Un paies Laiks..

Foto autors: Elita

Un paies Laiks..
Un Tu sapratīsi, to kas nav apjaušams tagad...
Un ja Tu sadzirdēsi...patiesi dziļi sajutīsi, izzināsi, pazīsi sevi... izpratīsi karmas rakstu, tad Tu zināsi, ka TAD viss notika pareizi...un tad paliks tik viegli...
Un paies laiks un Tu jau spēsi sarunās ar citiem, lasīt starp pateiktā rindiņām...nepateikto...un noklusēt, tur kur divas absolūti dažādu vērtību pasaules satiekas...tur kur nav saprašanās tiltu...tur kur izskaidrojums neko nedos, jo nav jau pat vēlmes sadzirdēt...
Un kaut kad Tu zināsi, ka ne vienmēr vajag izrunāties...it īpaši tad, kad cilvēka darbi runā skaudri skaļu un sāpīgu valodu...
Un tomēr Tu cienīsi tos savā pagātnē, kas izvēlējās runāt, tad kad vārdi neērti un vēsta kaut kā beigas, jo Tu zināsi cik ļoti skaidrība ļauj virzīties tālāk, uz jaunu savas dzīves lapasspusi...un cik ļoti neskaidrība var mocīt minējumos, šaubās un savas vainas meklējumos stundām, dienām, mēnešiem...gadiem...
Tu tad zināsi, ka vari dot skaidrību tiem, ko dziļi cieni, tiem ar ko labi gadi bija, kad bijāt uz viena viļņa...un Tu runāsi...uz likteņa krustcelēm, vai uz tā tilta, kur noticis nepiedodamais, kas turpmāk vienmēr jūs turēs katru savā pusē, jo tomēr tas ir vislabākais cieņpilnākais ko var darīt...
Un Tu zināsi, kur beidzas tavas spējas piedot un kur sākas "paslaucīt zem paklāja"...un Tu skaidri zināsi, ka nav vērts sev melot un dzīvot melos, jo viss tāpat kļūst redzams...agrāk vai vēlāk.
Un ja Tu nāc no sāpīgas bērnības un gadiem Tu baidījies, pēc tam cīnījies...sāpēji...meklēji, transformējies, saprati...atlaidi, dziedinājies, tad zini tas nebūs mūžīgi, ja turpināsi iet... , tad kaut kad Tu ieraudzīsi...sajutīsi, ka ceļš ir brīvs...dziļi ieelposi un sāksi jaunu lapaspusi, kur Tu dosies pavisam citās skaistās un viedās sirds izvēlēs, attiecību kvalitātēs, vieglumā...mīlot, radot, noticot, atklājot un sajūsminoties...
Paies laiks un Tu iemācīsies nereaģēt...un tas nebūs aiz vienaldzības... Tu nereaģēsi uz to ārpasaulē, kam sapratīsi dziļākos iemeslus un cēloņus un zināsi, ka nav vērts piedalīties cīņās ar tiem, kas neapzinās ko dara...ka nav vērts mācīt tos, kas negrib augt, ka nav vērts gaidīt tos, kam Tu neesi dārgs /a, kam vienalga, ka var tevi pazaudēt...
Paies laiks un varbūt Tu apzināsies, kam ļauts ienākt Tavā telpā, dzīvē, enerģijās, jūtās un domās, jo Tu jau zināsi sava miera vērtību...Tu jutīsi katru vibrāciju, kas ceļ vai liek grimt...Tu būsi kā vijole, un Tu jutīsi savas visas stīgas...un zināsi, kā uzskaņot, ko sev dot...tā, lai atkal spētu skanēt skaisti...
Tu turēsi svētu un tīru savu dvēseles templi un nepiesārņosi prātu ar to, ko nevari mainīt un ietekmēt...
Paies laiks un Tu uzzināsi, ka ne vienmēr taisnība ir citiem, ka katram tā ir pašam sava...un ka bieži arī citi kļūdās. Un Tu atpazīsi uzreiz tos, kas nāk pierādīt to, ka Tu neko nesaproti...un tiem taps uzreiz slēgtas tavas durvis...
Un Tev vairs nesāpēs, jo Tu skaidri redzēsi, ka tas ko sauci par nodevību, bija tikai patiesība, kuru sen jau negribēji redzēt...un ka pirmais, ko šajā ilūziju brukšanas stāstā nodevi...nejuti.. neredzēji...ignorēji...īstenībā biji Tu pats...pati...
Un kaut kad Tu redzēsi , cik labi ka aizgāja tie, kas aizgāja, jo tas vienmēr ir par to, ka Tu nekad nebiji vērtība to acīs...un arī par to, ka jaunas iespējas Tevi gaida...iespējas satikt ko atbilstošāku, ja būsi sapratis/usi savas kļūdas...
Un ja Tu meklēsi šo ceļu...kaut kad Tu uzzināsi, ka aizmirst, atlaist ir priekš Tevis labāk, nekā nepiedot un dusmoties, jo tā Tu tieši sev liedz nākotni, neatlaižot to kas bijis...Tu paliec vecajā...
Paies laiks un Tu zināsi, ka paliekošai tavai laimei vajag būt par sevi pašu...atzīt sevi par labu esam...tai vajag šeit un tagad laiku, tā nav par skaistumu, bagātību vai slavu, bet gan par spēju izvēlēties sev atbilstošo... spēju pateikties un priecāties par to, kas ir, laime ir spējā izdzīvot šeit un tagad mirkli pilnībā...nevis kavēties pagātnē vai lidojot nākotnes saoņos...
Paies laiks un ja Tu būsi saticis/usi mīlestību un viedumu sevī, Tu beidzot pratīsi izvēlēties mīlestību pretī, tikai to un neko citu...un tā būs tāda mīlestība, kas tieši Tev atbilst...tāda, kas nenodod, tāda kura dziedina, tāda, kas atklāj arvien jaunus tavus un otra dimensijas un dziļumus...

Autors: Leida Tīlika

#mīlestība #laiks #dziedināšana

Atļauj citiem tevī vilties....

Foto: Elita

Atļauj citiem tevī vilties....
Un tu iegūsi brīvību dzīvot tā, kā tu jūties labi...
Atļauj sev nepatikt citiem. Un tu sapratīsi, kuri cilvēki ir tavi patiesie draugi...
Atļauj sev nepaspēt visu un tu sapratīsi, kas tev patiešām ir svarīgs...
Atļauj sev just dusmas un skumjas un tevi pametīs trauksme...
Atļauj sev strādāt un atpūsties tad, kad jūties nogurusi un tavs ķermenis būs tev pateicīgs...
Atļauj citiem būt tādiem, kādi viņi ir un tu iegūsi enerģiju, kuru tu tērēji, lai kritizētu, labotu citus vai mēģinot viņiem izpatikt...
Atļauj sev dažreiz nevarēt un tu apzināsies cik daudz ir tevī spēka...
Atļauj sev sērot. Tad neizdzīvotais neiekļūs tavā nākotnē, kā sarežģītas emocijas un pārdzīvojumi...
Atļauj sev būt vienkāršai, ne īpašai, ne ideālai, ne produktīvai....vienkārši būt cilvēkam. Un tu atklāsi, cik unikāla tu esi...
Atļauj sev nebūt ideālai mātei, sievai, māsai...Un tu spēsi veidot patiesu tuvību ar savu ģimeni...
Atļauj sev runāt par to, kas tev nepatīk un par to, kas tev patīk. Tā tu atbrīvosi citus no nepieciešamības uzminēt un uzņemties atbildību par tavu noskaņojumu...
Atļauj sev dusmoties un tu pamazām iemācīsies parūpēties par savām robežām...
Atļauj sev būt izmisušai un piedzīvot bezspēcību. Un tu piedzīvosi, kā tevī aug iekšējs atbalsts...
Atļauj sev nebūt produktīvai un tu uzzināsi, ka tava vērtība nav rezultātos...
Atļauj sev nolaisties savās dziļākajās emocionālajās bedrēs, lai no tām pieceltos ar jaunām vērtībām...
Atļauj sev būt...

