priekš viņas ir salda..
Viņa prot novērtēt laiku. Rītu. Dienu. Nakti.
Viņa ir aizņemta ar lietām savām. Viņa prot būt ar sevi. Pati.
Viņa nebaidās nomirt. Tapēc, ka dzīvo.
Man vēl par agru. Man bail.
Avots: Janis Ozoliņš
