Juris Grave (Bharganath) un Bhavani Prem -
- Mīlestības mistērijas skolas skolotāji, apzinātības un apzināto attiecību
konsultanti, holistisko meditatīvo prakšu treneri.
- Ceļotāji, pasaules un savas apziņas izzinātāji, draugi un mīļākie.
Ikreiz, kad sastopu pārus, kam ilgtermiņā viss izdodas, aizdomājos – … kas, kas tieši ir tas, ko viņi zina, bet pārējie - nē? Vai arī – vēl nē? Ceļš uz patiesi tuvām attiecībām var būt sarežģīts. Iesākumā tev iedod spārnus – tādus baltus un skaistus – un tu lido! Tad tu ietriecies stiklā un ar saņurkātu vaigu noslīdi gar to lejā. Tad atkal spārnos un tad atkal gar to stiklu uz leju… Šajā visai neskaidrajā ceļā ir labi saredzēt bākugunis. Tie var būt arī cilvēki, kas ir pietuvojušies savām ideālajām attiecībām. Juris Grave (Bharganath) un Bhavani ir kopā jau deviņus gadus. IEVA mudināti, abi izklāsta svarīgākās atziņas par to, ko atklājuši izzinot un praktizējot apzinātību attiecībās - kā pie tās nonākt, kā praktizēt un kāpēc kopdzīve apzinātībā vairs nekad nebūs tāda, kāda bija pirms tam?
Dzīve ne-apzinātībā
Patiešām, “parastās” attiecības, tādas, kādas esam pieraduši redzēt sev apkārt un attiecības apzinātībā ir divas pilnīgi atšķirīgas un daudzviet pat pretējas parādības. Biežāk izplatītas “neapzinātās” attiecības - cilvēki tās veido, lai apmierinātu savas prasības un vēlmes, vai vienkārši no bailēm palikt vienam. Taču ja cilvēkam izdodas notvērt “pagrieziena punktu” - apgūt un praktizēt apzinātību, mainās visa dzīve - mainās kas esi tu pats un kas jūs esat viens otram. Apzinātība attiecībās nozīmē, ka abiem partneriem ir viens kopīgs augstākais mērķis - personīgā izaugsme. Kad satiekas divi apzināti, viens otram atvērti partneri – tā neapšaubāmi ir privilēģija un iespēja garīgi augt. Šādā savienībā vīrišķā un sievišķā enerģija ir milzīgs resurss - pietiekošs, lai atbrīvotu drosmi un pārliecību, iedvesmu un mērķtiecību. Tā ir attistība no “plika” seksa, pieķeršanās un ciešanām – uz tuvību un mīlestību.
Mēs visi tiecamies mīlēt un būt mīlēti. Taču tuvās attiecībās ir daudz sāpju un konfliktu. Piekrītiet, ja bezkaislīgi palūkojamies apkart, nav grūti nonākt līdz atziņai, ka mūsdienu cilvēkiem ar izpratni par attiecībām “tā ir, kā ir” - pārsvarā cilvēku centieni veidot ilglaicīgas un dziļas attiecības, cieš neveiksmi. Tiek pārdzīvotas lielākas vai mazākas drāmas un tad partneri attālinās. Parasti seko šķiršanās, bet, ja arī nē, attiecības sastingst paredzamībā un rutīnā. Neapzinātībā tu piemēro sev upura lomu, jo pieņem, ka apstākļi ir spēcīgāki par tevi. Jo redz - tāds man darbs, tāds slikts raksturs vīram (jeb sievai) un jo vairak, jo tālāk no sevis - tādā ģimenē ar tadām vērtībām esmu audzis un vispār - tādi mēs latvieši esam. No pirmā acu uzmetiena tā ir ērta pozīcija - vienmēr kads cits ir atbildīgs vai vainigs par to, kas notiek ar tevi. Ir kam pārmest - egoistam partnerim, nepaklausīgiem bērniem, visam kas notiek ne tā, kā es to biju iedomajies un gribējis. Bet kuru tad mēs beigu beigās mānam? Paļaujoties uz šādiem uzskatiem mēs līdzinamies laivai bez burām un airiem okeana vidū, bez spējām patstāvīgi pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību par savas dzīves kursu. “To es nemāku, tas man nepatīk” - kļūst par universālu mantru. Vai Dzīvei ir interesanti ar tadu cilvēku? Un vai tādā veidā ir interesanti dzīvot?