Autors: Kristine Devi

Mūsu labsajūtai

 

Skaistums, ko Tu Viņā Atmodini.

    Vīrieši, ja jūs ilgojaties būt kopā ar skaistu sievieti, saprotiet šo – skaistums ir enerģija, klātbūtne, atspulgs tam, kā viņa jūtas jūsu pasaulē. Tas nav tikai viņas ārienē, bet veidā, kā viņa mirdz, kā viņa plaukst un atveras jūsu klātbūtnē. Ja jūs vēlaties skaistu sievieti savā dzīvē, jums jābūt vīrietim, kurš audzē un sargā šo skaistumu, kurš ar savu mīlestību rada vidi, kurā viņa var uzplaukt kā zieds, ko silda rīta saule.

    Sievietes skaistums ir dziļi saistīts ar to, kā viņa tiek mīlēta. Viņa staro, kad jūtas droša, redzēta un lolota. Viņa izstaro citu gaismu, ja ir kopā ar vīrieti, kurš viņu patiesi novērtē, kurš klausās ne tikai ar ausīm, bet ar sirdi, kurš viņas klātbūtni uzskata nevis par pašsaprotamu, bet par dāvanu. Ja vēlies skaistu sievieti sev blakus, tad nevis pieprasi viņas skaistumu, bet gan izveido vidi, kurā tas var uzplaukt.

    Tas prasa ko vairāk par pievilcību – tas prasa dziļumu. Tas nozīmē būt klātesošam, atvērtam viņas emocijām, spējīgam uzklausīt un dot drošības sajūtu. Sieviete staro tad, kad viņai nav jālūdz uzmanība vai maigums. Viņa kļūst vēl skaistāka, kad zina, ka viņas sirds ir drošās rokās. Ja viņa jūtas atstumta, kritizēta vai nenovērtēta, viņas skaistums neizzudīs, bet tas apslēpsies aiz bruņām, kuras viņai nācies uzlikt, lai sargātu savu dvēseli.

    Sievietes mirdzums ir cieši saistīts arī ar to, cik ļoti viņa var atpūsties savā sievišķībā. Kad viņa jūtas pasargāta, kad viņa var dziļi ievilkt elpu un atslābt, kad viņai nav vienai jānes visa pasaule uz saviem pleciem, viņas skaistums plūst dabiski. Bet ja viņa pastāvīgi ir saspringta, ja viņai jāsargā sava sirds vai jāpierāda sava vērtība, viņas starojums aizēnosies no noguruma. Viņai nevajag vīrieti bez kļūdām – viņai vajag brīvību būt maigai, uzticēties un ļaut savai sirdij vadīt.

    Tava vadība attiecībās ir tā, kas to padara iespējamu. Vīrietis, kurš ir stiprs, emocionāli nobriedis un uzticams, rada telpu, kurā sieviete var mierīgi atvērties un mirdzēt savā dabiskajā skaistumā. Viņa nemeklē ideālu vīrieti – viņa meklē vīrieti, kurš ir patiess, kurš ir gatavs augt, kurš ir uzticīgs un saprotošs.

    Romantikai ir daudz lielāka nozīme, nekā vīrieši bieži saprot. Mazie žesti – rokas turēšana, skatīšanās acīs, uzmanība pret sīkumiem, kas viņai svarīgi – tie ir tie, kas atmodina skaistuma enerģiju viņā. Viņa kļūst apburoša, kad jūtas mīlēta, kad zina, ka viņa ir vienīgā, pēc kuras tu ilgojies. Tava mīlestība, tava uzticība un klātbūtne – tās ir lietas, kas liek viņai justies kā dievietei.

    Bet skaistums nav tikai emocionāls – tas ir arī garīgs. Sieviete, kas tiek godāta savas dvēseles dziļuma dēļ, kas tiek mīlēta ne tikai sava ārējā veidola dēļ, bet arī savas būtības dēļ, izstaro gaismu, ko nevar nepamanīt. Kad viņa zina, ka viņa nav tikai iekārota, bet patiesi apbrīnota, viņas skaistums iegūst mirdzumu, kuru neviens cits nevar atdarināt.

    Un tomēr, pirms vēlējies skaistu sievieti savā dzīvē, jautā sev – vai tu audz savu skaistumu? Sieviete nevar pilnībā uzplaukt attiecībās ar vīrieti, kurš pats nav audzis, kuram nav skaidra mērķa, kurš nav stiprs pats sevī. Jo vairāk tu attīsties, jo dabiskāk viņas skaistums atklāsies tev līdzās. Vīrietis, kurš ir apjucis, emocionāli nepieejams vai stagnējis, nespēj iedvesmot sievietes dvēseles starojumu.

    Ja vēlies būt kopā ar patiesi skaistu sievieti, tev pašam jākļūst par patiesi skaistu vīrieti. Ne tikai ārēji, bet arī savā raksturā, savos nodomos, savā mīlestībā. Skaistums piesaista skaistumu. Sieviete, kura sevi augstu vērtē, tiek piesaistīta vīrietim, kurš liek viņai justies drošai, īpašai un dziļi lolotai.

    Tāpēc pirms vēlējies būt ar sievieti, kura mirdz skaistumā, kļūsti par vīrieti, kurš šo skaistumu atmodina. Radi dzīvi, kurā viņa var uzziedēt, un viņa tev atklās tādu skaistumu, ko neviens cits neredzēs.

    Un reiz atmodināts, šis skaistums paliks ar tevi uz mūžu.

