Pirmais, ko pamani, vērojot veselīgas attiecības, ir partneru pašpietiekamība. Viņos nejūt privātīpašnieciskumu, toties jūt uzticēšanos. Partneri ciena un apbrīno viens otru, nevis izmanto personīgo vajadzību apmierināšanai. Pretēji neirotiskajam „Es nespēju bez tevis dzīvot!” nobriedusi mīlestība saka „Es bez tevis izdzīvošu un varu pat būt laimīgs, bet es tevi mīlu un gribu būt kopā ar tevi”. Neviens nepieprasa „Tev ir jābūt man līdzās, lai man būtu labi!”. Un neviens sevi nenodod, pakļaujoties partnera prasībām, baidoties, ka otrs varētu viņu pamest.
Cieņa pret partneri neļauj izturēties pret viņu augstprātīgi „Es labāk zinu, kas tev ir vajadzīgs”, „Dari, kā es teicu!”. Kad cenšamies piespiest otru rīkoties tā, kā uzskatām par pareizu, viņš sāk aizsargāties no kontroles un izdarītā spiediena. Un nereti pārejot uz atbildes apvainojumiem un uzbrukumu. Toties cieņa pret otra vajadzībām, robežām un īpatnībām liek mums sadarboties, meklēt iespējas pielietot stratēģiju „izdevīgi-izdevīgi”/”uzvarēju-uzvarēju”.
Pieaugušas attiecības – tā ir līdzīgu savienība, kur katrs uzņemas atbildību par savām jūtām, vārdiem un rīcību.
Ja uzskatāt, ka laulātais ir atbildīgs par jūsu laimi, jūs izjūtat aizvainojumu un dusmas, kad nespējat gūt vēlamo. Bet otrs nevar nest atbildību par to, ka viņa priekšstats par laimi neatbilst jūsējam. Jūs varat vienīgi saskaņot savas cerības ar otra iespējām. Un jūs varat paši par sevi parūpēties, ja partneris kāda iemesla dēļ nevar apmierināt jūsu vajadzības.
Uzņemties atbildību nozīmē nevainot otru tajā, ka jūsu dzīve nav tāda, kā jūs to vēlētos. Ja nevarat darīt to, kas jums ir svarīgi, vai to, kas patīk, jo otrs to neatbalsta – tā ir jūsu problēma, nevis viņa. Ja otrs neuzņemas savu daļu atbildības un jūs to uzveļat uz saviem pleciem – tad jūs uzņematies atbildību arī par sev pārmērīgi uzlikto slodzi.
Tāpat veselīgas attiecības raksturo māka nodalīt: jūs esat atbildīgi par to, ko sajūtat attiecībās, bet partneris ir atbildīgs par to, ko attiecībās sajūt viņš. Neviens nevar piespiest otru kaut ko just, un neviens nevar vadīt otru bez viņa piekrišanas. Ja tuvs cilvēks apvainojas par jūsu rīcību, tā nav jūsu vaina, bet viņa izvēle tā reaģēt.
Atbildība – tās ir arī tiesības izvēlēties to, kas der tieši jums, tā ir māka vadīt savu dzīvi, nevis nodot tās vadības grožus otra, lai arī paša tuvākā cilvēka rokās.
Nobriedušās attiecībās cilvēki atbalsta viens otru viņa pašrealizēšanās procesā. Palīdz viens otram realizēt vēlamo. Un vispirms jau tas ir atbalsts attīstībai – kādu nu partneris pats to saredz.
Palīdzība un rūpes nav veids, kā piespiest otram būt parādā, tā nav otra cilvēka lojalitātes uzpirkšana, tas nav mīlestības darījums, kur katrs rēķina, cik un ko otra labā ir izdarījis, lai pēc tam pieprasītu sev pienākošās dividendes.
Un tā nav arī glābšana, kur viens risina otra problēmas un velk ārā no nelaimēm un krīzēm, nedodot viņam iespēju izjust atbildību par savu izvēli un liedzot iespēju iemācīties rīkoties.
Nobriedušai personībai spēja dot ir personīgā spēka un pārticības izrādīšana. Tā gūst atdevi brīdī, kad redz, ka otrs no šī atbalsta kļūst stiprāks. Un rezultāts sniedz patiesu baudu un gandarījumu.
Tādās attiecībās cilvēki skatās viens uz otru atvērtām acīm, redzot savā priekšā reālu cilvēku, nevis sastingušu tēlu. Tas ir iespējams tikai tad, kad partneri patiesi interesējas viens par otru, lai arī cik gadus būtu nodzīvojuši viens otram līdzās. Kad viņi ir gatavi pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, ar visiem plusiem un mīnusiem, nenosodot un necenšoties otru pārveidot, lai viņš būtu „ērtāks”.
Svarīga nobriedušu attiecību iezīme ir spēja sarunāties vienam ar otru atklāti un patiesi. Attiecības ir stabilas, ja partneri var tajās būt tādi, kādi viņi patiesībā ir, nebaidoties, ka viņu vārdi vai rīcība tiks noniecināta, kritizēta vai izsmieta. Tas ir ārkārtīgi vērtīgi, ja tev līdzās ir cilvēks, kuram tu vari uzticēties un ar kura palīdzību vari rēķināties. Tādās attiecībās abiem ir droši.
Runājot par nobriedušām attiecībām, es ar to nedomāju, ka tās ir ideālas. Tajās ir interešu konflikti, domstarpības un dažādas emocijas. Tomēr, lai arī ko laulātie darītu, viņi vienmēr patur prātā laulību kopīgo mērķi – dzīvot kopā ilgi un laimīgi.
Atceras, ka abi peld vienā laivā un nevēlas to lieki sašūpot. Viņi uzņemas atbildību par to, ko tieši šobrīd iegulda savās attiecībās. Un šīs attiecības viņiem vienmēr ir svarīgākas, nekā kaut kāda pēkšņa neskaidrība vai konflikts.
Šādās attiecībās cilvēki runā viens ar otru un cenšas sadzirdēt un saprast otra domu gājienu. Pat ja viņi tam nepiekrīt. Neviens neuzskata par pienākumu piekrist kaut kam tādam, kas viņam neder, vienīgi tāpēc, ka otrs saredz situāciju citādāk. Un nepieprasa to no partnera. Tomēr tas nenozīmē, ka partneri neiziet uz kompromisiem. Viņi vienojas, lai labi būtu abām pusēm. Un kāds var piekāpties, neliekot sev justies kā upurim.
Veselīgās attiecībās labi noteikti ir abiem. Daudz labāk ir būt kopā, nekā atsevišķi. Otra klātbūtne abus padara stiprākus, līdzsvarotākus, nevis vājākus. Vienlaicīgi attiecības nozīmē arī personīgo telpu un cieņu pret robežām.
Partneri papildina viens otru, bet vienlaicīgi saglabā sevi kā nedalītu personību.
Vārdi, kas nāk prātā, domājot par šādām attiecībām, ir drošība, uzticamība, sapratne, patiesums, savstarpējs atbalsts, attīstība un interese. Iespējams, ka skatīties filmas par šādām attiecībām nebūtu diez ko interesanti, bet ģimenei, manuprāt, tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.
Avots:
Kaspara Bērziņa psihoterapijas prakse