Džefs Fosters
1. GALAMĒRĶA NAV; IR TIKAI ŠIS MIRKLIS
Pastāv tikai ŠĪ; tagadnes aina tavas dzīves kinofilmā. Izkāp no ierastā laika un telpas sižeta, pagātnes un nākotnes, šaubām un gaidām, un dažādu stāvokļu un pieredzes meklējumiem; atslābini ierasto koncentrēšanos uz ‘’jau pagājušo’’ un ‘’vēl nepiepildīto’’- to, ko nav iespējams kontrolēt mirklī, kurā šobrīd atrodies. Izkāp no ‘’Mana Dzīvesstāsta’’ un ļauj sevi valdzināt tam, kas ir dzīvs, šeit, tagad. Tiecies izzināt šo tik dzīvelīgo domu, sajūtu un impulsu virmojumu, kas notiek tev apkārt, lai kur tu būtu. Atceries, ka Tagad ir vienīgā vieta, kur spēj rasties patiesās gala atbildes. Tagadnes mirklis ir tavas īstās mājas, tas stāv pāri laikam un telpai.
2. DOMĀŠANA RADA CIEŠANAS
Sāpes nav problēma; problēma ir mūsu domāšana par sāpēm; mūsu pretošanās nemieram; mūsu mēģinājumi izbēgt no tā. Patiesā problēma rodas tad, kad sākam prātot par mūsu sāpēm, skumjām, bailēm, dusmām, domās pārcilājot traucēkļus, tinot filmu uz priekšu un atpakaļ! Mēs pārdomājam vakardienas un rītdienas bēdas, tā vietā, lai nekavējoties atklātu un piedzīvotu bēdas, kas mūs pārņem šodien. Mēs piešķiram dzīvei nevajadzīgu pārdomu un pretestības slāni, un tas rada ciešanas. Kāds ir aicinājums? Pārstāj atrasties pagātnē vai nākotnē, meklēt un tiekties, bet sastopies ar dzīvi dabiskā veidā, tieši tagad, bez nosodījuma un cerībām, ka ‘miers’, ‘atpūta’, ‘apgaismība’ vai kāds cits pacilātības veids sniegs rezultātu. Sastopies ar mirkli pēc tā nosacījumiem; lūkojies uz šo visu kā uz dāvanu. Atver sevi patīkamajam un nepatīkamajam, baudāmajam un sāpīgajam, dari to bez slēptiem nodomiem.
3. DOMAS UN SAJŪTAS NAV PERSONISKAS
Skaties uz domām un sajūtām kā neitrāliem un bezpersoniskiem notikumiem apziņā. Gluži kā skaņas, ko dzirdam, domas un fiziskās sajūtas uznirst un pagaist negaidīti, kā viļņi Tavas būtības okeānā. Tās nav iespējams kontrolēt, izdzēst vai aizbēgt no tām. Izkop pacietīgu attieksmi attiecībā uz domām un sajūtām, tāpat kā tev piemīt šāda attieksme pret skaņām. Tiecies ar tām, izjūtot laipnību un zinātkāri. Skaties uz tām kā uz gaidītiem viesiem tavā klātbūtnē.
4. TU ESI DOMU TELPA
Domas nedefinē tevi, un tās nav īstenība; tās ir tikai ierosinājumi, varbūtības, baumas, propaganda, spriedumi, balsis, tēli, notikumu pārtīšana prātā uz priekšu un atpakaļ - mākoņi tavas būtības plašajās debesīs. Nepūlies apslāpēt, apklusināt vai apstādināt domas, atmest, izdzēst vai kontrolēt tās. Esi kā telpa tām, pat, ja tās šobrīd ir pārāk aktīvas! Atceries, ja tu ievēro domas, tu esi piesardzīgs un neesi tajās ieslodzīts. Tās nenosaka to, kas tu esi. Tu klusībā saturi domas, nevis esi to izpausme. Esi tas, kas tu esi - ieskauj domas, paliekot nemainīgs savā būtībā.
5. IEELPO NEMIERU UN SĀPES
Ieelpo nepatīkamās sajūtas, sniedz tām cieņu. Godā tās, tā vietā, lai noslēgtos no tām, turot tās siltuma badā. Ieelpas brīdī, iztēlojies vai sajūti savu elpu iekļūstam novārtā pamestajā, vārīgajā vietā, piepildot to ar dzīvību un mīlestību. Piepildi nepatīkamo vietu savā ķermenī ar gaisu, siltumu un godu. Nepūlies ‘dziedēt’ sajūtas. Tās vēlas būt sastaptas, godātas un iekļautas pašreizējā dzīves ainā. Pieņem to, ka pat nemiers sevī ietver saprātu; ka tas nav ‘pret’ tevi.