Autors: Uģis Kuģis

Fokuss uz LABO

Fokuss uz LABO
Mums visiem ir ieradums gaidīt “ierasto”. Gadu gaitā esam iemācījušies atcerēties sliktās lietas un sagaidīt sliktās, lai jau iepriekš būtu tām gatavi. Pat mūsu smadzeņu sinaptiskās saites ir pielāgotas šim nolūkam.
Taču šobrīd atrodamies tādā vēsturiskā brīdī, kad no tā, uz ko vēršam savu uzmanību, ir atkarīgs tas, ko mēs iegūsim. Tāpēc ir tik svarīgi pieradināt sevi vērst uzmanību uz LABO un būt gatavam pieņemt LABO!
Protams, to nevar iemācīties uzreiz. Tas prasa koncentrētu uzmanību un pat gribasspēku. Taču, tici man, tas sevi attaisno.
Šodien vēlos tev iedot sava veida secīgu algoritmu, kas palīdzēs virzīties uz priekšu.
Pirmais, kas ļauj fokusēties uz labāko notikumu gaitu un tos īstenot ir DZĪVES LIKUMU ZINĀŠANA: kur uzmanība – tur enerģija.
Savā apziņā pētot kaut ko nepatīkamu, mēs neapzināti to barojam.
Ja tu to zini, ja esi jau vairākkārtīgi savā pieredzē pārliecinājies, ka, tiklīdz nedaudz uzlabo savu garastāvokli, nevēlamā realitāte nekavējoties attālinās, tad tev nav jāstrīdas ar sevi un nekas savam prātam nav jāpierāda.
Prāts var turpināt purpināt, tā ir viņa dabiskā īpašība – gaidīt slikto. Taču tagad mēs jau saprotam to, ka, ja sekosim prātam, tad radīsim sev daudz dažādas nepatikšanas.
Tāpēc pieklusinām prāta balsi, fokusējamies uz labo un ar to pašu pārrakstām ierastās sinaptiskās saites uz jaunām.
Otrais: RESURSA komplekta zelta rezerve.
Katram no mums jābūt savam skaidri definētam ikdienas rituālu kompleksam sava resursa uzturēšanai.
Savos kursos es piedāvāju noteiktu ikdienas darbību kompleksu, kas palīdz rūpēties par to, lai saikne PRĀTS-DVĒSELE-ĶERMENIS spētu sagaidīt šo dienu jebkurā tās izpausmē.
Ļoti svarīgi ir jau no paša rīta uzskaņoties jaunai dienai. Neskaitāmas reizes esmu rakstījusi un stāstījusi par to, kā pareizi uzsākt dienu, kā iestatīt pareizu ritmu un virzienu. Atliek vien darīt.
Trešais ļoti svarīgais moments ir PRASME PATEIKTIES.
Vienmēr savā uzmanības centrā turi to, par ko esi pateicīgs. Tāpēc, ka tad, kad esam pateicīgi, mēs atrodamies ciešā kontaktā ar savu Dvēseli.
Spēja PATEIKTIES PAR TO, KAS IR šobrīd, lieliski darbojas. Tajā brīdī, kad mūsu dzīvi skar kaut kādas “nepatikšanas”, tikai mēs paši varam izvēlēties: vai fokusēties uz nepatikšanām; vai arī uz to, ka to atrisinot, mēs varēsim atgriezties pie tās nodarbes, kas mums ir svarīga un interesanta.
Ceturtais: mirklī, kad ar tevi notiek kaut kas “slikts”, ir ļoti svarīgi sev pateikt: “Tas ir labākais no iespējamā”.
Tādā veidā tu maksimāli novirzi savu uzmanību uz labvēlīgāko notikumu attīstību.
Mums kursā bija kās brīnumains piemērs. Meitene nokrita pa kāpnēm un satraumēja locītavu… Bet viņa jau krītot sev pateica: “Tas ir labākais no iespējamā”
Tieši tā arī ir: ja mēs jau esam “satraumējušies”, tātad destruktīvās enerģijas, kas pacelušās lai dziedinātos, ir ļoti spēcīgas, un vienalga būtu sevi izpaudušas. Un labi, ka tā ir tikai trauma.
Rezultatā šī meitene pat pabrīnījās par to, ka sāpes nemaz nebija tik nepanesamas un viņa pati spēja ar savu auto aizbraukt līdz ārstam un tad izrādījās, ka tas ir tikai sasitums un trīs dienu laikā viss jau bija pārgajis. Tas tā notiek, ja mums ir pareizā attieksme pret situāciju, tad arī ķermenis pareizi reaģē.
Pāris vārdus vēlos pateikt par to, kā uztvert citu cilvēku nelaimes.
Vienkārši tās ignorēt un norobežoties no sliktā nav risinājums. Jo kāpēc mēs ignorējam? Dēļ bailēm par to, ka tas varētu ienākt arī mūsu dzīvē.
Taču, ievērojot tās, mums jāiemācās pareizi tās uztvert. Ja cita cilvēka dzīvē notiekošo tu uztver kā nelaimi, tu ar šo savu emociju piesien sevi šai situācijai un atver vārtus līdzīgām situācijām savā dzīvē.
Daudz vērtīgāk gan šim nelaimē nokļuvušajam cilvēkam, gan tev pašam, būs atcerēties, ka nekas nav nejauši un, lai cik arī smagi būtu notikumi, tas ir labākais no iespējamā. Tāpēc labāk ar ticību cilvēkam piedomā par to, ka viņš ar to tiks galā. Un, protams, ja tev ir tāds impulss un tu vari palīdzēt ar savām darbībām, tad palīdzi.
Nākamais ļoti svarīgais punkts ir ATBRĪVOT SEVI NO VISĀM PRETENZIJĀM PRET SEVI.
Neatkarīgi no tā, kādas emocijas mūsos parādās, reaģējot uz nepatīkamiem notikumiem, neatkarīgi no tā, kā mēs uzvedāmies situācijā, mums ir tiesības to piedzīvot.
Pirms kaut ko mainīt uz labu, ar pateicību ir jāpieņem: jā, es esmu tāda. Jā, es esmu tikpat skaista, cik briesmīga. Kad tu to spēj viegli, tev daudz vienkāršāk būs novērst savu uzmanību no turbulentajiem apstākļiem ap tevi.
Un pēdējais moments, kas personīgi man ļoti palīdz, kad pārņēmušas kādas īpaši destruktīvas emocijas. Tā ir DOMA par to, ka NO MANA EMOCIONĀLĀ STĀVOKĻA IR ATKARĪGS KOLEKTĪVAIS LAUKS. Tas nav tikai par mani, tas ir par katru no mums.
Šobrīd, kad matrica brūk, atklājas visas agrāk apspiestās emocijas un sajūtas: cilvēki ļoti emocionāli reaģē un nespēj savas emocijas kontrolēt. Un šajā situācijā ļoti pazeminās viņu personīgā intuīcija (dvēseles balss), viņi nespēj sev palīdzēt un tāpēc arī saprātīgi uzvesties.
Un tieši tāpēc arvien lielāka nozīme ir kopējam apziņas laukam. Visi mēs, kuri jau spējam sevi līdzsvarot, esam atbildīgi ne tikai par sevi, bet arī par pasauli sev apkārt. No mūsu mierīguma būs un ir atkarīga to cilvēku pašsajūta, kuri ap mums un mums blakus, mūsu pilsētā, reģionā, valstī, zemē un pat kosmosā. Atliek vien atcerēties par tauriņa spārnu vēziena efektu.
Šī atbildības apzināšanās par savām domām kolektīvajā laukā ļoti palīdz uzelpot un izmantojot noderīgās prakses līdzsvaroties.
Ir iestājies jauns gads un ir lieliski, ja esam izvēlējušies noturēt savu uzmanību uz to, kas labs, tā palīdzot šim labajam izplatīties mūsu dzīvēs.
Es vēlos tev novēlēt būt vienmēr gatavam negaidītus dzīves pavērsienus uztvert kā piedzīvojumu kā ceļojumu nevis pārbaudījumu.
Kā kuģi nosauksi, tā tas peldēs.
Laimīgu Jauno gadu​​​​​​​
Svetlana Dobrovoļska
Foto: Ungur Tandogan
Tulkoja: Ginta Filia SolisLABO