Patiesība ir tā, ka mēs nepiedzimstam ar izpratni par attiecībām un arī ne kā lieliski mīlnieki. Izpratne par pasauli iesākumā rodas no saskarsmes ar vecākiem. Ja bērns nav sajutis beznosacījuma mīlestību caur uzmanību, klātbūtni, maigiem pieskārieniem, viņš vienkārši nepazīst šīs izpausmes un viņam nepiemīt šīs īpašības, kā arī daudzas jo daudzas citas, kuras padara šo dzīvi krāsainu un laimīgu. Mūsu vecāki, vēlot mums labāko, spēja nodot šo “stafetes kociņu” tādā līmenī, kā to izprata un kādā dzīvoja paši.
Biju divpadsmitgadīgs puika, kad sajutu sevī neizskaidrojamas pārmaiņas, tieksmi kas bija spēcigāka par mani, kas pārņēma vadību pār maniem uzskatiem, uzvedību, vērtībām. Es vēl neapzinājos sevi kā seksuālu būtni, es nezināju, ko ar to darīt. Vai bija kāds blakus, kurš varēja izskaidrot kas notiek, nomierināt, iemācīt ar To sadarboties? Neviena. Pazīstami? Ak, cik daudzās emocionālās traumās mēs iedzīvojāmies tajos brīžos - vainas un kauna sajūtā, vientulībā un atrautībā no visa. Pēc tam mēs dodamies attiecībās ar tieši tādu pašu nemākuli - pilnīgi baltu lapu, mēs nezinām neko. Savās izpausmēs mēs neapzināti vadāmies pēc vecāku parauga, bet priekštatus par attiecībam un seksu uzsūcam no visiem pieejamiem avotiem nefiltrējot. Meitenēm tie ir saldi romāni, puišiem porno filmas. Tas ir tāds nepajokam starta komplektiņš ar ko uzsakt kopdzīvi un zvērēt viens otram uzticību lidz kapa malai.
Gaidot “īsto”
Tādēļ visbiežāk pirmā saskarsme ar patstāvīgam attiecībām risinās pēc līdzīga scenārija - cilvēki dodas attiecībās atbilstoši saviem pieticīgajiem priekšstatiem - ievainoti, sāpju un neizprotamu ilgu vadīti, ar mega uzlādētu seksuālo enerģiju, par kuru izpratne patiesībā ir nulle. Viņi paļaujas uz ilūzijām, ka tieši pareizā un īstā partnera izvēle ir galvenais attiecību izaicinājums un uzdevums. “Īstais” ir tas, kurš apmierinās manas prasības un vēlmes - mantiskās, sadzīviskās vai seksuālās, tas kurš pārņems daļu atbildības par manu dzīvi un to, kas man pašam nesanāk vai nepatīk. Atbrīvos mani no manām problēmām! Es tagad apprecēšos, man būs balta kleita, ģimene, bērni, un es redzu sevi braucam uz riteņa ar pītu groziņu. Viss ir skaisti. Tad visas manas problēmas, īpaši emocionālās, atkritīs pašas par sevi.