6. PIEŅEMŠANA NAV VEICAMA DARBĪBA; TĀ JAU EKSISTĒ
Pieņemšana nenozīmē, ka kaut kas nepatīkams aizies. Tas var saglabāties tik un tā. Necenties pieņemt netīkamo, (tā reizēm ir slēpta pretestība) bet gan apzinies, ka tas JAU ir pieņemts, tas jau eksistē šeit. Izturies pret to tā, it kā tas šeit būs vienmēr. Šī nostāja atbrīvo no laika spiediena (pūliņi likt tam pazust, neizpratne, kādēļ ‘tas joprojām ir šeit’). Tas IR šeit, šobrīd. Bet pirms ŠĪS realitātes. Esi ziņkārīgs. Atļauj jebkādiem impulsiem, vilšanās sajūtai, garlaicībai, nepiepildītām cerībām vai pat izmisumam atnākt un būt iekļautiem. Tie visi ir daļa no tagadnes, nevis kavēkļi. Pat nosprostošanās sajūta ir daļa no situācijas.
7. ‘VIENMĒR’ UN ‘NEKAD’ NEPASTĀV
Patiesībā nepastāv nedz ‘vienmēr’, nedz arī ‘nekad’. Uzmanies no šiem vārdiem; tie ir meli, un var izraisīt neatliekamības un bezspēcības sajūtu; tie uztur ideju par nemitīgiem centieniem un trūkumu. Jēdzieni kā ‘atlikusī dzīve’, ‘gadu gadiem, ‘visas dienas garumā’ nav īsti. Ir tikai Tagad, un tā ir tava vienīgā vieta spēka izpausmei. Reizēm pat domāšana par rītdienu prasa pārāk daudz ieguldījuma. Esi šeit.
8. TU VARI NONĀKT ‘TUR’, VIENĪGI ATRODOTIES TAGADNĒ
Mēs bieži tik ļoti koncentrējamies mērķim/galapunktam, ka aizmirstam par paša ceļa būtību, nošķiramies no katra vērtīgā soļa, kas veicams, un sastopamies ar uztraukumu. Uzticies, ka pavisam vienkārša atrašanās tagadnē aizvedīs tevi tur, kur tev jābūt. Novirzi savu uzmanību no 10 000 soļiem, kas vēl ir priekšā, soļiem, ko vēl neesi spēris, uz soli, ko veic šobrīd. Reizēm mēs nezinām, kur atrodamies, bet tas nekas! Draudzējies ar nenoteiktību, šaubies; mācies mīlēt šo dievišķo vietu, kurā nepastāv atbildes. Tā ir dzīva, radoša un iespēju pilna.
9. ESI MIERĀ AR KLUPŠANU
Ja tu pēkšņi aptver, ka esi pazudis notikumā, ka esi it kā atvienots - līksmo! Tu nupat esi pamodies no sapņa. Tevī ir atdzīvojies milzu saprāts, spēja aptvert un savienoties. Tu esi izkļuvis no miljoniem gadu ilgas apstrādes. Nesodi sevi par aizmiršanu, bet līksmo par savu spēju atcerēties. Mirklis neiebilst, ka tiek aizmirsts! Aizmiršana ir izcila tava stāsta daļa. Atļauj sev aizmirst ik pa laikam! Esi pazemīgs sava ceļojuma priekšā, tā vietā, lai censtos būt nevainojams. Šaubas, nepatika un vilšanās būs tavi pastāvīgie draugi šajā neizpētītajā ceļā. Galamērķis neeksistē, tāpat kā ‘panākumu’ tēls, kam tiekties pretī. Tu nevari kļūdīties, kad ‘pareizi’ nemaz nepastāv.
10. NEKAD NESALĪDZINI SEVI
Tu esi neatkārtojams; tavs ceļojums ir pilnīgi oriģināls. Mēs visi varam būt viena un tā paša apziņas okeāna izteiksmes, bet tajā pat laikā katrs no mums ir unikāla šī paša okeāna izteiksme, kas ir neatkārtojama savā būtībā. Nesalīdzini sevi ar kādu citu! Kad tu sāc sevi salīdzināt, tu pazemini savu neatkārtojamo vērtību, savas neaizvietojamās spējas, talantus un patiesības un atvienojies no savas šī brīža vienreizējās pieredzes. Nesalīdzini šo mirkli ar kādu tēlu, kas parādītu, kā tas varētu būt vai kā tam būtu jābūt. Dziedināšana ir iespējama tad, kad tu saki JĀ vietai, kur šobrīd atrodies, pat ja savos sapņos to esi iztēlojies citādi. Uzticies, un reizēm uzticies arī tam, ka nespēj uzticēties. Varbūt pat tava nespēja uzticēties var tikt uzticēta tagadnei, tāpat kā sajūta, ka nespēj notvert mirkli..
Avots:
* tulkoja Diāna Nikiforoviča speciāli priekš @Gara vasara