Pateicībā

Pateicība ir Viedums
Cilvēks, kurš izjūt savā sirdī Pateicību, viņam ir mazāks risks sajusties vientuļam.
Pateicības sajūta nozīmē, - es esmu mierā ar esošo un to, kas man ir dots. Pateicība ir dziļš miers, pieņemšana.
Pateicībā ir pasaules, cilvēku, notikumu, izmaiņu, sajūtu un arī nesaprotamā un neērtā akceptēšana.
Es nepretojos, neuzskatu, ka esmu pelnījis ko citu no dzīves, cilvēkiem, likteņa. Es necīnos par savu vietu, jo to jūtu. Es nealkstu būt labākais, jo jūtos labs un pieņemts. Es nepakāpjos uz citiem ceļā uz sasniegumiem, jo jūtos droši, akceptēts un mīlēts.
Pateicība = Pieņemšana. Tamdēļ pateicības mirklī iestājas atslābums, miers un tik daudzas lietas rod momentānu risinājumu.
Lūk, kamdēļ pateicība liecina par iekšējo briedumu un lielu Viedumu. Tas nozīmē - redzēt ar sirdi, just un pieņemt bez tirgošanās ar Dievu, Visumu.
Pateicīgai sirdij ir bijis jāvar atlaist savu kontroli un jāiemācās uzticēties.
Lūk, kamdēļ pateicīga sirds viegli piesaista skaistus brīnumus, notikumus, situācijas, cilvēkus. Lūk, kamdēļ pie pateicīga cilvēki viegli plūst pārticība un labvēlība. Jo pateicībā esošais nedzīvo caur bailēm, mazvērtību, pretenzijām un pretestību. Pateicībā nav dalīšanās, nav cīņas, nav lepnības un nav Ego principi. Ir atvērtība..
Caur pateicību cilvēks iekļūst sinhronā plūsmā starp Dvēseli un Visuma enerģiju. Tur visa kā ir gana. Atliek vien ieraudzīt un pieņemt.
Pateicīgs cilvēks it visā redz Visuma labvēlību. Tā ir ļoti skaidra redzība.
Pateicības sajūtā ir ieaustas zināšanas, - kāds tas ir brīnums, ka kāds kaut ko dara priekš manis, lai es izjustu, sasmaržotu, izgaršotu, apskautu, uzģērbtu, baudītu!
Pateicība silda sirdi un liek apjaust neparedzamās pasaules unikalitāti!
Pateicību var arī nejust. Var visu uztvert kā pašsaprotamu, ka man tā vienkārši pienākas...Var. Protams. Un nez kāpēc tik bieži nav nedz prieka, nedz iekšējs piepildījums, ir dusmas un piezogas sajūta, - nav atbalsta sajūtas pasaulē, ir vientuļi.
Nepateicīgs cilvēks, - tas ir ļoti aizvērts, vientuļš, vīlies, dusmīgs un nemīlestībā pazaudējies cilvēks. Nepateicība vienmēr ir sekas nemīlestībai, nevis iemesls. Taču šis stāvoklis ir kā barjera starp cilvēku un Visuma nolūkiem, labvēlību uz viņu.
Pateicība ir silta.
Lepnība ir auksta.
Pateikties ir ārkārtīgi viegli no prāta. Taču vērtīgs tas mirklis, kad pateicība viegli atveras sirdī un Tevī ienāk pateicība par visu, - par to, ka atvēri acis, ka apskāvi bērnu, ielēji tēju savā mīļākā krūzītē un uzvilki savu mīļāko halātu.
Pateicība par to, ka spēju just mīlestību un to pieņemt.
Pateicība par to, ka spēju pieņemt sevi arī jūtot aizvainojumu, dusmas, spīti un atļaut tam visam būt līdz tas izkūst pateicībā par jaunu pieredzi.
Pateicība par savu neperfektumu, jo tas man dāvina laiku un iespēju pilnveidoties.
Pateicība dienai. Pateicība ķermenim. Pateicība savam iekšējam mieram.
Pateicība, ka izjūtu pateicību.
Kāds miers ir iešūts PATEICĪBĀ…
Kristīne Om Shanti

Prieks ir pretinde it visām bailēm.

Prieks ir pretinde it visām bailēm.



Bailes rodas tad, kad tu nepriecājies par dzīvi. Kad priecājies – bailes pazūd.
Noskaņojies uz priecīgā viļņa un smejies vairāk, dejo vairāk, dziedi vairāk. Esi jautrāks un jautrāks, un, lai pat vismazākie sīkumi, nenozīmīgie sīkumi modina tevī entuziasmu.
Dzīve sastāv no sīkumiem, bet, ja tev izdodas katram no tiem piešķirt prieka nozīmi, kopā salikti, tie rada brīnumus.
Un negaidi, kamēr notiks kaut kas īpašs. Tādas lietas notiek – es nesaku, ka to nav – taču nevajag speciāli tās gaidīt.
Nozīmīgais notiek tikai tad, kad tu proti izdzīvot mazo, parasto, ikdienišķo ar jau citu, jaunu prātu, ar svaigumu, ar jauniem spēkiem un jaunu entuziasmu. Gabaliņu pa gabaliņam, sīkumi saliekas viens aiz otra un reiz piedzimst brīnišķīga prieka uzplaiksnījums.
Bet kad tas notiks, iepriekš nevar paredzēt.
Vienkārši vāc piekrastē krāsainus akmentiņus – no tiem, kopā saliktiem izveidosies kas liels un nozīmīgs. Kad akmentiņš ir viens, tas ir parasts, ne ar ko neievērojams: bet, kad visi akmentiņi ir salikti kopā, pēkšņi tie kļūst par dimantiem. Te nu arī ir dzīves brīnums.
Ļoti bieži cilvēki daudz ko zaudē, jo vienmēr gaida kaut ko lielu un nozīmīgu, un nekas nenotiek. Lielais un varenais notiek tikai sīkumos: brokastis, pastaiga, duša, saruna ar draugu…. bet var arī vienkārši pasēdēt vienatnē, skatoties mākoņos, vai pagulēt gultā, neko nedarot, – lūk, sīkumi, no kuriem ir austs dzīves audekls.



Ilga Enika

Kur pazūd enerģija?

Kur pazūd enerģija?

Viens no enerģijas zagļiem ir sarunas ar toksiskiem cilvēkiem, tautā tos mēdz saukt arī par enerģijas vampīriem... Visvairāk spēka un enerģijas aiziet mēģinot savākt savas izšūpotās , sabangotās negatīvās emocijas, kad klausaties stundām kaut ko kas Jūs sadusmo, kaitina, vai kur kāds jūs apvaino, vai sūdzas par problēmām, kuras pats jau gadiem nerisina...

Daudz enerģijas pazūd arī lasot to kas krīt uz nerviem, klausoties blogerus, kas citus noniecina, biedē un aprunā, tādus, kas paši ir zemās vibrācijās, jo tas ko jūs sevī ielaižat, tas arī jūs parauj uz leju enerģētiski...

Un nevis viņš/viņa jums atņem enerģiju, bet to ar jums izdara jūsu pašu iekšējā cīņa, saņemšanās, dusmas, sašutums un nespēja novilkt robežu, saprast,kas notiek un aiziet no šāda tipa dialogiem...

Un ja vienreiz tas var notikt, jo neesat bijuši gatavi, ka būs šāda epizode, un ir normāli, ka ir neziņa kāds ir jauniepazīts cilvēks, tad ilgtermiņā, ja tas notiek regulāri, bet Jūs izvēlaties turpināt vainot citus un gaidīt, kad tie kļūs citādi, nevis pieņemt apzinātu attieksmi, tad tas nekad nebeidzas...

Tur kur satiekas divi, notiek divu dažādu enerģijas lauku, vērtību, vibrāciju satikšanās...un ja jums ir dažāds šis viss, ja viens ir prieka un miera enerģijā, otrs visu laiku sūdzas par dzīvi, kāds apvaino, vaino un nekad neatvainojas, otrs grib respektu...u.c., tad var sajust spēku zudumu...

Un pat ja nenotiek strīdi, dažiem enerģētiski neatbilstošā kompānijā sāk nākt miegs, citi pat sajūtas slimi, kādiem sāk sāpēt galva...

Vērojiet sevi...

Analizējiet kas jūsos notiek...un pēc iespējas ejiet ārā no dialogiem, kas jums izraisa smagas sajūtas, tikai Jūs esat atbildīgi par to kā jūtaties paši un cik augstās vibrācijās atrodaties.

Daži Brīvo Izvēli var pilnvērtīgi sākt pielietot tikai tad, kad izkāpts no bērnības programmām un destruktīvās uzvedības modeļiem, sadziedētas bērnības traumas, kur jābūt paklausīgiem un labiņiem vai jācīnās par taisnību vienmēr, tad beidzot pievēršam uzmanību sev, kļūstam par Radītājiem nevis Reaģētājiem , apzināmies kas notiek, ko mums nodara mūsu pašu izvēles, tad viss sāk mainīties...