Jaunu attiecību sākumā, ar atbilstošo hormonu piešprici, cilvēki tiešām redz viens otrā šo sen gaidīto atbrīvotāju un piepildītāju - tādu, kas padarīs dzīvi bezbēdīgu. Šis lidojums ir brīnišķīgs, bet īss un ar sāpīgu piezemēšanos - kad hormoniem iestājas “atvilnis” un karietes pārvēršas atpakaļ par ķirbjiem. Viens otram pretim stāv cilvēki ar tām pašām problēmām un sāpēm, ar rūgtu atklāsmi, ka viņus nekas patiesi dziļš un svarīgs nesaista. Vien nez kur radusies “māksla” spiest viens otram uz vissāpīgākajām “pogām”. Kad gaidītais nenotiek, kurš ir vainīgs? Protams, ka tas otrs! (Es atdevu viņam(ai) savus labākos gadus, bet izrādījās…) Jo es cerēju, ka viņš aiztaisīs visus manus caurumus, darīs to, ko es neprotu, iedos to, kā man pašai nav. Atbrīvos mani no tā, ka man pašai ar sevi kaut kas ir jādara! Un tad neapšaubāmi ir vilšanās. Mēs it kā netiekam klāt kaut kam patiesi svarīgam. Šāds scenārijs var atkārtoties vēl un vēl. Taču pārmaiņas var notikt līdz ar brīdi, kuru pieredzējuši cilvēki salīdzina ar atmošanos no dziļa miega jeb “ne-apzinātības”.
Ja nonākot līdz kārtējām attiecībām, cilvēkiem ir kaut nedaudz apzinātības dzirksts, tad top skaidrs - attiecības nav un nevar būt domātas, lai tevi atbrīvotu no problēmām vai dāvātu tev kautko. Apzinatībā rodas izpratne - attiecības ir domātas lai mācītos, lai attīstītos, un tā ir galvenā vērtība.
Tāpēc tieši attiecībās mēs tiekam spiesti visvārīgākajās vietās – mēs paši, neapzināti izvēlamies tādus cilvēkus, kuri atrod un māk uzspiest uz mūsu vissāpīgākām pogām! Tu vari uztvert šo otru kā personu, kas rada problēmas- dusmoties, vilties un pat ienīst. Taču patiesībā mums viņi jāpieņem kā savi skolotāji – jāsaka paldies, jo tas, uz ko tu man norādīji, patiešām attiecas uz mani. Šī, lai arī bieži sāpīgā pieredze, dod mums iespēju augt, izdarīt izvēles dzīvē balstoties uz patiesi dziļāku izpratni par sevi un pasauli, iegūt svarīgākās iemaņas, spējas un īpašības, realizēties kā personībai un izprast savas dzīves aizvien svarīgākus uzdevumus. Jo mēs visi esam daļa no dabiskās Visuma plūsmas - evolūcijas. Tā ir Visa virzība no vienkāršā uz sarežģīto, no rupjā uz smalko, no primitīvā uz advancēto. Celt un paplašināt savu apziņu, nozīmē sadzirdēt un realizēt savas sirds un dvēseles ilgas pēc Mīlestības un izprates par sevi. Došanās šaja “bīstamajā” transformatīvajā processā ir tavas dvēseles dziļākās ilgas, turpretīm turoties pie zināmā, pierastā (prāta komforta zona), neko nevar mūs iemācīt – mēs vienkārši velti iztērējam savu dzīves enerģiju.
Pagrieziena punkts.
Šo atmošanos var izraisīt patiesi dziļas ciešanas, mīlestība, vai apzināta praktizēšana. Mēs abi savā pieredzē vairākkārt esam bijuši tam liecinieki. Dažreiz tam par iemeslu ir kādi dziļi pārdzīvojumi, nepanesamas sāpes, mūsdienās tik ļoti izplatītais izdegšanas sindroms un patiesu vērtību trūkums, sajūta, ka dzīve pajiet “pa tukšo” ka vairs nevari “kā līdz šim”. Emocionālas sāpes, kuras vienā bridī vairs nav spēka saturēt. Dažreiz sirds atveras neierobežotai, beznosacījuma mīlestībai, bet arī tados brīžos ir nepieciešams apzināt notiekošo, zināt, k oar to iesākt. Taču vienīgi apzināta praktizēšana apveltī mūs ar spējām izprast un attīstīt sevi. Nedomāju, ka kads apzināti izvēlētos gaidīt ciešanas.
