Sveiks, mans dārgais draugs. Biju pārdomās... Par to, vai ir jēga turpināt rakstīt blogu? Par to, vai ir jāraksta tikai savs skatījums vai var arī publicēt citu domas? Par to vai vēl lasa šajā informācijas piesātinātajā laikmetā garus rakstus, vai pietiek ar īsiem lakoniskiem teikumiem? Savu laiku es lasīju visu par ezotēriku, kas uzrunāja. Tas viss likās tik jauns un brīnišķīgs. Bet pienācis brīdis, kad esmu izvēlīga un izvēlos ko lasīt, kā iegūt jaunu informāciju. Jo katram ir savs ceļš... 💜
Dzīve tāpēc ir dzīve, ka tā iet nezināmus ceļus un katram skatījums uz dzīves ceļu, jēgu ir savs....Tāpēc turpinu rakstīt, bet šoreiz gribu padalīties ar rakstu no žurnāla "Taka", kas mani uzrunāja.
Kā pietuvoties savai iekšējai Saulei....
"Nosauksim to par metodi "Man patīk"! Ievies to savā ikdienā kā sportu - arvien vairāk atrodot un vērojot pateicībā, dabiskā priekā to, kas patīk. ieraugot un atlaižot, nepieķeroties nekam. Tā var izvērsties kā lavīna, kas atver apziņu.
Katru reizi, kad parādās pretenzija vai nepieņemšana attiecībā uz to, kas apkārt notiek, jāsaprot, jāatceras, ka tā ir kā sarkanā lampiņa, kas liek pavērsties atpakaļ sevī.
Dziļākā būtībā mēs prasām no pasaules to, ko īstenībā mums tai būtu jādod! Tāpēc katru reizi, jūtot nepatiku, esot kritiskiem pret dzīvi, mums ir iespēja iziet no vienpusīgas, savtīgas uztveres, tiecoties ieraudzīt notiekošo plašā kopumā, kur viss līdzsvarojas saskaņā.
Šādā veidā varam pārfokusēties uz saviem iekšējiem resursiem, savu spēku, kas ir lielāks par to prāta daļiņu, kas sanācis iestrēgt nepieņemšanā. Tad paveras iespēja ieraudzīt un izšķīdināt problēmu savā sirds gaismā.
Ja gribi iziet ārpus saviem ierobežojumiem, tad iespējas ir divas. Vieglākā un grūtākā. Ja spējam saslēgties ar saviem Dvēseles resursiem, tad varam atklāt pietiekami daudz gaismas, lai spētu pārkausēt sāpes, bailes. Ja nē, tad atliek grūtais ceļš - pagriezties godīgi pret tām, izdzīvot un iziet cauri.
Mēģinājumi aizbēgt ir tikai plāksteri un ilūzijas! Neviens mūs neatbrīvos no sarežģītām situācijām, bet uzdevums ir tajās nepazaudēt sevi. Tāpēc gribot, negribot ir jānoiet ceļš, ko sauc par piedošanu un mīlestību."