Avots: Leida Tīlika

Dzīve ir tepat un Laime ir līdzās

Kāds reiz apstājas un attopas, cits tā arī nekad nepagūs to ieraudzīt, ka lielāko savas dzīves daļu nepārtraukti GATAVOJAS DZĪVEI..
Kad es pieaugšu, būšu brīvs un visu nokārtošu…tūlīt, kad pabeigšu augstskolu…kad izveidosies pirmās foršās attiecības…tad, kad beidzot aprecēšos..
Un tad, kad bērni - piedzims, sāks celties kājās, sāks staigāt, sāks ēst, sāks normāli gulēt, sāks iet dārziņā, sāks iet skolā, pabeigs skolu, kad izlems, kurā augstskolā iestāties…
Kad es beidzot sakārtošu savu veselību..sakrāšu visas uzlīmes..kad pabeigšu remontu…kad panākšu, ka vīrs beidzot sāks pievērst uzmanību, es būšu laimīga…kad māte beidzot atzīs, ka esmu viņai laba meita, es atslābšu…kad draugi novērtēs manu atbalstu …kad..
Tūlīt tikšu galā ar visiem darbiem un paliks labāk, būs vairāk brīvā laika. Tad es aizbraukšu pie vecākiem, uztaisīšu draugiem pikniku, ko visu laiku atlieku, satikšos beidzot ar bērniem..
Vēl mazliet, vēl nedaudz jāpastrādā, jāiegādājas vēl viens nekustamais īpašums un tad es varēšu atslābt.
Vēl mazliet jāsarūpē iekrājumi un tad es uzelpošu.
Vajag tikai mazliet paciesties un varēs dzīvot mierīgi..dzīvot tā, kā es gribu.
BET KĀ ES GRIBU? KO ES VISPĀR GRIBU?
Vai es jebkad esmu sev pajautājis, ko patiesībā gribu?
Par kādu mistisko nākotnes mieru es sapņoju un kur es dzenu sevi, ja atpūsties un dzīvot sabalansēti, dzīvot apmierinot savas vērtības var jau šodien un tagad - reālajā dzīvē.
Tātad man ir jāatzīst, ka man patīk nedzīvot..man patīk bēgt no sevis..man patīk skriet prom no reālās dzīves un slēpties no tās..
Sanāk, ka patīk dzīvot tur nākotnē, tur, kur es būšu malacītis, bet šodienā..šodienā es vēl aizvien nespēju sevi cienīt un atļaut sev apstāties?
Un izrādās, ka tā arī ir visa ir mana dzīve. Viss tas, kā es dzīvoju, ko jūtu, ko elpoju, ko domāju, ko daru - tā ir mana dzīve. Dzīve iet uz priekšu no viena notikuma uz otru. Katras dienas pieredze - tā ir mana reālā dzīve un tā saīsinās ar katru dienu, ne otrādi.
Mana reālā dzīve ir steiga, krāšana, steigšanās ātrāk visam pārlēkt pāri, ātrāk izdarīt, ātrāk nokārtot un sakārtot, lai...
Lai paspētu ko?
Izrādās, ka es tā pa īstam dzīvot nemaz neprotu. Ne tāpēc, ka man nav iespējas, bet tāpēc, ka esmu iemàcījies taktiku - bēgt no esošā mirkļa, būt pastāvīgā stresā domādams, ka tā es esmu ļoti aktīvs un produktīvs, un dzīvot nākotnes vārdā.
Izrādās, ka es nemaz nezināju, kas ir dzīve.
Izrādās, ka man ir ļoti bail dzīvot.
Izrādās, es ticu rītdienai, bet neticu šodienai.
Izrādās, ka es nemaz NEPROTU DZĪVOT.
Es protu tikai gatavoties dzīvei.
Esmu iemācījies dzīvot mistiskai rītdienai. Es dzīvoju pastāvīgi kaut ko nogaidot, kaut kam gatavoties, gaidot kaut kādu atslābumu, svētkus un mieru mistiskajā nākotnē, kura pēc būtības ir tikai manā prātā un bailēs.
Dzīve ir visu laiku TAGAD. Šajā mirklī ir pilnīgi visa mana dzīve. Te ir mana šodiena, mans šodienas ķermenis, manas šodienas izvēles, mani šodienas vecuma bērni, mans šodienas dzīves partneris, kurš mīl mani šodien..
Šajā mirklī ir gan mērķi, gan velmes, gan laiks atpūtai, gan iespējams miers. Šajā mirklī ir tik daudz cilvēku, kuri mīl mani jau šodien un man nav viņus nepārtrsukti jāpārsteidz, jāiepriecina, lai nopelnītu viņu mīlestību.
Šajā mirklī man ir mans vienīgais ķermenis, kuram manu uzmanību un rūpes vajag jau šodien.
Šodien man ir iedot tik daudz, bet es to cenšos ātri pārlapot un skriet tālāk.
Lūk, kāpēc ir tik daudz trauksmju, stresa un nemiera cilvēkos, ka prāts tā ir uzbūvēts - triekties pēc iedomātā miera, iedomātas laimes, svētkiem, prieka, labsajūtas. Triekties nododot katru esošo pieredzi, tikšanos, darbu, cilvēku, dzīvi. Jo mēs neprotam pietiekami novērtēt savu šodienu.
Cilvēks pastāvīgi gatavojas dzīvot. Gatavojas dzīvei, kura notiek, taču priekš viņa nav vērtīga tekošā brīdī.
Atslēga sriešanai un gonkām - es jūtos nepietiekams, es vēl neesmu ar sevi apmierināts..es vēl neesmu pierādījis, ka varu..es vēl neatļauju sev atslābt..es vēl neesmu pelnījis apstāties.
Bet dzērves pāri namam šādi saucot ardievas laižas tieši šodienā un šī rīta kafiju es varu izbaudīt tikai šodienas sajūtās un migla tieši tik maģiski nosēžas tikai šodien..
Izrādās dzīve ir tepat un Laime ir līdzās.
Bet kur esmu es?

Avots: Kristīne Om Shanti

Mēs visi esam viesi... Kāda sirdī, laikā, atmiņās...

Gleznas autors: Elita

Mēs visi esam viesi... Kāda sirdī, laikā, atmiņās...

Dzīvība ir vislielākā dāvana, kas ļauj mums te satikties un būt vienam priekš otra...kā dāvanām, kā pieredzēm, kā pārbaudījumiem...kā mācību stundām...

Tikai kad saproti cik ļoti Tev nepieder šis Brīnums, jo kāds Tev šo visu ir dāvinājis, kas saucas dzīvība un apziņa, un sirds, kas krūtīs pukst un jūt, tad sirds ietrīsas katra piedzīvotā mirkļa svētā apbrīnā un pateicīgā bijībā...

Mēs esam viesi viens otra dzīvēs un likteņos, un neviens nezin, kad laiks beigsies, tāpēc Tu vari jau tagad dot no savas labestības, tīrās sirds tiem, kas pieskaras Tavai dzīvei...dalīties ar tiem, kas gatavi saņemt.

Labestība un laipns, labs vārds neko nemaksā, bet tas piepilda Tevi un otru ar gaismu, sirsnību, prieku un pasaule labāka kļūst...

Mums visiem ir ko dot, dodot kļūsti bagātāks, un Tu vari dot ēdienu dzīvniekiem vai mājas, tiem kam nav māju, Tu vari uzklausīt un dot gudru padomu bērnam, kam nav vecāku, vari iestādīt veselu mežu, dodot jauniem kokiem vietu zemes vaigā...ikkatram ir ko dot...un dodot no sirds, Tu esi radošs, Tu esi mazliet dievs savā universā...

Laiks un dzīvība ir vislielākās dāvanas, kas mums ir dotas, lai mēs te uz zemes varētu satikties...un būt viesi un kopradītāji viens otra likteņos.

Author: 

Leida Tīlika

Kam Tu tici

Foto: Elita

Ja Tu tici, ka būs sūdi, tad tie noteikti būs, jo Universs piekrīt visam, ko Tu pietiekami bieži domā, jo Tu to materializē...

Tāpat kā fizikas eksperimentā, kur tika atklāts, ka Vērotājs un tā domas, nosaka un maina kvantu daļiņu virzību...

Un Tavas domas rada emocijas un tad Tu vēro pasauli caur emocionālu prizmu, tas viss rada, tas viss pārveido vibrācijas ķermenī, tas ietekmē fizisko ķermeni...attiecības...u.t.t.

Ja tu NETICI, ka Tevi var mīlēt, tad tā arī notiks... Visums piekrīt, tam ko Tu radi ar savām domām, ja jau Tu gribi tā domāt...Tu drīksti...