Apzinātība ir spēja pagriezt uzmanību virzienā pret sevi – uz iekšējiem procesiem sevī. Parasti tā nav cilvēkam raksturīga īpašība. No bērnības mūs tirda – kas tu gribi kļūt? Nevis - paskaties sevī iekšā! Ko tu jūti? Apzinātība ir atslēga no durvīm uz pilnīgi citu pasauli. Iepriekš bija neapzinātība - tev padod bailes, kaut kādas vēlmes, atkarības, un tu neapzinātā stāvoklī tam visam padodies. Tagad viss var sākt mainīties.
Tu pārņem vadību pār savu uzmanību un soli pa solim - pār savu dzīvi. Tā ir kā “zelta atslēdziņa”, ar kuru var atslēgt slepenās durvis. Lai atrastu šīs durvis, nemaz nav jādodas pasaulē, kaut arī biezāk notiek tieši tā. Mūsu abu, gan Indijā, gan Dienvidameraikas džungļos pavadītie gadi, retrīti, askēzes un prakses guru un šamņu vadība, patiesībā bija ceļojums sevī. Bistamakais, bet vienīgi pareizais virziens tiem, kuri patiešām grib izprast, kādeļ šajā pasaulē ir ieradušies.
Sākam praktizēt apzinātību – meditēt
Visvieglāk to sākt darīt ar kaut ko, kas ir pastāvīgs un zināms – savu elpu. Ja pārslēgsi uzmanību uz savu elpu – kā, kur tu elpo, ko tu jūti - tu esi šeit un tagad. Apzinātība ir spēja ar savu uzmanību būt klātbūtnē un saskarsmē ar visu to, kas notiek ar tevi šajā brīdī! Tas ir, kad pārstāj vadīt laiku neauglīgos iekšējos dialogos, prāta sirojumos, atmiņās un nožēlā, uztraukumos par nākotni, vēlmēm un bailēm par to neizdošanos. Tava uzmanība atrodas vienīgā patiesi eksistējošā momenta - tagadnē. Citiem vardiem sakot – “saimnieks atgriežas mājās”. Praktizējot tu sāc veidot spēju vadīt šo procesu, pretēji neapzinātībai, kad tevi vada apstākļi, bailes, savas vai citu cilvēku vēlmes.
Pirmajā brīdī ir bailīgi, jo aiz tām durvīm tu saskaries ar sevi pašu. Daudzas lietas var parādīties negaidītā gaismā, pavisam savādāk, nekā esi pieradis uz tam skatīties. Tu vari tur ieraudzīt patiesos iemeslus savām darbībām, vēlmēm, savus vājumus un kļūdas un tas ne vienmēr ir sajūsminoši. Taču apzinātība paredz nevērtēt un jo vairāk - nevainot sevi. Tā vietā tu vēro un pieņem, tādējādi izprotot cēloņus un sekas, ieraugi savas dzīves notikumu patiesos iemeslus un no tā izrietošās mācības. Ir jāatbrīvojas no visa mākslīgā un neīstā. Tik vienkārši, bet tai pašā laikā tik sarežģīti. Mēs varam sākt sevi atsekot un līdz ar to arī - veidot. Meditācijā tu koncentrējies uz savu elpu vai uz kaut ko, ko tu pieņem par centru. Mūsu prāts ir haotisks, tas lēkā - aizvien jaunas domas piezogas un aiznes tevi sirojumos par tikai tavā prātā eksistējošo (ne)realitāti. Meditējošs prāts sākumā arī ir haotisks, tāpat skraida, bet atšķirība ir tā, ka tev ir centrs – tev irk ur atgriezties. Atbilstoši izvēletai tehnikai tā var būt tava elpa, nevērtējoša prāta un domu vērošana, jantra, mūzika vai kas cits – tavs uzdevums ir tanī mirklī, kad esi aizpeldējis savās domās, vienkārši atgriesties atpakaļ pieņemtajā centrā. Sķiet vienkārši, bet lai to izdarītu, ir nepieciesams uzmanības klātbūtnes mirklis - apzinātība un...gribasspēks. Tā praktizējot meditāciju, tāpat kā muskuļi sporta zālē, tiek trenēta koncentrācija, gribasspēks, mērķtiecība, kā arī iekšējā drosme saskarsmē ar savām bailēm. Mēs attīstam šīs iemaņas, bet pielietojot un izmatojot dzīvē, tās kļūst par spējām, kuras pasargā mūs no ārējiem kairinātājiem, provokācijām, neapdomātām reakcijām uz tām.
