Pateicībā

Pateicība ir Viedums
Cilvēks, kurš izjūt savā sirdī Pateicību, viņam ir mazāks risks sajusties vientuļam.
Pateicības sajūta nozīmē, - es esmu mierā ar esošo un to, kas man ir dots. Pateicība ir dziļš miers, pieņemšana.
Pateicībā ir pasaules, cilvēku, notikumu, izmaiņu, sajūtu un arī nesaprotamā un neērtā akceptēšana.
Es nepretojos, neuzskatu, ka esmu pelnījis ko citu no dzīves, cilvēkiem, likteņa. Es necīnos par savu vietu, jo to jūtu. Es nealkstu būt labākais, jo jūtos labs un pieņemts. Es nepakāpjos uz citiem ceļā uz sasniegumiem, jo jūtos droši, akceptēts un mīlēts.
Pateicība = Pieņemšana. Tamdēļ pateicības mirklī iestājas atslābums, miers un tik daudzas lietas rod momentānu risinājumu.
Lūk, kamdēļ pateicība liecina par iekšējo briedumu un lielu Viedumu. Tas nozīmē - redzēt ar sirdi, just un pieņemt bez tirgošanās ar Dievu, Visumu.
Pateicīgai sirdij ir bijis jāvar atlaist savu kontroli un jāiemācās uzticēties.
Lūk, kamdēļ pateicīga sirds viegli piesaista skaistus brīnumus, notikumus, situācijas, cilvēkus. Lūk, kamdēļ pie pateicīga cilvēki viegli plūst pārticība un labvēlība. Jo pateicībā esošais nedzīvo caur bailēm, mazvērtību, pretenzijām un pretestību. Pateicībā nav dalīšanās, nav cīņas, nav lepnības un nav Ego principi. Ir atvērtība..
Caur pateicību cilvēks iekļūst sinhronā plūsmā starp Dvēseli un Visuma enerģiju. Tur visa kā ir gana. Atliek vien ieraudzīt un pieņemt.
Pateicīgs cilvēks it visā redz Visuma labvēlību. Tā ir ļoti skaidra redzība.
Pateicības sajūtā ir ieaustas zināšanas, - kāds tas ir brīnums, ka kāds kaut ko dara priekš manis, lai es izjustu, sasmaržotu, izgaršotu, apskautu, uzģērbtu, baudītu!
Pateicība silda sirdi un liek apjaust neparedzamās pasaules unikalitāti!
Pateicību var arī nejust. Var visu uztvert kā pašsaprotamu, ka man tā vienkārši pienākas...Var. Protams. Un nez kāpēc tik bieži nav nedz prieka, nedz iekšējs piepildījums, ir dusmas un piezogas sajūta, - nav atbalsta sajūtas pasaulē, ir vientuļi.
Nepateicīgs cilvēks, - tas ir ļoti aizvērts, vientuļš, vīlies, dusmīgs un nemīlestībā pazaudējies cilvēks. Nepateicība vienmēr ir sekas nemīlestībai, nevis iemesls. Taču šis stāvoklis ir kā barjera starp cilvēku un Visuma nolūkiem, labvēlību uz viņu.
Pateicība ir silta.
Lepnība ir auksta.
Pateikties ir ārkārtīgi viegli no prāta. Taču vērtīgs tas mirklis, kad pateicība viegli atveras sirdī un Tevī ienāk pateicība par visu, - par to, ka atvēri acis, ka apskāvi bērnu, ielēji tēju savā mīļākā krūzītē un uzvilki savu mīļāko halātu.
Pateicība par to, ka spēju just mīlestību un to pieņemt.
Pateicība par to, ka spēju pieņemt sevi arī jūtot aizvainojumu, dusmas, spīti un atļaut tam visam būt līdz tas izkūst pateicībā par jaunu pieredzi.
Pateicība par savu neperfektumu, jo tas man dāvina laiku un iespēju pilnveidoties.
Pateicība dienai. Pateicība ķermenim. Pateicība savam iekšējam mieram.
Pateicība, ka izjūtu pateicību.
Kāds miers ir iešūts PATEICĪBĀ…
Kristīne Om Shanti

Prieks ir pretinde it visām bailēm.

Prieks ir pretinde it visām bailēm.



Bailes rodas tad, kad tu nepriecājies par dzīvi. Kad priecājies – bailes pazūd.
Noskaņojies uz priecīgā viļņa un smejies vairāk, dejo vairāk, dziedi vairāk. Esi jautrāks un jautrāks, un, lai pat vismazākie sīkumi, nenozīmīgie sīkumi modina tevī entuziasmu.
Dzīve sastāv no sīkumiem, bet, ja tev izdodas katram no tiem piešķirt prieka nozīmi, kopā salikti, tie rada brīnumus.
Un negaidi, kamēr notiks kaut kas īpašs. Tādas lietas notiek – es nesaku, ka to nav – taču nevajag speciāli tās gaidīt.
Nozīmīgais notiek tikai tad, kad tu proti izdzīvot mazo, parasto, ikdienišķo ar jau citu, jaunu prātu, ar svaigumu, ar jauniem spēkiem un jaunu entuziasmu. Gabaliņu pa gabaliņam, sīkumi saliekas viens aiz otra un reiz piedzimst brīnišķīga prieka uzplaiksnījums.
Bet kad tas notiks, iepriekš nevar paredzēt.
Vienkārši vāc piekrastē krāsainus akmentiņus – no tiem, kopā saliktiem izveidosies kas liels un nozīmīgs. Kad akmentiņš ir viens, tas ir parasts, ne ar ko neievērojams: bet, kad visi akmentiņi ir salikti kopā, pēkšņi tie kļūst par dimantiem. Te nu arī ir dzīves brīnums.
Ļoti bieži cilvēki daudz ko zaudē, jo vienmēr gaida kaut ko lielu un nozīmīgu, un nekas nenotiek. Lielais un varenais notiek tikai sīkumos: brokastis, pastaiga, duša, saruna ar draugu…. bet var arī vienkārši pasēdēt vienatnē, skatoties mākoņos, vai pagulēt gultā, neko nedarot, – lūk, sīkumi, no kuriem ir austs dzīves audekls.



Ilga Enika