Meditācija ir viens no ceļiem uz domu atslēgšanu...ceļš uz mieru...ceļš uz citām dimensijām, ceļš uz apslēpto smadzeņu potenciālu, jo praktizējot regulāri un ilgtermiņā, Tu iemācies pārslēgties uz dažādiem smadzeņu viļņu diapazoniem, Tu pārstartē smadzeņu darbību un bioķīmiju, un kaut kad pienāk brīdis, kad notiek transformācija un Tu pārstāj vērot realitāti ar ierasto, iespējams, stresaino sajūtu...un, protams, pastāv iespēja pieredzēt svētlaimes sajūtas un citus stāvokļus, kas absolūti izmaina to KAM TU TAGAD TICI!

Un ar meditāciju var būt par maz, jo iespējams TU vēl nemaz neapzinies, ka AKLI TICI tam, ko teica bērnībā vecāki, pat ja ar prātu domā, ka man viss būs citādāk...

Tomēr tas ko neesi izpratis/usi, bet kam bērnībā, pagātnē ir bijis sāpīgs emocionāls lādiņš, tas var ietekmēt Tavu ticību un Tevi var bīdīt no zemapziņas tādos virzienos, kuri būs ciešanu pilni atkal un atkal, kamēr neieskatīsies...neizdziedināsi...nepārrakstīsi...neatlaidīsi...

Bet tāds ir BRĪVĀS GRIBAS likums, Tu vari neko nedarīt un ignorēt šo visu vai mainīt, dziedināt un transformēt...

Ja Tu baidies, tad Tu piesaistīsi notikumus, kuri apstiprinās -ir jābaidās! Tie būs notikumi,kas vedinās ielūkoties tajā, ka varbūt laiks dziedināt kādu senu traumu, bērnības ievainojumu, lai atlaistu tās bailes...

Ja Tu tici, ka esi nabaga upuris ļaunā universā, kur Tevi ietekmē, piebur, nolād un Tu nekādi nevari sevi pasargāt, jo visur ir piesūkušies manipulatori, elieni, portāli un astrālas radības, mentāli parazīti un mafloki u.t.t., kas sūc enerģiju, tad atradīsies, kādi kas piekritīs tam un piedāvās tīrīšanu, bet brīvību no ticības, tam, ka esi nabadziņš, kas jāglābj tie gan nepiedāvās, jo paši dzīvo bailēs un glābēja,upura, varmākas vecās pasaules paradigmās.

Brīvība vispirms notiks tavā prātā, un tas ir jau nākamais pakāpiens -kad Tu tici, ka esi pilnīgā drošībā, tici tam, ka vari radīt sev to labāko, tici, ka vari sevi noturēt gaismā, un radīt sev tādu aizsarglauku, ka visi šie netiek iekšā...un tā ir tava taisnība, kam Universs piekrīt.

Vai vēl labāk, Tu vienkārši neizvēlies stāvokli, kad Tevi kādam būtu jāglābj, Tu saproti, ka tas viss ir izgudrojums, kas Tevi padara atkarīgu, un tas ir mega bizness... Tu atsakies no domas, ka netiec galā ar kaut ko... Es radu savu universu,kurā pieredzu spēku, drošību, mīlestību, augstas vibrācijas un brīvību radīt...

KAM TU TICI, tas NOTIEK, to TU RADI...

Kas slēpjas aiz tā kam TU TICI? Tur ir spēka vai vājuma pozīcija?

Un ja prāts saka vienu, bet intuīcija ko citu, tad skaties uz sajūtu un rezultātu, tas parādīs kādai ilūzijai vēl tici...

Pati lielākā atklāsme var būt tā, ka citi un Universs īstenībā nav jāpārveido, bet pietiek dziļi cauri izdziedinātajiem paterniem izejot, patiesi noticēt, ka vari pieredzēt mīlestību un laimi un to, ko vēlies un Tu to pieredzēsi, ka tieši tāds variants piemagnetizēsies... Tad tu sapratīsi, ka Tev ir izvēle...vienmēr ir kādas durvis vaļā.

Tad kad Tevī savienojas spēja dzirdēt savu intuīciju un izprast ar viedumu situācijas, ar spēju redzēt sevi skaidri un otru, tad intuīciju un prāts saka vienu un to pašu, un Tu esi gatavs/a APZINĀTI RADĪT, un veidojas dzīve piepildīta ar apzinātām izvēlēm, labām attiecībàm un spēju atšķirt,kas ir kas...

Autors: Leida Tīlika

AUSTRUMU GUDRĪBA

1. Ir pareizi sākt ar mazumiņu.

Krūzi piepilda pakāpeniski, pilienu pa pilienam.
Neviens nevar kļūt veiksmīgs vienas nakts laikā; veiksme nāk tiem, kuri ir gatavi sākt ar mazumiņu un smagi strādāt, līdz krūka ir pilna.

2. Domas ir materiālas.

Ja cilvēks runā vai rīkojas ar ļaunām domām, viņu vajā sāpes.
Ja cilvēks runā vai rīkojas ar tīriem nodomiem, viņam seko laime, kas kā ēna viņu nekad nepametīs.
Lai dzīvotu pareizi, jums jāpiepilda smadzenes ar “pareizajām” domām.

3. Piedod. 

Dusmu turēšana sevī ir kā karstas ogles sagrābšana ar nolūku mest ar to kādam citam, bet tu esi tas, kurš tiek apdedzināts. Iemācieties piedot. Iemācieties piedot ātrāk.

4. Jūsu rīcībai ir nozīme.

Sakāmvārds saka:
"Dievs katram putnam dod tārpu, bet nemet to ligzdā." Buda teica:
"Es neticu liktenim, kas piemeklē cilvēkus, kad viņi rīkojas, bet es ticu liktenim, kas viņus piemeklē, kad viņi nerīkojas."

5. Mēģiniet saprast. 

Vispirms mēģiniet saprast, un tikai tad mēģiniet tikt saprasts.
Vairāk koncentrējieties uz to, lai būtu laimīgs, nevis lai jums būtu taisnība.

6. Iekarot sevi.

Lai iekarotu sevi, ir jāiekaro savs prāts.
Jums jākontrolē savas domas.
Viņiem nevajadzētu trakot kā jūras viļņiem.
Jūs nevarat liegt putnam pārlidot jums pāri, taču jūs noteikti varat apturēt to no ligzdas veidošanas uz jūsu galvas.

7. Dzīvo harmonijā.

Harmonija nāk no iekšpuses.
Nemeklē viņu ārpusē.
Harmonija nav jauns darbs, jauna automašīna vai jauna laulība; Harmonija ir miers dvēselē, un tā sākas ar tevi.

8. Esiet pateicīgs.

Vienmēr ir kaut kas, par ko ir vērts būt pateicīgam.
Neesiet tik pesimistiski noskaņots, ka uz minūti pat cīņas vidū jums neizdodas atpazīt vismaz desmit lietas, par kurām jums vajadzētu būt pateicīgam.
Šorīt ne visi varēja pamosties;
Vakar daži aizmiga pēdējo reizi. Vienmēr ir kaut kas, par ko ir vērts būt pateicīgam.

Gudrības Visums

Atrasts internetā.

Nobriedušas attiecības

    Pirmais, ko pamani, vērojot veselīgas attiecības, ir partneru pašpietiekamība. Viņos nejūt privātīpašnieciskumu, toties jūt uzticēšanos. Partneri ciena un apbrīno viens otru, nevis izmanto personīgo vajadzību apmierināšanai. Pretēji neirotiskajam „Es nespēju bez tevis dzīvot!” nobriedusi mīlestība saka „Es bez tevis izdzīvošu un varu pat būt laimīgs, bet es tevi mīlu un gribu būt kopā ar tevi”. Neviens nepieprasa „Tev ir jābūt man līdzās, lai man būtu labi!”. Un neviens sevi nenodod, pakļaujoties partnera prasībām, baidoties, ka otrs varētu viņu pamest.