Labāk divatā
Šo ceļu tu vari iet arī viens, taču neapšaubāmi viens no skaistākajiem pašizaugsmes un apziņas paplašināšanās ceļiem ir savas seksuālās enerģijas izzināšana, sevis dziedināšana, pilnveidošana un atvēršana mīlestībai caur apzinātām partnerattiecībām. Kad satiekas divi apzināti, viens otram atvērti partneri - tā ir iespēja atbalstīt vienam otru un garīgi augt. Šādā savienībā vīrišķā un sievišķā enerģija ir milzīgs resurss - pietiekošs, lai atbrīvotu drosmi un pārliecību, iedvesmu un mērķtiecību. Tā ir iespēja iemācīties pārvaldīt un izmantot vienu no jaudīgākajiem mūsu dzīves resursiem - seksuālo enerģiju, transformēt to un integrēt augstākos dzīves uzdevumos.
Abiem partneriem ir kopējs augstākais mērķis - personīgā izaugsme un iespēja mācīties. Ievērojiet - ne pieķerties viens otram un uzskatīt par savu īpašumu,( ierobežot, manipulēt, pieprasīt, cīnīties, audzināt pēc sava prata, redzēt otra savu sāpju vaininieku), bet tieši otrādi - atbalstīt, pieņemt, uzticēties, iedvesmot! Un mācīties, mācīties... Šajā ceļā iegūst gan katrs atsevišķi, gan attiecības kopumā.
Taču svarīgi ir apzināties, ka partneru saskarsme attiecībās notiek dažādos līmeņos. Mēs saskaramies mentāli, fiziski un emocionāli, sadzīves un savu priekštatu, kā arī ilgu un vēlmju līmenī. Mazāk zināms un apjaušams ir tas, ka saskaramies arī enerģetiski un kā Esība ar Esību. Šī saskarsmju līmeņu un izpausmju dažādība izskaidro, kāpēc piedzīvojot totālu vienotību un saprašanos vienā mirklī, jau nākamajā, mūsu ego var mesties bezkompromisa ciņā. Apzinātības svarīgakā atziņa ir tā, ka visas šīs saskarsmes ir mainīgas un pārejošas, vien sirds satikšanās sniedz mums dziļāko pārliecibu par bezgalību un mūsu dziļākās būtības piederību tai. Sirds un mīlestības saskarsme ir lielākā dāvana, kas mums dzīvē ir dota, un mums vajag līdz tai izaugt. Jeb pareizāk - atgriezties.
Apzinātība un tuvība
Tad, kad tava uzmanība ir vērsta tikai uz tevi - tā ir apzinātība. Kad uzmanība ir vērsta uz tevi un tavu partneri – tā ir tuvība. Cilvēki mēdz nodzīvot laulībā gadiem ilgi, viņi dala jumtu virs galvas, gultu, televizora pulti. Viņiem ir bērni, kopīgi atvaļinājumi, pat hobbiji, bet viņi nekad nav satikušies tuvībā. Tas ir tas, ko mēs patiesībā meklējam un ilgojamies. Kad sieviete saka – man ļoti pietrūkst tavas uzmanības! Jo tikai ar savu uzmanību mēs varam patiešam savienoties un izbaudīt tuvību. Kad es to nesajutu savā iepriekšējā attiecību pieredze, es nesapratu – es teicu, cik tad tev to uzmanību vajag?! Kā to izmērīt? Mēs tagad iesim kopā uz teātri, ciemos pie draugiem, vai darīsim to un to- mēs taču busim kopā! Bet ja taja visā nav totālas uzmanības klātbūtne, tad nav arī tuvības. Ja es varu apmaksāt rēķinu restorānā tas nenozīmē ne uzmanību ne tuvību. Tuvību mēs mēdzam aizstāt ar izklaidi, jo tik pat kā ilgojamies, tik pat arī baidāmies no tās. Ja es varētu visiem vīriešiem dot padomu - ja viņi varētu vienkārši apsēsties kopā ar savu sievieti, pieskarties viņai , kaut vai panemt pie rokas, aizvērt acis un visu savu uzmanību un klātbūtni novirzīt šim pieskārienam. Nepārslēdzaties ne uz ko citu vien trīs minūtes(! ) Jūs redzēsiet, kas notiek - Tā ir patiesa satikšanās.