        Cieņa pret partneri neļauj izturēties pret viņu augstprātīgi „Es labāk zinu, kas tev ir vajadzīgs”, „Dari, kā es teicu!”. Kad cenšamies piespiest otru rīkoties tā, kā uzskatām par pareizu, viņš sāk aizsargāties no kontroles un izdarītā spiediena. Un nereti pārejot uz atbildes apvainojumiem un uzbrukumu. Toties cieņa pret otra vajadzībām, robežām un īpatnībām liek mums sadarboties, meklēt iespējas pielietot stratēģiju „izdevīgi-izdevīgi”/”uzvarēju-uzvarēju”.

        Pieaugušas attiecības – tā ir līdzīgu savienība, kur katrs uzņemas atbildību par savām jūtām, vārdiem un rīcību.

        Ja uzskatāt, ka laulātais ir atbildīgs par jūsu laimi, jūs izjūtat aizvainojumu un dusmas, kad nespējat gūt vēlamo. Bet otrs nevar nest atbildību par to, ka viņa priekšstats par laimi neatbilst jūsējam. Jūs varat vienīgi saskaņot savas cerības ar otra iespējām. Un jūs varat paši par sevi parūpēties, ja partneris kāda iemesla dēļ nevar apmierināt jūsu vajadzības.

         Uzņemties atbildību nozīmē nevainot otru tajā, ka jūsu dzīve nav tāda, kā jūs to vēlētos. Ja nevarat darīt to, kas jums ir svarīgi, vai to, kas patīk, jo otrs to neatbalsta – tā ir jūsu problēma, nevis viņa. Ja otrs neuzņemas savu daļu atbildības un jūs to uzveļat uz saviem pleciem – tad jūs uzņematies atbildību arī par sev pārmērīgi uzlikto slodzi.

        Tāpat veselīgas attiecības raksturo māka nodalīt: jūs esat atbildīgi par to, ko sajūtat attiecībās, bet partneris ir atbildīgs par to, ko attiecībās sajūt viņš. Neviens nevar piespiest otru kaut ko just, un neviens nevar vadīt otru bez viņa piekrišanas. Ja tuvs cilvēks apvainojas par jūsu rīcību, tā nav jūsu vaina, bet viņa izvēle tā reaģēt.

        Atbildība – tās ir arī tiesības izvēlēties to, kas der tieši jums, tā ir māka vadīt savu dzīvi, nevis nodot tās vadības grožus otra, lai arī paša tuvākā cilvēka rokās.

        Nobriedušās attiecībās cilvēki atbalsta viens otru viņa pašrealizēšanās procesā. Palīdz viens otram realizēt vēlamo. Un vispirms jau tas ir atbalsts attīstībai – kādu nu partneris pats to saredz.

        Palīdzība un rūpes nav veids, kā piespiest otram būt parādā, tā nav otra cilvēka lojalitātes uzpirkšana, tas nav mīlestības darījums, kur katrs rēķina, cik un ko otra labā ir izdarījis, lai pēc tam pieprasītu sev pienākošās dividendes.

        Un tā nav arī glābšana, kur viens risina otra problēmas un velk ārā no nelaimēm un krīzēm, nedodot viņam iespēju izjust atbildību par savu izvēli un liedzot iespēju iemācīties rīkoties.

        Nobriedušai personībai spēja dot ir personīgā spēka un pārticības izrādīšana. Tā gūst atdevi brīdī, kad redz, ka otrs no šī atbalsta kļūst stiprāks. Un rezultāts sniedz patiesu baudu un gandarījumu.

        Tādās attiecībās cilvēki skatās viens uz otru atvērtām acīm, redzot savā priekšā reālu cilvēku, nevis sastingušu tēlu. Tas ir iespējams tikai tad, kad partneri patiesi interesējas viens par otru, lai arī cik gadus būtu nodzīvojuši viens otram līdzās. Kad viņi ir gatavi pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, ar visiem plusiem un mīnusiem, nenosodot un necenšoties otru pārveidot, lai viņš būtu „ērtāks”.

        Svarīga nobriedušu attiecību iezīme ir spēja sarunāties vienam ar otru atklāti un patiesi. Attiecības ir stabilas, ja partneri var tajās būt tādi, kādi viņi patiesībā ir, nebaidoties, ka viņu vārdi vai rīcība tiks noniecināta, kritizēta vai izsmieta. Tas ir ārkārtīgi vērtīgi, ja tev līdzās ir cilvēks, kuram tu vari uzticēties un ar kura palīdzību vari rēķināties. Tādās attiecībās abiem ir droši.

        Runājot par nobriedušām attiecībām, es ar to nedomāju, ka tās ir ideālas. Tajās ir interešu konflikti, domstarpības un dažādas emocijas. Tomēr, lai arī ko laulātie darītu, viņi vienmēr patur prātā laulību kopīgo mērķi – dzīvot kopā ilgi un laimīgi.

        Atceras, ka abi peld vienā laivā un nevēlas to lieki sašūpot. Viņi uzņemas atbildību par to, ko tieši šobrīd iegulda savās attiecībās. Un šīs attiecības viņiem vienmēr ir svarīgākas, nekā kaut kāda pēkšņa neskaidrība vai konflikts.

        Šādās attiecībās cilvēki runā viens ar otru un cenšas sadzirdēt un saprast otra domu gājienu. Pat ja viņi tam nepiekrīt. Neviens neuzskata par pienākumu piekrist kaut kam tādam, kas viņam neder, vienīgi tāpēc, ka otrs saredz situāciju citādāk. Un nepieprasa to no partnera. Tomēr tas nenozīmē, ka partneri neiziet uz kompromisiem. Viņi vienojas, lai labi būtu abām pusēm. Un kāds var piekāpties, neliekot sev justies kā upurim.

        Veselīgās attiecībās labi noteikti ir abiem. Daudz labāk ir būt kopā, nekā atsevišķi. Otra klātbūtne abus padara stiprākus, līdzsvarotākus, nevis vājākus. Vienlaicīgi attiecības nozīmē arī personīgo telpu un cieņu pret robežām.

        Partneri papildina viens otru, bet vienlaicīgi saglabā sevi kā nedalītu personību.

      Vārdi, kas nāk prātā, domājot par šādām attiecībām, ir drošība, uzticamība, sapratne, patiesums, savstarpējs atbalsts, attīstība un interese. Iespējams, ka skatīties filmas par šādām attiecībām nebūtu diez ko interesanti, bet ģimenei, manuprāt, tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.

Avots: 

Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse

Atrodi savus spārnus..

    Ja tev šķiet, ka lai lidotu Tev vajag otru...un Tu netici, ka vari izjust dzīves, prieka, baudīšanas, sajūsmas, iedvesmas lidojumu sevī neatkarīgi no tā vai esi ar kādu vai viena/s...un Tev šķiet ka bez otra dzīvē ir nožēlojama pelēka eksistence, kurā ir tikai pienākums un nekā radoša un interesanta, jo viss interesantais būs tikai, kad satikšu un būšu kopā ar VIŅU... Tad esi sveicināta atkarība no attiecībām...un līdz...atkarība.

    Līdz...atkarībā otram pieder absolūtā vara noņemt, sāpīgi noplēst vai iedot Tev spārnus un tad Tu lido...un tad Tu krīti...atkal un atkal...

    Un 100% kritīsi, kamēr neatradīsi savus spārnus, kamēr neizdziedināsies no bērnības traumām un uzvedības paterniem un neatklāsi sevī savu iekšējo bagātību un skaistumu, emociju krāsainību, talantus, kas iedvesmo, prieka avotus, un to kā vari pati/s izkrāsot savu dzīvi, vadīt, baudīt un lidot...jau ar saviem spārniem. Kamēr Tev obligāti vajadzēs otru, lai kaut ko sajustu un justos daudz maz jēdzīgi, tik ilgi Tu sāpīgi kritīsi, un piekritīsi tam, kam nevajag, kas sāp un pazemo, jo spārni ir otram...jo Tu vēl neesi nemaz sapratusi/is kas esi, ko vari, ko vari gribēt...