Taču dzīvē esam pieraduši pārtraukt savu partneri jebkurā mirklī, kad viņš runā, jo savas vēlmes uzskatām par augstākām nekā viņa, savu garastāvokli - svarīgāku par viņa garastāvokli. Kāda tur var būt apzinātība? Ja mēs akceptējam, ka šis cilvēks ir brīvs un katra viņa darbība un vēlme ir viņa brīvā griba, tad pirms jebkādas satikšanās un komunikācijas, mums ir jāpārliecinās, ka viņš ir pieejams. Ja tu neesi drošs – pajautā! Vai tu esi tagad pieejams man? Tas ir lūgums pievērst uzmanību. Kad mēs satiekamies ar uzmanību, tad ir svarīgi klausīties vienam otram! Ja es redzu, ka tev nav labs garastāvoklis, es varu pajautāt - pēc kā tu ilgojies savā dvēselē, savā dziļākajā daļā? Ja tu spēj tur paskatīties un atbildēt, varbūt es tev varu iedot to. Tas ir tāds viens mazs paņēmiens, bet tādu ir daudz. Piemēram, pamēģini atkārtot to, ko tavs partneris saka. Piemēram, es prasu tev - pēc kā tu šobrīd ilgojies? Tu saki – miera. Es atkārtoju – miera.. Tu saki - siltuma. Es saku – siltuma…. Vai tagad tu juties, ka esi saklausīta? Jo es atkārtoju tos vārdus, ko tu teici. Ja es nedzirdētu tevi, es nevarētu tos atkārtot. Tas nozīmēm, lai es būtu klātbūtnē šajā mūsu sarunā – man vajag tevī klausīties. Tik vienkārši. Vai mēs praktizējam to ikdienas attiecībās? Nē.
Bez maskām
Lai sasniegtu patiesas attiecibas tev pašam ir jākļūst īstam - bez pieņemtām maskām, bez slēpšanās aiz mākslīgiem un sadomātiem pieņēmumiem, bez bailēm izrādīties nepietiekami labai/ labam cita acīs. Nebaidoties kļūdīties. Un vēl - ir jāpārstāj meklēt. Jo tieši ilūzijas par to, ka zinām, ko tieši meklējam, liek mums galu galā vilties. Attiecībās ir svarīgs pats process, nevis rezultāts. Kā ceļojums uz nezināmo. Ja jums šķiet, ka esat sasnieguši to, ko vēlējāties, tā ir zīme, ka tūliņ viss pazudīs! Turpretim, ja mēs esam atvērti nezināmajam un gatavi mācīties, mums priekšā parādās neizsmeļamas iespējas.
Ja divi cilvēki vēlas veidot apzinātas attiecības, vēlas savu garīgo izaugsmi, apziņas paplašināšanu – tā ir laime un dāvana. Kad abi būtu vienā laivā, uz viena pakāpiena – tas notiek reti, bet notiek. Šī apņemšanās un viena cilvēka garīgā izaugsme var kļūt par šķiršanās iemeslu, ja otrs to nepieņem. Tas ir vienīgais un patiesais iemesls, kad šķiršanās ir loģiska, pamatota un saprotama. Es esmu šajā pasaulē, lai atrastu savu augstāko nozīmi, izprastu, kas es esmu. Bieži vien neapzināti partneris var palīdzēt nonākt līdz šai atziņai – piemēram, sākot attīstīties pats, ar savu piemēru. Tas ir labākais variants.
Šobrīd ir jauns, izteikts vilnis, kustība - cilvēki sāk vilties tiem piedāvātajās mākslīgajās vērtībās un aizvien vairak un vairāk meklēt sevī. Ir sajūta, ka sievietes ievērojami vairāk un ātrāk pievēršas savai izaugsmei nekā vīrieši. Bet patiesībā mēs esam vienā komandā, tikai viens ar otru varam izveidot ķēdi, atrast savā emocionālajā, mentālajā, enerģētiskajā ķermenī saskarsmes, kā mēs varam palīdzēt viens otram un tādā veidā augt no vienkāršā, rupjā, fiziskā seksa, kas vērts uz reproduktīvo funkciju, tālāk uz nākamo pakāpi, kas ir bauda caur ķermeni, saskarsmi, jutekliskumu. Dziļāku izpratni par skaistumu, vēlmi izpausties, radošumu.
Ejot vēl tālāk apzinātās attiecībās, tās kļūst dziednieciskas, varam palīdzēt viens otram visos līmeņos. Mēs sākam izprast, ka dot ir tik pat patīkami, kā ņemt, ka radīt ir daudz jaudīgak, nekā patērēt. Kad pazūd vēlmes, parādās uzticēšanās un pieņemšana. Tad pieskaroties otram, tu jūti sev turpat to pašu! Nav devēja, nav ņēmēja, viss notiek vienlaicīgi. Kad pazūd personības, pazūd robežas. Tā ir sirds saskarsme, bet sirds ir tā vieta, kur sieviete jau no laika gala gaida vīrieti! Tur vairs nav svarīgi, kas bija pirms tam, visu atlaižam, tur mainās visa dzīve. Mēs saskaramies, saņemam spēku un enerģiju no tāda resursa, kas mums dod pārliecību par visu mūsu dzīvi. Jūti savu piederību pie kaut kā lielāka, bet tas nāk ar atlaišanu, asarām, smiekliem, lielu darbu ar savu ķermeni. Un protams, caur mācīšanos. Vīrietis, izzinot sievietes uzbūvi, viņas seksuālo uzbūvi, var atrast punktus un iedarboties uz tiem tā, kā neviens psihoterapeits nevar izdarīt, var atlaist sievietēm senās bērnības traumas, bēdīgas seksuālas pieredzes blokus, sava ķermeņa nepieņemšanas un citas iegūtas problēmas. Katra mūsu trauma atstāji zīmogu ķermenī. Neizbrīna, ka šo emocionālo traumu fiziskie ekvivalenti atrodas tieši ar seksualitati saistītos centros, piemēram prostas zonā vīriešiem, slavenajā G. un citos, mazak zināmos seksuālajos centros sievietēm.. Un zīmīgi, ka tie atrodas tādās vietās, kur tieši partnerim ir ērtāk, nekā pašam uz šiem punktiem iedarboties un šīs zonas atvērt. To mācam savās nodarbībās. Sievietes, kas mūžu domājušas, ka ar viņām kaut kas seksuāli nav kārtībā, pēkšņi tā atplaukst! Vīrieši uzzinot, ka tas ko viņi jūt un pieredz nebut neliecina par vina nenormālību, bet tieši pretēji - apliecina normālību! Ar to vienkārši ir jāstrāda. Šī savsterpējā dziedināšana neapšaubāmi sekmē uzticēšanos un pieņemšanu visdziļākajā līmenī. Mums, šajā fiziskajā pasaulē tas ir sirds līmenis.
Kad esi saskāries ar savu partneri no sirds uz sirdi, tu pierdzi paplašināšanos, tava apziņa netiek ierobezota vairs ķermenī vai prātā- totāla piederība Visumam un tā izpausmēm ārpus laika un telpas, sajūsma, ekstāze, mīlestība – ta varētu apzīmēt šo vērtīgako dāvanu – “Visuma orgasmu”.
Ar ko sākt?