    Ikreiz, kad atkal tas, kas bija tavs laimes surogāts, noraus Tev ilūziju spārnus...un noraus...Tu novelsies atkal savā tukšumā un sāpēs...

    Un tas nav tāpēc, ka dzīve ir nežēlīga, vai tas otrs...

    Nē, ne tāpēc...

    Tas ir tāpēc, ka tava būtība un dvēsele kliedz un sauc, ieskaties sevī, parūpējies beidzot, iemīli sevi, iedot sev uzmanību...cieņu, laiku...gudrību...dziedināšanu...to, ko jau sen vēlējies, beidz atlikt un atlikt...ieraugi sevi, nevis tikai otru...iemirdzies atklāsmēs un mīlestībā izgaismo un ieskauj sevi...izaudzē spārnus.

    Tikai divi, kuriem ir katram ir savi atsevišķi spārni, var lidot kopā ilgi un laimīgi. Tie spēs iznest laikus, kad ir kādam grūti un tumšs...un kad priecīgi, jo ir divi, kas gaismu pazīst un dedz... Tikai tie, kas katrs atsevišķi prot par sevi parūpēties, dzīvot interesanti, piepildīt sevi ar prieku arī tad, kad otra nav blakus, tie pratīs teikt gan apzinātus Jā gan Nē, zinot ko tiem vajag laimei... Tie vadīs attiecību kuģi uz kopīgu mērķi un lidos.

    Atrodi savus spārnus...

Avots: Leida Tīlika

Uz ko bāzējas Mīlestība..

Uz ko bāzējas Mīlestība..

Neuzspējuši tā kārtīgi viens otru tuvāk iepazīt un nonākt līdz sirds tuvībai, cilvēki bieži vien iekrīt emocionālā un seksuālā atkarībā viens no otra, ticot, ka, beidzot dzīvē ir ienākušas ilgi gaidītākās jūtas - mīlestība.

Ir liela atšķirība starp emocionālo atkarību un emocionālo tuvību. Emocionālā atkarība, - tas ir par iekšējo badu un bailēm palikt, būt vienam ar sevi. Tamdēļ emocionālā atkarība ir par ņemšanu, atkarību, verdzību, pastāvīgu kontroli, neapmierinātību, neuzticību un bailēm zaudēt savu pieķeršanās objektu.

Bet mīlestībai cilvēks ir gatavs aiz iekšējā piepildījuma, dziļa miera un prasmes dalīties, dot, uzticēties, atvērties. Tie ir divi pretēji stāvokļi. Emocionālo tuvību spēj uzbūvēt tikai sevī piesudzis un piepildīts cilvēks. Cik daudz mēs tādus zinām?

Iemīlēšanas var sākties no ārējas pievilcības, seksuālas pievilcības, ķīmijas un tās visas ir ļoti svarīgas komponentes skaistai partnerībai.

Taču Mīlestība nebāzējas uz prāta aprēķinu, uz velmēm vai vajadzībām. Mīlestība bāzējas uz iekšēju briedumu, drosmi un skaidru izvēli - es esmu gatavs akceptēt pats sevi tādu, kas es esmu un otru cilvēku ar visu tam līdzi esošo, - otra pagātni, raksturu, vērtības, intereses, personību un mīlēt to, kas ir, nevis kaut ko kas man der un patīk, bet pārēko izmainot, nogriežot, pielabojot..

Kaisle bez emocionālās tuvības ātri vien noplok, jo no rīta pamostoties taču gribas arī ar kādu parunāties. Bet ja runāt nav par ko? Ja abi vai viens no partneriem nav gatavs, nespēj atvērt savu sirdi un nelaiž sev klāt? Ja tuvība beidzas ar seksuālo tuvību un tuvāk nedrīkst..

Ja sirds ir ciet, tā vienmēr ir ciet arī uz sevi pašu, bet mīlestība caur prātu nav mīlestība. Tas var būt aprēķins, tā var būt patikšana vai bailes būt vienam un vajadzība pieķerties kādam.

Bailes no sevis, nespēja pieņemt sevi, kauns no sevis - tas liek nobloķēties un nelaist nevienu sev klāt. Tas liek tramīgi ieguldīties ārēkā maskā - kačāt, pumpēt, ķūningot savu ķermeni ar cerību, ka vismaz dēļ mana ķermeņa mani izvēlēsies.. Vai audzēt ārējo matēriālo tēlu, kā “āķi”, “ēsmu”. Jo ticības paša vērtīgumam un tam, ka mani ir iespējams mīlēt tādu, kas es esmu..sirds dziļumos nava.

Aizvērta sirds ir aizvērta sirds. Prāts nespēj izjust mīlestību. Prāts visu var aprēķināt, izdomāt, izplānot, kā panākt, kā pievilināt, kā noturēt. Un tad tas, kas pievilināts būs ar dažādiem paņēmieniem arī vēl jānotur - ar pakļaušanu, manipulēšanu, kontrolēšanu. Dzīvošana bailēs pazaudēt partneri, dzīvošana saspringumā, patiesā vientulībā un pastāvīgā konkurences sajūtā - tā ir augsta cena par atkarību un negatavību patiesi mīlēt.

Daudzi cilvēki apzināti izvēlas veidot partnerību ar noteiktām robežām, neatļaujot vai aizliedzot partnerim pārkāpt savas robežas vai tikko partneris gatavojas pietuvoties par tuvu, attālinās, atgrūž vai pat sāk krāpt. Tās ir bailes no emocionālās tuvības.

Mīlestība ir drosmīga un apzināta izvēle, - es Tevi izvēlos katru rītu, katru jaunu dienu. Izvēlēties otru apzināti ir iespējams tikai, ja cilvēks ir iemācījies akceptēt un izvēlēties pats sevi. Pretējā gadījumā var izveidoties tikai pieķeršanās un atkarība no sava apbrīna vai izvēles objekta, no iedomātā tēla.

Patiesībā mīlestība ir maz atkarīga no tā, kas to izsauc, izraisa otrā - patīkams smaids, raksturs vai seksuāla pievilcība. Mīlestība sākas ar mīlestību pret sevi un sevis pieņemšanu. Mīlestība turpinās ar reālu rīcību, attieksmi, ieguldījumu partnerībā, ne tikai skaistu sapņošanu un gatavību gūt savu labumu, ērtumu, drošību.

Mīlestība cilvēka Dvēselē dzīvo vienmērt. Tā ir prasme priecāties par dzīvi, mīlēt dzīvi visās tās izpausmēs, atrast tajā apmierinājumu un radošumu, būt piepildītam un pabeigtam. Taču mīlestībai ir sākumā jāatveras un tikai tad cilvēks ir spējīgs mīlēt. Jāatver sirdi, kurā jau dzīvo mīlestība, nevis jāmeklē kāds, no kura izdabūt sevī nejusto mīlestību. Un šī drosme piemīt retajam - būt atvērtam.

Bieži, maksimums, ko cilvēks var uzbūvēt attiecībās - tā ir atkarība.

Mīlestība - tā vienmēr ir apzināta izvēle.

Katra cilvēka mīlestība runā, uzvedas, rīkojas savādāk. Kāds mīl klusu, kāds skaļi. Bet mīlestība ir mīlestība, to ir iespējams tikai sajust, ne izdomāt ar prātu.

Es ļoti vēlos Tevi mīlēt, dzīvot zinot, jūtot, ka tajā esi Tu, taču gadījumā, ja mana mīlestība neatbalsojas Tevī un ja Tu neizvēlēsies mani, mana dzīve turpina būt spilgta, krāšņa, piesātināta un vērtīga.

Avots: Kristīne OmShanti