*Iesākumā - atrodi savu motivāciju. Parasti tā ir vēlme atbrīvoties no tā, kas tev sap un nomāc visvairāk. Der arī kāds patiess, dziļš mērķis uz ko tiekties.
Jo spēcīgāka tā būs, jo vairāk uzņēmības, spēka un pārliecības tu varēsi novirzīt uz savu izraušanos. Saskaries ar savu iekšējo sāpi, lai kā tā izpaustos un apņemies sevi dziedināt.
*Pārliecinies par uzmanības un darbības virzienu - tam ir jābūt vērstam uz iekšu, uz sevi. Un līdz ar to nekādi ārējie apstākļi nevar apturēt šo kustību.
*Atrodi sev piemērotu praksi, kas palīdz tev attīstīt apzinātību, aizvien dziļāku saskarsmi ar sevi un pašizaugsmi. Tā var būt uz ķermeni, uz prātu vai enerģiju virzīta prakse - joga, meditācijas tehnikas, chi - kung, tai-chi... šobrīd nevar sūdzēties par piedāvājuma trūkumu!
*Atceries - tava galvenā prakse ir un paliek pati dzīve. Ar praksēm tu vien attīsti savas iemaņas un spējas, taču patiesā vērtība no tām sākas vien tad, kad tu integrē savu pieredzi dzīvē.
*Ja esat divi, vienmēr atceries, ka jūsu attiecības ir laicīgas. Agrāk vai vēlāk tās beigsies. Pat ja jūs kā pasakās nomirsiet vienā dienā. Cieniet šo laiku un izmantojiet to lietderīgi. Cenšanās cīnīties, lai sasniegtu sev vēlamo, ir enerģijas un laika šķiešana.
*Cieniet savu un otra brīvību, ļaujiet to viens otram “pēc noklusējuma”. Cieniet un neiejaucieties viens otra telpā bez aicinājuma. Kad esat kopā, tneuztverat to kā dotumu, bet gan kā jūsup brīvu izvēli. Katru dienu, katru brīdi būt vai nebūt kopā ir jūsu izvēle. Tas saglabā attiecības dzīvas. Mīlestība nespēj dzīvot nebrīvē. Vēloties saskarsmi, katru reizi pārliecinieties, ka šajā brīdī jūsu partneris ir pieejams, pavaicājot – “Vai tev šobrīd ir brītiņš man? Vai vari tagad mani uzklausīt?” Taču izmantojiet jebkuru iespēju, lai pievērstos viens otram. Tas ir dārgākais un svarīgākais, ko mēs varam viens otram dot - savu klātbūtni un uzmanību!
* Saruna ar Gundegu Gauju, speciāli žurnālam "Ieva", 15.08.2018.
***
Avots: Garavasara
iespējamas tikai starp sievieti un vīrieti, kuri atrodas sabalansētās savās enerģijās.
mājās un apkārtnē. Atceramies mūžveco garīgo principu: ‘’Kur domas, tur enerģija’’. Tātad, kamēr domājam par pagātni, nākotni, sadzīvi, pienākumiem, pļāpām, seriāliem, problēmām utt., - to arī ‘’barojam’’. Un sevi tērējam. Kad domājam par sevi, sevi uzpildām. Tieši tādēļ tik daudz tiek runāts par sevis mīlēšanu- bez psiholoģiskā komforta, sevi mīlot, mēs krājam savu spēku.
Man nav laika’’, ‘’es tam esmu par vecu’’, ‘’es to nevaru atļauties’’, ‘’kas uzturēs ģimeni’’, ‘’man ir pienākumi’’, ‘’man nav izejas’’ utt. Īstenībā, tās visas ir bailes- vislielākais no ‘’enkuriem’’. Arī Dzīves skolā ir jākārto eksāmeni, lai tiktu nākamajā klasē, lai cik bail no tiem arī nebūtu. Acīmredzot vēl nav tik slikti, ja turpinām barot sevi ar cerībām, ka varbūt kaut kad būs labāk. Bez eksāmenu kārtošanas.
